Lasīšanas laiks: 10 min
Valmieras Bērnu sporta skolā šogad rit jau sešdesmitās pastāvēšanas gads. Ievērojamāks stāžs un gadu desmits ir skolas vieglatlētikas nodaļas vecākajam trenerim Raitim Ravinskim. Marta mēnesī Raitis iesoļos septītajā gadu desmitā, no kuriem 45 gadus pavadījis, vadot vieglatlētikas dzīvi Valmierā.
Atzīmējot ievērojamo darba ieguldījumu un jauno dzīves posmu, aicinājām treneri uz sarunu.
Kas Tevi ievirzīja sportā un trenera dzīvē Valmierā?
To sekmēja fiziskās aktivitātes jau no bērnības, labi sporta skolotāji bija gan Gaujienas vidusskolā, gan Raunas pamatskolā, gan vēlāk Cēsu 1.vidusskolā. Mācoties Raunas pamatskolas 8.klasē, guvu pirmos panākumus Cēsu rajona skolu sacensībās un, acīm redzot, iekritu acīs Cēsu Bērnu un jaunatnes sporta skolas trenerim Elmāram Ozolam. Sākot mācības 9.klasē Cēsu 1.vidusskolā, treneris mani uzaicināja trenēties vieglatlētikā (1966.g.septembrī). Man padevās visas vieglatlētikas disciplīnas, taču vislabāk kārtslēkšana.
1967.gada ziemas sezonā uzvarēju tā laika Latvijas jaunatnes ziemas čempionātā veicot 3.20 augstumu un tiku uzaicināts uz izlases treniņnometni Rīgā. Pēc nometnes startēju PSRS čempionātā Ļeņingradā, kur arī pārvarēju latiņu 3.20 augstumā un 19 dalībnieku konkurencē izcīnīju 13.vietu. Interesants fakts, ka tolaik mēs lēcām ar metāla kārtīm. Mani rezultāti visās disciplīnās auga, un treneris perspektīvā saskatīja kā daudzcīņnieku. Manas pirmās daudzcīņas sacensības bija 1967.gada 7.-8.oktobrī Valmierā, kur Latvijas jaunatnes čempionātā ar izcīnītiem 4215 punktiem sešdesmit dalībnieku (!) konkurencē ierindojos 9.vietā. Turpināju progresēt un vidusskolas pēdējā klasē (tolaik 11.kl.) jau biju viens no vadošajiem daudzcīņniekiem Latvijā. Latvijas Jaunatnes izlases sastāvā piedalījos Vissavienības skolnieku spartakiādē Ļeņinakanā (Armēnijā). Sacensībās trīsdesmit astoņu dalībnieku konkurencē ierindojos 15.vietā ar izcīnītiem 6162 punktiem.
1969.-1973.gadā mācījos Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (LVFKI) un tiku uzaicināts trenēties pie viena no visu laiku labākajiem Latvijas treneriem – Imanta Liepiņa. Trenējos kopā ar daudziem Latvijas izlases dalībniekiem, arī olimpiešiem Juri Silovu un Helēnu Ringu. Rezultāti arī tolaik uzlabojās un turpināju progresēt – 1972.gadā Maskavā, Ļužņiku stadionā, piedalījos Vissavienības jauniešu (sportisti vecumā līdz 23.g.) čempionātā, kurā ar izcīnītiem 6694 punktiem ierindojos 16.vietā 25 dalībnieku konkurencē; 1973.gadā kļuvu par Latvijas čempionu desmitcīņā ar izcīnītiem 6836 punktiem.
Trenējoties Cēsu 1.vidusskolā un LVFKI, pārstāvēju lauku sporta biedrību “Vārpa”. Šajā laikā guvu daudzas godalgas gan Latvijas mēroga, gan Vissavienības “Urožai” rīkotajās sacensībās.
