Lasīšanas laiks: 6 min
Gaujas krastā pie Valmieras Mūzikas skolas satikās kordiriģente un Valmieras Mūzikas skolas pedagoģe Inga Zirne ar kinoloģi un bīglu audzētavas “Wolmar Star” īpašnieci Diānu Koku un viņas kompanjoni Indilu – divgadīgu bīglu meiteni, turpinot kādu īpašu stāstu. Tajā, sagaidot Latvijas simtgadi, norisinās 12 sadarbības, tiekoties dažādu jomu pārstāvošiem valmieriešiem.
“Esmu dzimusi un augusi Valmierā. Pamatskolas beigās man ļoti patika ķīmija, bet jau tad biju absolvējusi arī Valmieras Mūzikas skolu. Vecāku un skolotāju mudināta vidusskolā turpināju mācīties mūziku, apgūstot kordiriģenta profesiju. Nekad mūžā nebiju iedomājusies, ka es to varētu darīt. Tobrīd domāju, kas tas diriģents tāds vispār ir? Nostājies kora priekšā un plāties,” ar humoru par sava ceļa sākumu uz diriģenta profesiju saka Inga. “Pēc mūzikas vidusskolas pirmajiem diviem kursiem bija skaidrs, ka esmu atradusi sev piemērotu profesiju. Profesionālās gaitas pašsaprotami veda tālāk uz Latvijas konservatoriju (tagadējā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija). Vēlāk apguvu arī pedagoģiju. Pašlaik esmu diplomēts kordiriģents un mūzikas pedagogs ar vairāk nekā 28 gadu stāžu. Paralēli darbam Valmieras Mūzikas skolā man ir trīs kori – sievu, jauktais un senioru koris, kurus joprojām par puisīšiem saucam. Katram ir cita specifika, bet kopumā viņiem visiem nepieciešama cilvēcīga un personīga attieksme, tad visu varam sarunāt un iemācīties.”
Savukārt Diāna stāsta, ka, darbojoties ar bīgliem, ir piepildījusi savu bērnības sapni: “Man vienmēr patikuši dzīvnieki. Ir bijuši gan kāmīši, gan žurciņas, gan putni un kaķi, bet tomēr es vairāk esmu suņu cilvēks. Sāku ar labradoru audzēšanu, bet tā kā man patīk ceļot un lielu suni līdzi paņemt nav viegli, tad bija nepieciešams kaut kas līdzīgs, bet uz pusi mazāks – sanāca bīgls. Bīglu ir ērti paņemt visur līdzi. Kad bīgls ir pieaudzis, tik un tā izskatās pēc kucēna. Bīgls raksturā ir neatkarīgais tips. Arī es pati esmu neatkarīga – mani nevar pakļaut, ar mani ir jāsarunā. Raksturā esam ļoti līdzīgi, tas man patīk.” Sarunas laikā Diāna pastāstīja, ka kādreiz strādājusi arī robežsardzē: “Apmācīju kinologus un dienesta suņus, tas bija mans sirds darbs. Tagad jau esmu pensijā un nododos tikai savam hobijam – bīgliem. Pašlaik man mājās ir vairāki bīgli, vecākajam ir 16 gadi.”
“Kopš sevi atceros mūsu ģimenē vienmēr bijuši suņi. Tā kā pašlaik dzīvoju daudzdzīvokļu mājas piektajā stāvā, tad man nav šādas iespējas turēt suni, bet man ir kaķis. Tomēr bieži dodos samīļot vecāku sunīti Sisi, kurš vienmēr mani gaida. Kad braucu pagalmā, tad priecīgs skrien pretī un luncina asti. Tava Indila ir ļoti labi audzināta, mūsu Sisis arī ir labi audzināts, skatoties no viņa pozīcijām. Attiecībā pret sevi viņš ir ļoti paklausīgs,” smaidot piebilst Inga.
Diāna apstiprina, ka visi suņi ir gudri un mīļi. “Bieži vien par bīgliem var dzirdēt, ka tie izārda mājas, atlaižot no pavadas, bēg prom. Bīgls ir viens no pasaulē mazākajiem dzinējsuņiem, kas radīts Anglijā zaķu un lapsu medībām, tāpēc viņam ir raksturīga, sekošana pa pēdām medījumam. Suņu audzētāju uzdevums ir rūpēties par šķirnes attīstību. Mēs piešķiram viņiem īpašības, kas cilvēkiem ir ērtas. Piemēram, bīglam cenšamies iedot lielāku emocionalitāti, mieru, uzticību un paklausību. Lai to varētu paveikt, man nācās meklēt no pasaules asins līnijas. Divus bīglus vedu no Amerikas, jo tur viņi jau sen vairāk nav tikai medību suņi, bet cilvēka kompanjoni. Tur viņiem ir pilnīgi cita ģenētika, ko man vajadzēja atvest uz šejieni. Indila ir jaunās bīglu paaudzes pārstāve, kas ir pilnīgi citādāka tipa suņi.” Jāpiebilst, ka sarunas laikā Indila uzvedās priekšzīmīgi, kā jau skolotai jaunkundzei pieklājas, apgāžot visus stereotipus par bīgliem.
