Lasīšanas laiks: 2 min
Svētdien, 10.jūnijā, Liepas pagasta „Kalāčos” pulcējās Eduarda Veidenbauma dzejas cienītāji. Interesentus uz tikšanos noteikti sapulcēja arī trīs mūsdienu mākslinieku vārdi – Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš, Valmieras Drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers un komponists Jēkabs Nīmanis.
Šajā reizē netika akcentēts tikai Eduards Veidenbaums, vienlīdz svarīga loma tika atvēlēta arī divus gadus vecākajam brālim Kārlim, par to liecināja arī afiša medijos un muzejā – poētiska lekcija „Divi brāļi”. Klausītāji tika iepazīstināti ar vēsturisko situāciju 19.gadsimta beigās, atšķirīgo izglītības līmeni Latvijā un cariskajā Krievijā, brāļu vēstuļu saraksti, kopīgo un atšķirīgo viņu raksturā. Visu lekcijas laiku fonā varēja vērot projicētās brāļu Veidenbaumu fotogrāfijas, viņu rokrakstus, piezīmes, bet ik pa laikam dzeju un prozu nomainīja mākslinieku muzikālas pauzes. Klausītāju pilnajā mājīgajā klētiņā skanēja ģitāra, flauta, zvaniņi, mutes ermoņikas, tamburīns un vargāna skaņas.
Par Eduardu dzirdēts daudz, viņa dzeja pārtapusi daudzās dziesmās, ik pa laikam gan skolās, gan teātros tiek iestudētas muzikāli literāras kompozīcijas. “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks”, “Mosties, mosties reiz, svabadais gars” „Ej un dzenies tik pēc naudas” – šie un citi dzejoļi komentārus neprasa.
Nepelnīti ticis aizmirsts Kārlis, kurš visu Eduarda studiju laiku finansiāli „stutēja” un atbalstīja jaunāko brāli, arī pats klusītēm dzejoja un sapņoja par tālāko izglītību. Viņš bija pienākumu cilvēks, sapnis par studijām tā arī palika tikai sapnis, jo bija jāuzņemas rūpes par lielo saimniecību.
Lai arī atšķirīgi raksturā, brāļi labi sapratās, viņiem bijusi pat sava Kalāču „pupiņvaloda”: kaza – zaka, muša – šuma, pujenes – jupenes utt.
Protesta un sarkasma pilnajā Eduarda tēlā iejutās Mārtiņš Meiers, savukārt nopietno un praktisko Kārli atveidoja Vilis Daudziņš. Viņu poētiskā lekcija šajā reizē nosaukta par melnrakstu, taču mākslinieki solīja, ka būs arī tīrraksts.
Pēc pasākuma sabraukušie „Kalāču” viesi nesteidzās doties projām, bet izbaudīja kluso un dabisko lauku mieru, ko sniedz veco ābeļu un ozolu ēna, pujeņu un tikko nopļautā siena smarža…