Kopā ar saviem treneriem Elmāru Ozolu un Imantu Liepiņu treniņnometņu un sacensību ietvaros tika pabūts ļoti daudzās PSRS pilsētās. Divreiz treniņnometnes tika aizvadītas Maskavas pievārtes pilsētā Podoļskā (tagad Čehova). Latvijā visbiežāk treniņnometnes tika aizvadītas Stučkā (šobrīd Aizkraukle), Kandavā, arī Valmierā. Tolaik Valmierā naktsmītnes bija viesnīcā, kas šobrīd ir Valmieras pilsētas pašvaldības ēka.
Pēc dienesta armijā strādāju Jelgavas 2.vidusskolā par fizkultūras skolotāju, taču vairāk man interesēja trenera darbs. No sporta biedrības “Vārpa” Valmieras rajona priekšsēdētāja Kārļa Greiškalna saņēmu piedāvājumu sākt trenera darbu un ar 1976.gada 1.jūliju uzsāku darbu Valmierā. Toreiz 30.jūnijā ierados Valmierā, un jau nākamajā dienā devos uz Brenguļu veco pamatskolu, kur tika rīkota vasaras sporta nometne četros sporta veidos – vieglatlētikā, riteņbraukšanā, cīņas sportā un svarcelšanā. Sporta biedrībā “Vārpa” biju atbildīgs arī par pieaugušo sportu, tāpēc praktiski visu šo laiku ir sanācis vadīt vieglatlētikas dzīvi gan rajonā, gan pilsētā.
Kas šo gadu laikā ir paveikts?
Ar daudziem sportistiem šajā laikā izdevās laba sadarbība. Daudzkārt sagatavoti Latvijas čempionātu godalgoto vietu ieguvēji vairākās paaudzēs un Latvijas izlases dalībnieki dažādās vecuma grupās. Visaugstāk tomēr jāvērtē sportisti, kas izcīnīja tiesības pārstāvēt Latviju Eiropas un Pasaules čempionātos, Jaunatnes olimpiādēs. Tādi ir četrpadsmit – Zanda Kokoreviča, Danute Ceika, Evija Draiska, Lolita Šulcāne, Sabīne Šmite, Terēze Vimba, Rūta Eglīte, Valērija Bogdanova, Jānis Karlivāns, Oskars Ķibermanis, Edmunds Ivanovs, Madis Svincovs, Sandis Sabājevs un Arnis Rumbenieks. Vairāki mani audzēkņi bijuši arī ļoti augsta līmeņa sportisti PSRS laikā, kuri varēja startēt Eiropas līmeņa sacensībās – Ginta Grunte, Laine Teko, Aija Rozentāle, Santa Rulle, Ervīns Kušķis, Vilnis Priedītis, Juris Fjodorovs. Vēl jāatzīmē Natālija Žarčenko, kura pēc vidusskolas devās mācīties un sportot uz ASV, un kurai gandrīz izdevās izpildīt normatīvu startam pieaugušo Eiropas čempionātā 1500m skrējienā. Ar vairākiem sportistiem ir strādāts visu sportista karjeru, dažiem kādā no viņu karjeras posmiem. Lielu ieguldījumu šo sportistu sagatavošanā sniegusi mana dzīvesbiedre un vieglatlētikas trenere Līga Dzene.
Divus gadus biju Latvijas jaunatnes izlases treneris. Kā viens no treneriem biju arī 2001.gada Eiropas Junioru čempionātā Grosetto, kur no 7 izlases dalībniekiem 3 bija valmierieši – Evija Draiska, Danute Ceika un Jānis Karlivāns.
Esmu saglabājis dažādus pierakstus no savas trenera karjeras. Atskatoties pierakstos, atrodami arī dažādi interesanti fakti, piemēram – ar vieglatlētiku nodarbojušies arī daži šī brīža aktieri, piemēram, 1981.gadā 16 gadīgais Ģirts Ķesteris augstlēkšanā pārvarējis 1.90m latiņu atkārtojot Valmieras BSS rekordu 16 gadīgo grupā. 800m labā līmenī skrēja Normunds Bērzs.
