Lasīšanas laiks: 3 min
Normunds Lisovskis un Gatis Kalniņš ar vienīgo iespējamo karti – ielādētu no programmas “Google Earth”, bez nepieciešamajām Indonēzijas valdības izsniegtajām atļaujām sasniedza Mandalu – 4769 metrus augsto virsotni Bintanga kalnos. Kāpiens virsotnē prasīja vienu dienu, ceļš turp un atpakaļ uz ciematu cauri džungļiem – 17 dienas.
Ar unikālo pieredzi tūrisma un aktīvās atpūtas preču veikala “Gandrs” bilžu un stāstu vakarā dalījās divi latviešu alpīnisti Normunds Lisovskis un Gatis Kalniņš.
Papua apvidus nav nopietni kartēts, tur nav ceļa, dzelzceļa, arī pa upēm piekļūšana nav iespējama. No vienas vietas uz otru lido kristīgo misionāru lidmašīnas, kas ir tikpat ierasts transportlīdzeklis kā mums autobusi. Normunds un Gatis, pārvietojoties pa grūti caurejamiem džungļiem, veica 250 kilometrus garu ceļu 17 dienās.
“Papuasi ir eksotiska tauta, kas joprojām dzīvo gandrīz kā akmens laikmetā. 1963.gadā salas daļu okupēja Indonēzija, tad vietējie iepazina apģērbu, lai gan joprojām vīriešu kārtas vecāko papuasu vienīgais apģērba gabals ir koteka. Turklāt visiem, bērnus ieskaitot, līdzi vienmēr ir galvenais darbarīks – nazis, kas izmērā proporcionāls augumam,”
stāstīja Normunds.
Papuasu un Indonēzijas varas pārstāvju sadursmju dēļ, vietējiem cīnoties par salas neatkarību, tūristiem apmeklējums ir ierobežots. Tiek izsniegtas īpašas atļaujas noteiktām teritorijām, kalns tajās neietilpst. Abi vīri gadījumam, ja tos pieķertu, bija sagatavojuši stāstu – apmaldījāmies.
“Divus mēnešus pirms izbraukšanas vienu stundu no rīta un vienu vakarā mācījos papuasu valodu. Ar to pietika, lai brīvi sarunātos par ceļu, ēdienu, transportu un apmešanos. Lai gan valodas skanējums ir mums neierasts, tā ir viegla – nav dzimtes, locījumu, pagātnes, nākotnes. Neskatoties uz to, valoda ir ļoti harmoniska.”
Lai kaut nedaudz sagatavotos nezināmajam, abi vīri konsultējās ar biologu Dmitriju Teļnovu, kurš deva vērtīgus padomus par ekipējumu, apģērbu, pārvietošanos, pārtikas un ūdens lietošanu, norādot, piemēram, ka gumijas zābaki būs atbilstošākie apavi. Lai gan šis padoms sākumā šķitis dīvains, abiem ceļotājiem tas noderējis.
“Kāpjot kalnos, laiks pārsvarā bija lietains. Zeme ir mikla, purvaina, pilna kritalām, turklāt bez pamata. Var viegli izvelties cauri kādam pēc izskata vienkāršam zāles pudurim un nonākt dažus metrus zemākā līmenī.”
Virsotni sasniegt un atgriezties ciematā bija plānots 12 dienās. Pārtika bija sarūpēta 14 dienām.
“No džungļiem iznācām pēc 17 dienām. Mūsu pārtika bija ar karstu ūdeni aplejamā putras paciņa no rīta un zupas paciņa vakarā, pirms pašas virsotnes iestiprinājāmies ar makaroniem. Gatis bija zaudējis gandrīz 13 kilogramus, es – 7. Pēc nokļūšanas ciematā pirmie satiktie papuasi mūs, trīs dienas tikai ar tēju pārtikušus, pārgurušus baltos cilvēkus, cienāja ar savu maltīti.”
Daļu ceļa tūristus pavadīja vietējie, tomēr kalnā kāpt tie negribēja, arī īstās takas nezināja.
“Pārvietošanās ir skarba, kā nebeidzama šķēršļu josla. Dažbrīd beztakas brikšņos mūsu ātrums bija 200-300 metri stundā. Daļu ceļa veicām pa upes gultni.”
Nobildējot pavadoņa kārtējai maltītei noķerto dzīvnieku un pēc tam fotogrāfiju parādot biologam, kurš konsultēja vīrus pirms ceļa, alpīnisti devuši arī zinātnisku pienesumu.
“Mūsu draugs biologs veica izpēti, fotogrāfiju nosūtīja uz Ameriku, kur apstiprināja, ka oficiāli jāpaplašina līdz šim reģistrētā teritorija, kur šis dzīvnieks sastopams.”
Bez alpīnistu inventāra abi ceļotāji sasniedza Okeānijas otru augstāko virsotni Mandalu.
“Pašā virsotnē sākas sniega vētra. Mērķis bija sasniegts. Atradām iepriekšējās ekspedīcijas atstāto stikla bundžu, novietojām arī savu kastīti.”
Vīri uz salu devās kopā ar dzīvesbiedrēm, kuras ceļu uz virsotni izvēlējās nemērot. Pēc 17 dienu prombūtnes alpīnisti paguva atgriezties īstajā brīdī pirms oficiāli tiktu iesniegts sievu paziņojums varasiestādēm par divu tūristu pazušanu.
