Lasīšanas laiks: 8 min
Portāls “Valmieras Ziņas” piedāvā interviju ar Voldemāru Šoriņu, Aīdu Ozoliņu un Lāsmu Kugrēnu, kuri pagājušajā nedēļas nogalē viesojās kafejnīcā “Jauna Saule” ar uzvedumu “Dancis pa trim”.
Izrādē “Dancis pa trim” jūs spēlējat trīs kursabiedrus, kuri satiekas pēc 30 gadiem. Kā ir īstajā dzīvē? Vai jūs uzturat kontaktu ar saviem bijušajiem skolas vai studiju biedriem?
Lāsma Kugrēna: Mēs ar Voldi esam kursabiedri. Tā kā mums patiesībā nekas izrādē nav jāspēlē, mēs tikai atceramies visu, kas ir bijis, un viss ir kārtībā.
Voldemārs Šoriņš: Ar skolas biedriem tiekos mazāk, bet ar kursabiedriem jā, cik nu mēs te esam, kopīgi novecojam (smejas).
L.K.: Mūsu kurss joprojām uztur kontaktu. Katru gadu Vasarsvētkos mēs braucam pie Jāņa Skaņa uz viņa māju Čiekurkalnā. Esam vairāk vai mazāk, bet mēs uzturam kontaktus katru gadu.
Aīda Ozoliņa: Tad, kad es satiekos uz ielas ar kādu, tad jau es uzturu kontaktu. (smejas) Man jau ir grūti, jo mans Jaunatnes teātris ir likvidēts. Tā ir tā skarbā lieta, ko visi Latvijā zina, ka manu teātri 1992.gadā nolikvidēja. Kādu brīdi mēs tiešām satikāmies, un katru gadu atradām kādu brīdi, lai papļāpātu, izstāstītu kā katram klājas. Tagad, protams, dzīve izdara savas korekcijas, un tas notiek retāk. Maija Apine ir Rīgas Jaunajā teātrī, Juris Žagars ir Dailes teātrī, tad es aizskrienu pie kolēģiem. Protams, tagad ir Facebook un draugiem.lv, un tad ar šo portālu palīdzību sanāk kontaktēties. Žēl, ka tas sanāk retāk.
Izrādē jūs tēlojat diezgan atšķirīgas personas – pelēku lauku peli, kursa puišu aplidotu un apbrīnotu sievieti un vīru, kas spožs kā saule un nesasniedzams kā zvaigznes. Cik viegli vai grūti ir pielāgoties šīm lomām, vai savā ziņā esiet līdzīgi šiem tēliem?
V.Š.: Kaut kas tur varētu būt no manis. Jebkurā gadījumā, spēlējot jebkuru lomu, no sevis prom tu neaizmūc. Protams, ir citas situācijas, citi teksti, un liekas, ka spēlē citu cilvēku, bet tās ir manas izpausmes un mana attieksme. Es tēloju kā es to saprotu. Kāds cits aktieris šo lomu spēlētu citādāk. Tas personiskais “es” jau nekur nepazūd. Kādreiz gan ir vieglāk, it kā caur kādu tēlu palaist sevi kaut kur, kur tu dzīvē slēp, gribot izdarīt drusciņ labāk, drusciņ pareizāk un varbūt godīgāk nekā esam.
A.O.: Mēs jau runājām, ka šajā izrādē mums bieži ir asociācijas ar jaunību.
V.Š.: Kā mums ir teikuši daudzi skatītāji pēc izrādēm: “Jā, mums arī dzīvē ir bijusi tāda situācija.”
L.K.: Man šķiet, šī izrāde ir gabaliņš no dzīves. Manuprāt, skatītāji viņu tiešām uztver. Ir tikai retais, kuram nebūtu gadījies dzīvē izdzīvot kādu no šo trīs cilvēku dzīves situācijām.
V.Š.: Mēs sniedzām izrādi arī Īrijā, un arī tur cilvēki saka: “Jā, mums tā ir bijis.” Un, manuprāt, izrādes autors ir uzminējis to īsto modeli. Viņa nav sakonstruēta. Izrādē nav nekas pārgudrs, ir tikai vienkāršas, cilvēciskas attiecības.
Runājot par došanos uz Īriju, kāda ir skatītāju atsaucība tur un citās valstīs, kur esat spēlējuši?
A.O. Ļoti liela. Esam tur ļoti gaidīti. Viņiem ir tā kopības sajūta, un mēs ar šīm izrādēm kaut kā pulcinām viņus kopā, jo viņi tur ļoti reti satiekas.
