Lasīšanas laiks: 4 min
Latvijas Republikas proklamēšanas dienas priekšvakarā, 17.novembrī, Valmierā kinoteātrī “Gaisma” pēc dokumentālas filmas “Īvāns” seansa ar interesentiem tikās viens no spēcīgākajiem Latvijas Jauno laiku līderiem Dainis Īvāns un filmas režisors Andrejs Verhoustinskis.
Filmā tagadne, režisoram ar grupu gada garumā cikliski sekojot līdzi Daiņa Īvāna ikdienai dzimtajās mājās “Īvānos”, mijas ar pagātni, kur unikālos vēstures arhīvu kadros un Daiņa Īvāna filmētajās ģimenes kinohronikās atspoguļoti Latvijai svarīgi notikumi, iemūžinātas emocijas. Harmonisks lauku darbu atspoguļojums dažādos gadalaikos mijas ar stāstiem par brīvai Latvijai izšķirīgiem brīžiem. Tagadne – pagātne, miers – piesātinātas emocijas. Šķiet, šīs pārejas palīdz labāk saprast notikušo, uzzināt par cilvēka lomu tajā, ļaujot skatītājam raisīt arī savas pārdomas, saskatīt simboliskus vēstījumus, piemēram, pēc ainas, kur Dainis ir nopeldējies āliņģī un saņem uzslavas, ka ir diezgan labā formā, tiek demonstrēti kadri, kā ar dzelzsbetona bluķiem celtas barikādes un cilvēki tam spēkus nežēlo.
Tiekoties ar iedzīvotājiem, Dainis Īvāns uzsver, ka “tas nav romāns par mani, jo es daru vēl citas lietas, kas filmā nav parādītas. Tā ir liecība par mūsu visu laiku, kāpēc upurējāmies, kā iegājām jaunā dzīvē, atbrīvojāmies no bažām. Par to filma spēcīgi runā, atjauno tā laika emocijas”. Dainis Īvāns vairākkārt norāda, ka nav gribējis kļūt par “sabiedrisko darbinieku”, pat neskatoties uz bērnības sapni būt Lāčplēsim. Cīņa pret Daugavas HES celtniecību rosināja tālākos notikumus.
Režisors Andrejs Verhoustinskis norāda, ka šīs filmas vērtība ir tā, ka “Dainis patiesi un atklāti runā par laikiem un lietām un atgriešanos politikā”.
Uz jautājumu, vai nebija bail, Dainis Īvāns atbild: “Bailes pazuda kopš Daugavas kampaņas laikiem. Bija sajūta, ka kaut kas ir noticis, it kā milzīgs spēks sargātu. Arī 1991.gada janvārī vienotības sajūta bija tik spēcīga, ka iestājas populācijas izdzīvošanas instinkts. Augustā bija bailes, jo tad bijām izolēti, armija bija nobloķējusi tiltus, ceļus, slēgusi komunikāciju.
Dzīvē ir bijušas situācijas, kad ir bijis bail, ka pie galvas pieliktais kalašņikovs tomēr izšaus. Gājām uz naža asmens. Laiks, liktenis vai vienotība mūs sargā. Pretinieki gaidīja, ka būs apstākļi, kad viņi varēs izmantot tos ieročus, ko vislabāk pieprot – šautenes, tanki, slepkavošana. Mūsu mērķis bija neatbildēt uz provokācijām. Neesam izlējuši viņu asinis. Nobalansēšana palīdzēja izdzīvot. Šādi režīmi drausmīgi baidās no cilvēkiem, kuri nebaidās. Ja vesela tauta nebaidās, tad režīms apjūk. No Baltijas ceļa baidījās. Nefiziskajam spēkam var būt pat lielāka vara un iespējas.”
Uz jautājumu, vai arī mūsdienās Latvijas iedzīvotāji spētu vienoties līdzīgās aktivitātēs, Dainis Īvāns atbildēja apstiprinoši:
“Grūtāk ir pēc neatkarības sasniegšanas. Tā ir sevis pārvarēšana, izcīnīšana, pašattīrīšanās no padomju apziņas, ko vēl neesam izdarījuši. Ja vajadzētu saliedēties, tas notiktu divu iemeslu dēļ: brīvības cīņās pierādījām, ka varam aizdzīt profesionālu armiju, kas ir pārspēkā, otrs, mums ir nevardarbīgās cīņas pieredze, kas ir brīnums. Ja ticēsim sev un apkārtējiem, vairāk redzēsim labo, tad viss būs kārtībā. Citi brīnās, ka 25 gados esam kļuvuši par normālu Rietumeiropas valsti.”
Dainis Īvāns norādīja, ka skolēniem interese par Latvijas vēsturi ir ļoti liela, viņi kāri tver katru vārdu, bet jāpiestrādā ir pie zināšanu bāzes, jo izpratne ir vāja. “Par mani jaunieši ir devuši atbildes, ka es esmu dzīvojis pirms diviem, trim gadsimtiem, ka kopā ar Ziedoni esmu cīnījies latviešu strēlnieku pulkos. Viņi nepazīst vēstures notikumus un varoņus, neierindošu sevi starp tiem.
Manai paaudzei nebija varoņu, tāpēc ir tas anekdotiskais gadījums, ka bērnībā gribēju kļūt par Lāčplēsi. Jo mums nebija Kalpaka, Čakstes, viss bija aizliegts, vienīgā bija palikusi literatūra – abstraktā Latvija. Varoņi paliek mūsu ģenētiskajā atmiņā, tie ir vajadzīgi. Katrai paaudzei nepieciešamību dzīvot brīvā valstī ir jāapliecina no jauna, lai to darītu, ir jāzina, kāpēc esam brīvi, kāpēc ir tiesības uz šo zemi, ka to neviens mums nav uzdāvinājis, ka tās bija mūsu uzvaras.”
Kāda laikraksta pieraksts zem bildes “nākotne viņa plecos”, kur Latvijas Tautas frontes manifestācijā 1990.gada 17.martā uz Daiņa pleciem sēž viņa jaunākais dēls, apliecina, ka “apzinieties, ka vēlāk tas atsauksies uz jūsu bērniem, viss ir atkarīgs no katra paša, ne tik daudz politiķiem”.
Dainis Īvāns un Andrejs Verhoustinskis valsts svētkos novēlēja saprast, cik mēs esam laimīgi.
“Brīvība ir visaugstākā vērtība. Ja nebūtu atbrīvojušies paši sevī, nebūtu izcīnījuši valsts neatkarību.”
Par filmu vairāk var lasīt šeit.
