Lasīšanas laiks: 5 min
Vērotājam no Zemes Marss ir viens no spilgtākajiem objektiem naksnīgās debesīs, taču patiesībā tas ir ledus auksts, sarkanu putekļu klāts tuksnesis. Vienlaikus cilvēcei ir aizvien grandiozāki plāni par Sarkanās planētas iekarošanu.
Vienu versija patlaban skatāma “National Geographic”, kas svētdienās demonstrē aizraujošu raidījumu ciklu “Marss”. Lūk, deviņi fakti, kas būs interesanti ikvienam.
Tāds pats kā Zeme, tikai mazāks, sausāks un aukstāks
Marss ir ceturtā Saulei tuvākā planēta. Pēc kosmosa pētnieku domām, tā ir visai līdzīga Zemei, vien divreiz mazāka, daudz sausāka un aukstāka. Marsa diennakts ir tikai mazliet garāka nekā 24 stundas; abu planētu polāros apgabalus klāj ledus; uz tām ir vulkāni, kanjoni un četri gadalaiki. Tā kā Sarkanā planēta Sauli apriņķo 687 Zemes dienās, gadalaiki ir teju divas reizes ilgāki. Taču atšķirības ir dramatiskas: Marsam ir ļoti retināta atmosfēra, uz planētas ir daudz mazāka gravitācija un valda ledains aukstums.
Uz Zemes ir atrodami Marsa gabaliņi
Reiz senā pagātnē Marss ir sadūries ar lielu asteroīdu, nu gluži kā Zeme. Vairums atlūzu nokrita uz planētas, bet daļa tika izmesta izplatījumā. Atlūzas ceļoja pa visu Saules sistēmu, un tiek uzskatīts, ka 34 uz Zemes nokrituši meteorīti ir cēlušies no Marsa. Šos meteorītus dēvē par SNC (šergotīti, nahlīti, česinīti). To izcelsmi izdevies pierādīt pēc gāzēm, kas fiksētas šo meteorītu sastāvā. Tās ir identiskas vielām, kuru paraugus uz Sarkanās planētas XX gs. 70.un 80.gados ievāca NASA visurgājējs “Viking”.
Sarkanajai planētai ir divi pavadoņi
Marsa pavadoņi Foboss un Deimoss ir nosaukti sengrieķu dieva Aresa zirgu vārdos. Daļa kosmosa pētnieku domā, ka, iespējams, tie ir Marsa „noķerti” asteroīdi, savukārt citi uzskata, ka gravitācijas iespaidā pavadoņi ir izrauti no pašas planētas un “izmesti” orbītā. To apliecinot fakts, ka abu struktūra ir līdzīga viscaur Saules sistēmā atrodamiem asteroīdiem. Tiesa, Foboss lēnām tuvojas Marsam, un zinātnieki lēš, ka pēc pieciem miljoniem gadu tas sadursies ar planētu vai vienkārši sašķīdīs gabaliņos.
Senatnē uz Marsa bijis ūdens, tagad – tikai ledus
Ja astronomam Persivālam Lovelam (1855-1916) būtu bijis kvalitatīvāks teleskops, iespējams, cilvēce mazāk diskutētu par to, vai uz Marsa ir dzīvība. Teju pēc gadsimta izrādījās, ka viņa atklātie “Marsa kanāli” bijuši tikai optiskā ilūzija. Vienlaikus kosmiskās zondes uz Sarkanās planētas ir atklājušas neskaitāmus ūdens klātbūtnes apliecinājumus, tostarp ūdens “izgrauztus” kanālus un klintis. Bet dzīvība – tāda, kādu mēs to pazīstam, nav iespējama bez ūdens. Retinātā Marsa atmosfēra neļauj tam uzkrāties lielos apjomos, taču ir droši zināms, ka planētas polos un tieši zem tās virsmas ir atrodams sāļa ūdens ledus. Siltajā gadalaikā ūdens ir atrodams ir arī šķidrā stāvoklī, tādēļ ir svarīgi saprast, vai ar to pietiek mikrobu dzīvības nodrošināšanai.