Savulaik divus gadus Latvijas jaunatnes izlases trenerim Varim Krūmiņam kā fiziskās sagatavotības treneris palīdzēju trenēt Latvijas jaunatnes izlasi. Izlases sastāvā iznāca trenēt arī tādus basketbolistus kā Jāni Strēlnieku un Žani Peineru. Vairāku gadu garumā biju fiziskās sagatavotības treneris arī Valmieras basketbola komandai un florbola komandām “Pārgauja” un “Rubene”. Patīkama bija sadarbība ar šo komandu treneriem Ilgvaru Balodi, Ivaru Jēkabsonu un Aināru Zelču. Ar Valmieras basketbola klubu Latvijas čempionātā izcīnīju vienu medaļu, taču mana audžumeita Inga Dzene, kas pārņēma manas funkcijas basketbola un florbola klubos, ir mani pārspējusi un izcīnījusi divas.
Pirms Jāņa Daliņa stadiona rekonstrukcijas aptuveni piecus gadus esmu uzņēmies vieglatlētikas sacensību galvenā tiesneša pienākumus. Deviņdesmito gadu sākumā, kad pasliktinājās sporta finansējums valstī, 1992.gadā nodibinājām Valmieras Vieglatlētikas klubu, kuru esmu vadījis 22 gadus. Daudzus gadus esam bijuši vieni no aktīvākajiem sacensību rīkotājiem Latvijā. Starptautiskajās vieglatlētikas sacensībās jauniešiem “Valmieras spēlēs” vairākkārt dalībnieku skaits pārsniedza 1000 jauno vieglatlētu no Latvijas un ārzemēm.
Vadot vieglatlētikas dzīvi Valmierā, biju gandarīts par daudzām mūsu vieglatlētu uzvarām lauku sporta spēlēs, laikrakstu ”Cīņa” un “Lauku Avīze” kausu izcīņas sacensībās. Domāju, ka visspēcīgākie mēs bijām 80.gadu nogalē. Atceros, ka lauku sporta spēlēs Ozolniekos 1988.gadā Valmieras rajona sportistu komanda izcīnīja uzvaru, punktu izteiksmē esot vairāk nekā divas reizes pārāki par otrās vietas ieguvēju komandu 26 rajonu konkurencē.
No vieglatlētu vidus šajā laikā izauguši deviņi olimpieši. Vieglatlētikā startējuši Jolanta Dukure, Māris Putenis, Jānis Karlivāns un Arnis Rumbenieks; bobslejā – Oskars Melbārdis, Oskars Ķibermanis, Mārcis Rullis, Jānis Skrastiņš un Pāvels Tulubjevs.
Šo 45 gadu garumā vairākkārt esmu saņēmis Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas, Latvijas Vieglatlētikas savienības un Valmieras pilsētas pašvaldības apbalvojumus, pēdējais apbalvojums bija 2019.gada nogalē – Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomes Jaunatnes sporta fonda apbalvojums.
Kādi līdz šim bijuši treniņu apstākļi Valmierā, kas mainījies šajos 45 gados?
Daudz kas. Šobrīd uz sacensībām braucam ar norīkotu autobusu, kādreiz ar vilcienu vai satiksmes autobusu. Bieži uz sacensībām brauca kārtslēcēji un līdzi jāved bija kārtis – nesām pār plecu no Rīgas autoostas vai dzelzceļa stacijas līdz Dinamo stadionam (tagad Skonto). Šobrīd sportistiem ir pieejamas dažādas naglu kurpes konkrētām disciplīnām, taču kādreiz viens nagleņu komplekts tika paredzēts visām disciplīnām. Atsevišķos gadījumos nagleņu pāris tika iedots arī vairākiem sportistiem uz maiņu. Kad saplīsa, nesa kurpniekam labot.
17 gadu garumā, no 1979.gada, pie Valmieras 11 varoņu-komjauniešu vidusskolas (tagad Valmieras Valsts ģimnāzija) bija piepūšamā halle. Tad varētu teikt bija vieglatlētikas kā sporta veida uzplaukums Valmierā. Tolaik bija dienas, kad manus treniņus apmeklēja pat vairāk nekā 50 audzēkņu. Droši vien to ietekmēja arī tā laika izglītības sistēma, kad bērni mācījās divās maiņās. Toreiz bija arī sporta klases.