L.K.: Mums bija ļoti jauks brauciens uz Igauniju. Pirms diviem gadiem Neatkarības dienā, 18.novembrī, uzstājāmies Igaunijas Latviešu biedrībā. Tas bija tik aizkustinoši. Mēs spēlējām izrādi, runājām visi dzejoļus, un Voldiņš dziedāja. Atkal bija šī kopības sajūta. Kaut kā ar šo izrādīti mēs spējam radīt tādu kopības sajūtu.
A.O.: Man, protams, tā ir medus maize. Man teātra nav, un man ir iespēja būt kopā ar tādiem lieliem māksliniekiem. Esmu liktenim ļoti pateicīga, ka es varu būt un nodarboties ar profesiju, kas man patīk, neskatoties uz to, ka teātra nav. Mēs braucam uz laukiem, uz vietām, kur teātri nevar aizbraukt, un mēs spēlējam izrādi, kas mums tiešām pašiem ļoti patīk. Un tas man liekas ir brīnišķīgi.
L.K.: Man ļoti patīk tas, ka mēs braucam ārā pie cilvēkiem. Es pati esmu no mazpilsētas, un man patīk šī atmosfēra. Cilvēki ir atvērtāki, sirsnīgāki un kaut kā liekas, ka tu ar sirdi ej pie viņiem, un viņi ar sirdi nāk tev pretī.
Protams, Rīgā, lielajās izrādēs, tā arī ir, taču, uzstājoties ārpus Rīgas, ir īpaša aura.
Vai esat jau iepriekš uzstājušies Valmierā? Vai varat definēt, aprakstīt kāds ir Valmieras skatītājs?
L.K.: Savā laikā mums ar Nacionālo teātri bija regulāras viesizrādes Valmierā. Tās mums dikti patika. Tie bija tādi izbraukumi pēc vasaras.
V.Š.: Satikšanās ar kolēģiem šeit.
L.K.: Tā bija tāda kā vesela sadaļa, pirms sākas sezona. Tas bija ārkārtīgi jauki. Mēs draudzējāmies ar kolēģiem, un tas bija tāds skaists sezonas iesākums.
L.K.; Ļoti žēl, ka tādi kontakti vairs nenotiek. Ļoti žēl.
A.O.: Es šeit, Valmierā jau viesojos trešo vai pat ceturto reizi, un publika ir ļoti laba. Šeit Valmierā maķenīt jūtos kā mājās, jo esmu cēsniece, esmu no Jāņmuižas.
V.Š.: Valmieras skatītājs, nu, ko es varu teikt. Viņš jau ir izlutināts skatītājs, stingrāks, prasīgāks,
bet kad bijām ar orķestri šeit, mūs labi pieņēma. Gribētos domāt, ka viņi pret mums attiecas pietiekami lojāli. (smejas)
Uz skatuves strādājat trijatā. Kā ir spēlēt šādā aranžējumā un kā tas atšķiras no izrādēm, kur piedalās liels aktieru kolektīvs?
V.Š.: Šeit varbūt neparādās inscenējums – darbs ar gaismām, dekorācijām, kustību, masu skatiem. Šis ir kameras stils, tātad principā tu esi viens ar savu partneri un skatītāju. Cik es šajā brīdī varu ar savu iekšpusīti strādāt un ar cik lielu atdevi. Teiksim tādos lielos uzvedumos var nomānīties, kontakts no konkrēta aktiera skatītāju var neuzrunāt, bet viņu uzrunā viss uzvedums kopumā. Taču izrādē “Dancis pa trim” nav, aiz kā aizslēpties. Uz skatuves ir tava sirds, dvēsele un partneris. Skatītājs arī ir partneris. Mēs jūtam, ja viņš klausās un tev atbild. Ja viņš neatbild, tad ir grūti. Lielā uzvedumā tas nav tik grūti – todien mūs neņem, mēs vienkārši saspļaujam saujā un nospēlējam. Taču šeit, tu paliec viens ar savu nevarēšanu, un tad to domā, ko darīt, vai padoties vai tomēr kaut kādā veidā tikt cauri. (smejas)
Kā, jūsuprāt, “Dancis pa trim”, neskaitot aranžējumu, atšķiras no lielajām teātra izrādēm?
A.O.: Mums, tiem neatkarīgajiem projektiem, ir pagrūti būt lielajā teātrī, jo būsim godīgi, teātrī ir citas īres maksas, un repertuārs ir tik ļoti liels, ka netiekam tur iekšā. Es jau sapņoju par to, mēģinu būt arī producente, un, protams, mazā zāle būtu fantastiska.