Valmieras Mūzikas skola Diānai nav sveša, jo kādreiz viņas abas meitas to apmeklējušas, turklāt solfedžo kādu laiku apguvušas pie Ingas. “Mūzikas skola bērnam ir otra izglītība ar profesionālo ievirzi. Kad bērns uzsācis mācības mūzikas skolā, tad tikai vecāki apzinās, ka tas ir patiesi nopietns darbs un liela slodze. Nereti tas notiek reizē ar skolas gaitu uzsākšanu vispārizglītojošā mācību iestādē, tad tas var būt vēl lielāks pārdzīvojums, protams, ja sākumā tiek tam pāri, tad vēlāk ir vieglāk. Nākamais kritiskais posms ir vecākajās klasēs – pusaudžu gados, lai noturētu jauniešu uzmanību,” stāsta Inga. “Tas, ko meitas ieguva mūzikas skolā ir paliekošas vērtības. Mana jaunākā meita agrāk strādāja par pirmsskolas izglītības pedagogu un darbojās ar pašiem mazākajiem bērniņiem. Viņai ļoti noderēja mūzikas skolā iegūtais. Lai piesaistītu bērnu uzmanību, viņa katru dienu sāka ar dziesmu. Arī otra meita šad un tad mājās uzspēlē sintezatoru savam priekam.” Diānas sacīto papildina Inga: “Patiesībā mūzika ir terapija, ja mēs protam to pareizi izmantot – dziedāt, spēlēt un muzicēt. Ne velti viduslaikos viens no galvenajiem priekšmetiem, ko cilvēki apguva bija mūzika. Tā bija līdzvērtīga valodu apguvei un matemātikai.” “Mūzika spēj nomierināt ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku. Maniem bīgliem ļoti patīk mūzika. Viņi klausās Latvijas Radio 2, kur skan latviešu mūzika. Ja mūzika nav, tad suns dzird katru troksni un var nepamatoti uzbudināties,” tā saka Diāna par bīgliem un mūzikas pasauli.
Noskaidrojām, ka abām stāsta varonēm kopīga ir arī pedagoģija. “Es ļoti ilgi esmu strādājusi tikai ar vecāko klašu bērniem mūzikas skolā. Šogad tika lemts, ka no 1.septembra man būs jāstrādā arī ar pirmo klašu bērniem. Esmu nedaudz satraukusies. Saprotu, ka man pašai būs jāmācās. Laiks gājis uz priekšu, metodes ir citas. Bērni ir dinamiskāki, aktīvāki. Skolotājam ir jābūt mainīgam, lai būtu interesants,” savās pārdomās dalās Inga. Diāna saskata līdzības, jo, strādājot ar suņiem, arī viņai ir jābūt tieši tādai pašai. Tajā pašā laikā jāprot saglabāt miers, kas būtisks arī skolotājam darbā ar bērniem. “Ir suņu saimnieki, kuri ļoti vēlas izprast savu dzīvnieku un viņa rīcību, lai nesanāk tā, ka cilvēks dzīvo sunim, nevis otrādi. Lai to visu sakārtotu un palīdzētu suņu saimniekiem, es vadu nodarbības arī suņu skoliņā, kur strādāju ar kucēniem.”
Jāpiemin, ka suņu meitene Indila labu kontaktu ar pirmo reizi satikto diriģenti Ingu nodibināja jau sarunas sākumā, bet noslēgumā jau jutās tik ērti, ka apmierināti ieritinājās arī viņas klēpī.
Dažādās jomās strādājošu valmieriešu satikšanās, sagaidot Latvijas simtgadi, ir Valmieras pilsētas pašvaldības aicinājums paskatīties, cik atšķirīgi esam, vienlaikus ieraugot līdzības. Stāsta varoņi akcijā iesaistās brīvprātīgi un iepazīst cits cita ikdienu. Viņi ne tikai “apmainās” stāstiem, bet arī uzzina, kādu papildinājumu viņa stāstam “rakstītu” otrs varonis. “Rakstnieka” lomā jau iejutušies aktrise Ruta Birgere un māksliniece Malvīne Mennika, bibliotekāre Anita Apine un spēkavīrs Mārtiņš Krūze, daiļslidotāja Lueta Siliņa un koklētāja Dace Cerbule, pirmsskolas izglītības skolotāja Inita Miglava un karavīrs Vilnis Pavlovičs, SIA “VTU Valmiera” autobusa vadītājs Edgars Zaķis un Valmieras Drāmas teātra dekoratore un pilsētas svētku noformējuma autore Inta Skrastiņa, vecmāte Antra Kupriša un fotogrāfs Raivo Sarelainens, vēsturnieks Alberts Rokpelnis un pavāre Inita Korne, kā arī rokdarbniece Maiga Antonija Brivka un kolāžu meistare Egija Zīrāpa.