Padomju laikos vasarā vieglatlētikas sezona turpinājās pat 5 mēnešus – maijs un jūnijs pagāja sacensības, jūlijā notika treniņnometnes (gan sporta skolu, gan labākajiem audzēkņiem – sporta biedrību) un augustā, septembrī sacensības. Toreiz treneriem nebija, kad aiziet atvaļinājumā.
Šobrīd ir radīti tādi apstākļi, lai sportistiem nekā netrūktu pilnvērtīgam treniņu darbam – gan inventārs, gan treniņu un sacensību vide. Neskatoties uz apstākļiem, kādi mums bija Padomju laikā, atsevišķi sportisti spēja uzrādīt ļoti augstvērtīgus rezultātus. Šeit jāatzīmē Maldas Langes veikums diska mešanā – 65.06 (Latvijas rekords) un Māra Bemera sasniegums lodes grūšanā – 21.25. Ļoti augstvērtīgi rezultāti bija arī Aivaram Rumbeniekam soļošanas disciplīnās.
Kāda izskatās Valmieras vieglatlētika šobrīd?
Jau vairākus gadus esmu izlēmis, ka pēdējie sportisti, kurus savā trenera karjerā trenēšu ir dzimuši 2005.gadā. Esmu izlēmis, ka ar jaunākiem sportistiem vairs nestrādāšu. No audzēkņiem, kurus šobrīd trenēju, noteikti ir jāatzīmē 2020.gada Baltijas čempioni Agate Caune un Jānis Sausais. Agate specializējas izturības skrējienos, bet Jāņa Sausā specializācijas disciplīna ir 110m barjeras. Šobrīd abi sportisti mērķtiecīgi trenējas, lai būtu gatavi startēt Eiropas U18 (Agate Caune) un Eiropas U20 (Jānis Sausais) čempionātos. Šobrīd mums ir vēl vairāki labi sportisti, kuriem ir potenciāls augstvērtīgiem sasniegumiem – Madara Bērziņa sprinta distancēs un Valters Jansons augstlēkšanā. Žēl, ka pandēmijas laikā iekštelpās var trenēties tikai Latvijas izlašu dalībnieki un pārējiem audzēkņiem treniņi ir ierobežoti – ārvidē un mājas apstākļos. Treniņu procesā nozīmīgs palīgs ir arī mana bijusī audzēkne, šobrīd kolēģe, Megija Stalberga.
Kopumā Valmieras vieglatlētiem šis varētu būt potenciāli pēdējo gadu labākais un rezultatīvākais gads, jo bez Agates un Jāņa šogad Eiropas čempionātos sevi labā līmenī varētu parādīt vēl vairāki Guntara Marksa un Pētera Karlivāna audzēkņi. Jācer, ka arī Arnim Rumbeniekam izdosies kvalificēties savām trešajām Olimpiskajām spēlēm, kas šogad notiks Tokijā.
Valmierā gatavojamies Jāņa Daliņa stadiona rekonstrukcijas pabeigšanai. Domājam par to, ka Valmiera aktīvi uzņems dažāda līmeņa sacensības un būs nepieciešami vieglatlētikas tiesneši. Šogad Latvijas Vieglatlētikas savienības rīkotajos tiesnešu semināros lielākā klausītāju pārstāvniecība bija tieši no Valmieras.
Ļoti veiksmīgi Valmieras vieglatlētikas veterānus vada Sandra Kaufmane.
Kāds ir Tavs viedoklis par J. Daliņa stadiona rekonstrukciju, vai Tu būtu gatavs piedalīties kādā no vieglatlētikas disciplīnām atjaunotajā stadionā vai vieglatlētikas manēžā?