Marsam kādreiz bijusi blīvāka atmosfēra
Iespējams, pirms daudziem miljardiem gadiem Marss nav bijis tik salts un neapdzīvojams kā patlaban. Atmosfēra bijusi daudz blīvāka, uz planētas bijis arī ūdens. Kas notika šajos miljardos gadu? Viena versija – Saules enerģija dīvainā veidā “izrāvusi” no atmosfēras augšējiem slāņiem vieglākās ūdeņraža molekulas, izmetot tās izplatījumā un ilgākā laika posmā izretinot Marsa atmosfēru. Cita versija – blīvie atmosfēras slāņi sakarsējuši planētas virsmu, tā sākusi tvaikot un retināties, un šā procesa rezultātā planēta sākusi atdzist. Tiek pieļauts, ka Marss atdziestot ir zaudējis teju 99% no savas atmosfēras.
Atmosfēras sastāvā ir metāns
Metānu var arī interpretēt kā bioloģiskās vai ģeoloģiskās aktivitātes pazīmi, to var “saražot”, piemēram, mikrobi. Savukārt uz aktīvas planētas ir iespējama kāda dzīvības forma, tādēļ jautājums par metānu ir viens no svarīgākajiem, par kuru diskutē zinātnieki. Vienprātības, protams, nav. Dažām kosmiskajām zondēm bija paredzēts savākt nepieciešamos datus. Piemēram, “Curiosity” fiksēja desmitkārtīgus metāna “pīķus”, kuru izcelsmei nav izskaidrojuma.
Uz Sarkanās planētas ir ekstrēmi augsti kalni un dziļas ielejas
Pirmās NASA kosmiskās zondes, kas tuvojās Marsam, attēlos fiksēja ko līdzīgu krāteriem. Tādēļ radās uzskats, ka tā vide ir līdzīga Mēnesim: ar krāteriem un pilnīgi nemainīga. Taču 1971.gadā zonde “Mariner 9” iekļuva putekļu vētrā, kas mēdz pārņemt visu planētu. Starp putekļiem vīdēja dīvaini kalni, kas, kā izrādījās, bija neaktīvi vulkāni. Jāņem vērā, ka Marss ir klinšaina planēta, uz kuras smaguma spēks ir tikai 37% no tā, kas ir sastopams uz Zemes. Tādēļ uz tās ir iespējami daudz augstāki vulkāni. Olimps ir augstākais zināmais kalns Saules sistēmā, pēc NASA sniegtās informācijas, tā augstums ir 25 km, bet diametrs līdzinās Arizonas štatam. Vienlaikus uz Marsa ir sastopami tādi kanjoni kā Vallis Marineris, kas atsevišķās daļās sasniedz pat septiņu kilometru dziļumu. Pēc NASA informācijas, ieleja ir tik plaša kā ASV un sasniedz apmēram piekto daļu Sarkanās planētas diametra.
Cilvēki bez skafandriem uz Marsa nespētu izdzīvot
Spriediet paši: temperatūra uz Marsa vidējos platuma grādos svārstās ap -45C, planētai tikpat kā nav atmosfēras, līdz ar to gaisa spiediens ir tikai 1% no tā, pie kā esam raduši uz Zemes. Turklāt Sarkanās planētas “gaiss” nav piemērots elpošanai, te atmosfēra sastāv galvenokārt no oglekļa dioksīda (95%), slāpekļa (3%) un argona (1,6%). Putekļu dēļ debesis šķiet miglainas un sarkanas.
Sarkanā planēta ir populārs kosmisko misiju galamērķis
Marss un tā apkārtne kosmosā ir visai “apdzīvota”. Orbītā ap planētu patlaban riņķo divas NASA zondes, Eiropas zonde, savukārt pa tās virsmu pārvietojas divi NASA visurgājēji. Jāatgādina, ka pirmā veiksmīgā misija bija “Mariner 4” 1965.gadā, kad zondei izdevās uz Zemi noraidīt 21 attēlu. Piecdesmit gadu laikā aptuveni puse no mēģinājumiem nolaisties uz Sarkanās planētas bijuši neveiksmīgi. Tuvākajā nākotnē Marsu iekarot plāno gan tehnoloģiju uzņēmējs Īlons Masks, gan NASA, gan Indija un vēl dažas citas valstis.
Raidījumu cikls “Marss” “National Geographic” skatāms svētdienās plkst.18.00. Dokumentālās drāmas režisors ir Rons Hovards, bet producents – Braiens Greizers.