V.Š.: Ir tā, ka lielajiem teātriem ir sava mākslinieciskā programma un uzstādījumi. Mūsu, šo neatkarīgo izrāžu, uzstādījums ir, lai būtu kontakts ar skatītāju, lai būtu šī atvērtība.
Risināt šausmīgus dzīves rēbusus un eksistenciālus jautājumus – to mēs neizvirzām kā mērķi sev. Mēs to varam darīt, bet tad mums būs tikai divi skatītāji, un to mēs nevēlamies. Mēs tomēr gribam runāt par to, kas aizskar daudzus.
L.K.: Šīs izrādes būtība ir skatītājs. Man dažkārt liekas, ka arī lielajiem teātriem vajadzētu iet šo ceļu pie skatītāja, ejot no sirds uz sirdi. Man personīgi tā liekas. Protams, ir vajadzīgi dažādi eksperimenti un mākslas formas, bet tas pamatu pamats patiesībā ir tas, vai tu atrodi šo saskarsmi.
Patiesībā mēs jau esam tikai šim brīdim. Mūsu māksla nekur nepaliek. Nebūs tā, ja jūs mūs šodien nesapratīsiet, tad pēc nedēļas, mēneša vai gada sapratīsiet. Tas ir tikai šim brīdim. Vai nu tas aiziet uz jums, ko mēs darām vai tas neaiziet. Un man personiski tāpēc šādi darbiņi ir ļoti mīļi.
Esat spēlējuši pāri simts izrādes. Vai visu šo gadu laikā, ir radies kāds rituāls ko piekopjat, individuāls vai kopīgs?
V.Š. Mūsu rituāls, ir kad mēs kopā atbraucam (smejas), sakrāmējam skatuvi, un ja mūs sagaida un pacienā, tad kaut ko ātri paēdam. (smejas) Es nezinu, man nav tādi īpaši rituāli.
A.O.: Nē, tādu rituālu nav.
L.K.: Nē, ir gan. (smejas) Es vienmēr jautāju, lai jūs parunājat tādas drusciņ pikantērijas abi divi (smejas) un jūs atsaucaties.
V.Š. Tas tevi uzlādē. (smejas)
A.O.: Mums ir prīmā kompānija. Mums ir Mārtiņš, kas mūs ved, viņš mums liek gaismas, viņš ir skaņu meistars, masieris un dzērienu pienesējs (smejas) Kompānija ir ļoti svarīga.
L.K.: Mūsu kompānija ir sevi pierādījusi, ka mēs, visi četri, esam laimīgi satikušies. Neskatoties, kādi kreņķi mājās vai teātrī, viss ir labi. Reizēm tik tiešām, es puišus uzvedinu uz tādām mazām pikantērijām, viņi ir ļoti atsaucīgi, un es ar Aīdiņu abas sēžam un ķiķinām. (smejas) Mūsu rituāls ir tas brauciens šurpu, turpu un tās stundiņas, ko pavadām kopā.
A.O.: Tas ir tāpēc, ka mums patīk satikties. Mēs šo izrādi spēlējam no sirds. Teātrī ļoti bieži bija tā, ka ne viss patika, ko deva spēlēt, bet bija jādara, ko tev iedod. Taču šeit ir tā labā iespēja izvēlēties un darīt tikai to, ko kas patīk. Vai tā nav laime?
L.K.: Un mēs esam ļoti omulīgi. (smejas)
V.Š.: Vēl arī ir tas, ka šādos projektos ļoti ātri noskaidrojas, kurš ir un kurš nav savējais, te nevar aizslēpties. Mums ir bijuši kolēģi, kuriem interesē tikai viņi paši. Šeit nevar būt tikai “es”. Jānes mantas ir visiem, jo nav mums “skatuvnieku”. Man patīk, ka tas spēj saglabāt tādu kā mierīgu skatu uz dzīvi.
Varu sev iestāstīt: “Mūžu esmu nospēlējis Nacionālajā teātrī, es tagad stiepšu ķebļus? Tas taču man ir pazemojoši!” Tiklīdz tu to domu sev ielaid, staigā ar šo “es esmu mākslinieks”, tad ar tevi ir cauri, cilvēciskums pazūd.
A.O.: Būtiski tas, ka mēs nebraucam pa lielām summām, mums jābūt pieejamiem. Tāpēc mēs paši visu darām, paši krāmējam, paši visu liekam, Voldemārs pats režisē, pats spēlē, pats visu sakrāmē, pats arī savas bikses buktē, jo neviens tā neviens neprot izbuktēt kā viņš pats.(smejas)
L.K.: Tā arī ir tā kopības sajūta. mēs esam tāda maza komandiņa, kas visu dara kopā.
