Lasīšanas laiks: 4 min
Saulainā 4. aprīļa dienā Rūjienā ģimenes un draugu lokā 70 gadu kāzu jubileju jeb Briljanta kāzas atzīmēja Alvis un Mirdza Lazdiņi. Lazdiņu ģimene ir jau otrais Briljanta pāris Valmieras novadā, kas kopā sagaidījuši šo cienījamo kāzu jubileju, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste Elīna Upīte.
Mirdza dzimusi lauksaimnieku ģimenē Rencēnu pagasta Arājos, jau no mazotnes radināta pie darba – gājusi ganos, ravējusi garās biešu vagas, rūpējās par kārtību mājās. Skolas gaitas uzsāka Rencēnu pamatskolā, tad mācījās Rūjienas vidusskolā, pēc tam iestājās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē.
1949. gadā Mirdzas ģimeni pāršalca ļaunums – viņu un brāli no Rīgas, kā arī vecākus no savas iekoptās lauku saimniecības izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem – Sibīriju. Pēc 23 pavadītām dienām vagonā abi izsēdināti kolhozā, kur bija auglīga zeme. Arī Sibīrijā Mirdza darījusi lauku darbus, taču pēc gada komendants, kurš pārraudzīja represētos, paziņoja, ka jaunieši var mācīties.
Alvi Lazdiņu kopā ar mammu un vecomāti 1949. gada 25. martā izsūtīja no Alūksnes apriņķa Annas pagasta “Āmaņu” mājām uz Amūras apgabalu.
Mirdza iestājās feldšeru skolā un pēc tās beigšanas, viņu aizsūtīja uz medicīnas punktu tālu taigā apkalpot mežstrādniekus. Reiz bija gadījums, kad bija jābrauc uz barakām tālu izcirtumā, bet mašīnā bez šofera tikai viena brīva vieta, kurā jau sēž viens tīri glīts jaunietis. Neatlika nekas citas, kā sēsties viņam klēpī. Un šis jaunietis bija neviens cits kā Alvis.
Nākamās tikšanās laikā, kad mežstrādnieku apmetnē bija izcēlusies gripa, Mirdza atkal sastapa Alvi. Alvim Mirdza bija “iekritusi” acīs, un viņš meklēja iespējas, kā satikt viņu, līdz beidzot abi sagāja kopā.
Abi sapratuši, ka ir viens otram īstie, un nolēmuši reģistrēt laulību, kas nebūt negāja tik gludi, kā varētu šķist. Alvim bija pazudusi apliecība, kas tolaik bija pases vietā. Kad beidzot tā atradās, Mirdzai bija jādodas uz mediķu konferenci attālākā rajonā, un Alvis nolēma doties līdzi, lai abi var beidzot reģistrēt laulību, taču tur viņus nepieņēma. Bija jādodas uz sava ciema padomi, bet tur gara, gara rinda. Kamēr rinda izstāvēta, pazudis zīmogs. Izrādās, tas ieslēgts skapī, kuram nozaudētas atslēgas. Mirdza pie sevis nodomājusi – vai tiešām neizdosies tikt pie Lazdiņu uzvārda? Tomēr viss beidzās labi un sava ciema padomē Amūras apgabalā (tālajā Sibīrijā) 1955. gada 5. aprīlī reģistrēta Alvja un Mirdzas laulība.
Alvis sākumā strādāja par traktorista palīgu, un, kad traktors bija jāremontē, Alvim tas izdevās, jo viņam bija zelta rokas. Beidzot viņam piešķīra arī pašam savu darbnīcu vagonā. Reiz viņš spēja salabot traktora detaļu, ko pat rūpnīcā nespēja.
Alvis ar Mirdzu sādžā dzīvoja ambulancē, kad piedzima dēls, pārvācās dzīvot pie Alvja mammas un vecmāmiņas.
Vispirms 1957. gadā atbrīvota Mirdzas ģimene, tad 1960. gadā atbrīvoja arī Alvja ģimeni, un 1961. gada pavasarī visi atgriezās Rūjienā pie brāļa ģimenes un vecākiem.
Mirdzai piedāvāja darbu Rūjienas slimnīcā, pēc laika vajadzēja feldšeri vidusskolā, kur Mirdza nostrādāja līdz pat aiziešanai pensijā, tikmēr Alvis joprojām nodarbojās ar dažādu automašīnu detaļu remontēšanu. Alvim darbs bija toreizējā Rūjienas Starpkolhozu celtniecības organizācijā.
Latvijā ģimeni pāršalca vēl viena traģēdija, pāra vienīgo dēlu paņēma Černobiļas katastrofa, Alvis ar Mirdzu palika divi vien.
Alvis ar Mirdzu arī pensijas gados nav sēdējuši, rokas klēpī salikuši. Ir iekopts savs dārzs, ir gan ziedi, gan ierīkota siltumnīca, raža pietiek gan pašiem, gan dāvināta kaimiņiem. Mirdza stāsta – visu laiku rušinoties dārzā un esot kustībā, nav laika domāt par slimībām. Veselība abiem turas. Mirdzas hobijs savulaik bijis rokdarbi, dziedājusi pilsētas korī, nodibināts arī Rūjienas dāmu klubiņš “Ievas”, kur no sākuma bijušas 7 dalībnieces, nu jau ap 20.
Un tā, vienam par otru rūpējoties, pieskatot, apčubinot, nodzīvoti 70 gadi laulībā. Briljants ir kā noslīpēts dimants, kas mirdz spoži, kāds ir arī Alvja un Mirdzas laulības piemērs, kas pierāda – lai arī kādas grūtības dzīvē notiek, ģimene stāv pāri visam. Tā ir ticība, cerība un mīlestība, kas ļauj kopā noiet dzīves ceļu, vienam otru atbalstot un stiprinot!
No sirds sveicam pāri nozīmīgajā jubilejā! Lepojamies, cienām un novērtējam ģimeni un laulību kā augstāko vērtību, kas ir visa pamatā. Lai laba veselība, dzīvesprieks un mīlestība turpina valdīt Lazdiņu ģimenē!
