Lasīšanas laiks: 2 min
Nav ģimenes, kurā bērni laiku pa laikam nelūgtu iegādāties mājdzīvnieku. Taču kāda atbildība jāuzņemas, lai vēlmi īstenotu? Par plusiem un mīnusiem no emocionālā skatu punkta, uzņemot mājas mīluli, stāsta Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte.
Pirms pieņemat lēmumu par labu mājdzīvnieka “adoptēšanai”, pārdomājiet – vai jūs kā vecāki esat gatavi uzņemties lielāko daļu vai pat visu mājdzīvnieka aprūpi. Bērniem diemžēl ātri vien rutīnas rūpes par ģimenes mīluli var apnikt, un tad stafeti, gribot negribot, nāksies pārņemt mammai vai tētim. Ja tam neesat gatavi, mājdzīvnieka iegādi tomēr vajadzētu atlikt.
Izvērtējiet lēmumu
Nepareizs ir lēmums bērna vēlmi pēc mājdzīvnieka apmierināt daļēji. Piemēram, mazais vēlas suni vai kaķi, bet pieaugušie sagādā zivtiņas. Varbūt sākumā tās priecēs, bet nevajadzētu brīnīties, ka bērni par tām nerūpēsies. Tas vienkārši nav tas, ko viņi gaidīja. Protams, lielāki, apzinīgāki bērni, tādi, kuri sasnieguši jau skolas vecumu, būtu jāradina pie atbildības uzņemšanās. Ja ir ģimenes mīlulis, tad par to rūpējas visi, un arī tajās dienās, kad ir slikts garastāvoklis vai šķiet – nepavisam tam nav laika. Ja bērns pienācīgi izpilda savus pienākumus pret mazāku dzīvnieciņu, var domāt arī par suņa vai kaķa pieņemšanu mājās. Taču vecākiem jāpatur prātā, ka pat tad, ja bērni kopumā uzņemas rūpes par mājdzīvnieku, vienalga šad un tad viņiem nāksies atvasēm atgādināt par dzīvnieka vajadzībām.
Liels prieks, lielas rūpes
Iveta Aunīte stāsta: “Kad esat apsvēruši visus plusus un mīnusus par mājdzīvnieku savās mājās un esat patiešām gatavi tam, ka mīlulis ne tikai atnesīs prieku, bet arī prasīs daudz laika un rūpju, vēlreiz ar atvasi pārrunājiet to, ka suns vai kaķis būs maziņš tikai sākumā. Viņš drīz vien izaugs liels, un arī tad par viņu būs regulāri jārūpējas. Suns būs jāved pastaigās katru dienu, tāpat katru dienu būs jātīra arī kaķa kastīte. Ja ne tiem patīkamākajiem darbiņiem ir gatavi gan bērni, gan vecāki, uz priekšu! Jo mājdzīvnieki patiesi ienes mājās prieku un pozitīvu lādiņu.” Pētījumi liecina, ka mājdzīvnieka klātbūtne rosina bērnus kļūt pašapzinīgākiem un patstāvīgākiem. Īpaši tas sakāms par bērniem, kam tuvojas pusaudžu vecums. Dzīvnieki bērniem māca spēju uzupurēties, būt līdzjūtīgiem, pašdisciplinētiem, liek pārvarēt slinkumu un sniedz nenovērtējamu emocionālu gandarījumu. Kura sirds gan neatsaucas, ja, pārnākot no dienas gaitām, visi tiek sagaidīti ar neviltotu prieku un var ļauties kopīgām izklaidēm ar mīluli – pastaigām un rotaļām?