Savā laikā, Daliņa stadionam mainoties, esmu piedzīvojis jau četrus dažādus stadiona skrejceļa segumus (pēc rekonstrukcijas tie jau būs pieci), arī divas tribīņu maiņas (šīs būs trešās). Protams, kopā ar kolēģiem esam ļoti priecīgi un ar nepacietību gaidām, kad tiks pabeigta rekonstrukcija. Visa Latvijas vieglatlētu saime gaida, kad varēs atgriezties Valmierā, jo daudziem Daliņa stadions no pirmsākumiem ir vismīļākais. Satiekoties ar Latvijas kolēģiem, bieži pirmais jautājums ir – kad beidzot varēsim atkal braukt uz Valmieru un sacensties Latvijas labākajā manēžā un stadionā? Priecē tas, ka ikdienā var redzēt, ka darbi rit un tuvojas rekonstrukcijas beigas.
Pēdējos gados senioru sacensībās neesmu startējis. Šad tad pamēģinu mest šķēpu un disku – lido tīri labi. Salīdzinot savu varējumu ar pārējiem, domāju, ka uz pjedestālu vismaz šķēpa mešanā tiktu aicināts. Skriešanas un lēkšanas disciplīnās noteikti nē.
Pietiekami lielu atsaucību iemantojis Valmieras vieglatlētikas kluba skriešanas seriāls. Vai arī šogad plānojat šo aktivitāti un vai būs kas atšķirīgs no iepriekšējiem gadiem?
2020.gadā skriešanas seriāls tika rīkots jau deviņpadsmito reizi. Pirms stadiona rekonstrukcijas seriāla dalībnieki sacentās dažādos izturības skrējienos gan stadionā, gan Sajūtu parkā. Lai pārbaudītu sporta skolas audzēkņu gatavību, tika rīkoti arī sprinta skrējieni 100-200m distancēs. Arī izturības skrējējiem patika pārbaudīt savu sagatavotību stadiona skrejceļā pirms nedēļas nogalēs gaidāmajiem skriešanas pasākumiem.
Domāju, ja atļaus epidemioloģiskā situācija, šogad vajadzētu sarīkot jubilejas 20. seriālu, kā ierasts ar finiša skrējienu “Valmiera-Brenguļi”, par godu Jānim Daliņam.
Kā tu stiprini savu organismu šajā īpaši trauksmainajā laikā, kad pandēmija vēl ir klātesoša?
Sākot ar pagājušā gada 1.jūliju regulāri no rītiem peldos, vai, kad ir ledus, ielienu āliņģī un 2-3 minūtes uzturos Gaujā. Šobrīd esmu jau atsācis peldēt. Esmu izlaidis ne vairāk kā 10 rītus. Pēc uzturēšanās ūdenī jūtos lieliski. Vasarā bieži pabraucu ar riteni.
Dzirdēts, ka esi arī gana kaislīgs sēņotājs.
Būs kādi gadi trīsdesmit, kopš aizraujos ar sēņošanu. Pēdējos gados ar Aldi Milleru sacenšamies, kurš sezonā vairāk sasēņos apšu kungus un baravikas, citas sēnes neskaitās. Diemžēl vienmēr zaudēju – sīvā cīņā 2020.gada rezultāts bija 1066 – 962 Millera labā.
Aizraujos arī ar makšķerēšanu. Tajā mani iesaistīja sporta skolas kolēģe un mana bijusī audzēkne Santa Rulle, un es savukārt ieintriģēju kolēģes Kitiju Līgati un Megiju Stalbergu. Šogad, par godu jubilejai, ja varēs, sarīkosim sporta skolas čempionātu.
Tavs novēlējums valmieriešiem.
Visiem Valmieras treneriem – daudz talantīgu un mērķtiecīgu audzēkņu!
Lai atjaunotajā Jāņa Daliņa stadionā strādātu roku-rokā, novēlu labu sadarbību Valmieras Bērnu sporta skolai, Valmieras Vieglatlētikas klubam un Vidzemes Olimpiskajam centram!
Novēlu Valmieras vieglatlētu saimei būt tikpat vienotai kā visus šos 45 gadus!
Valmieras pilsētai novēlu saglabāt vieglatlētikas sporta veida tradīcijas un turpināt sekmēt sporta veida attīstību!
