Lasīšanas laiks: 5 min
Āzijas saldskābie un dažādi asākie ēdieni Latvijas virtuvēs populārāki kļuvuši pēdējās divās desmitgadēs, kad ceļojumiem pavērās durvis uz tādām valstīm kā Ķīna, Taizeme, Vjetnama, Indonēzija u.c. Latvijas iedzīvotāji aktīvi izmanto šīs iespējas, un par to, kā ceļojumi uz kādām no Āzijas valstīm mainījuši viņu ēšanas paradumus, iedvesmojuši gatavot kaut ko jaunu, stāsta AS Santa Maria mārketinga vadītāja Baltijas valstīs Inga Auziņa un piedzīvojumu organizācijas “Lūzumpunkts” apmācību vadītājs Māris Resnis.
“Man ļoti gribētos klātienē Āziju iepazīt vēl labāk, un viens no sapņiem ir doties uz Šrilanku. Savulaik kopā ar vīru apceļojām Taizemi. Ceļojām ar grupu no Latvijas, un mēs tikām vesti ne tikai uz tūristu iemīļotām vietām, bet pabijām arī mazāk pazīstamās vietās. Ceļojām gan ar autobusu, gan ar vilcienu gan ar kuģi. Vienu nakti palikām pat viesnīcā uz Kwa upes, gaisa temperatūra bija +23 grādi, bet tikmēr Rīgā sniegs. Ceļojuma laikā iebraucām arī vietā, kur ir tā saucamais zelta trijstūris. Tur robežojas: Taizeme, Laosa, un Mjanma (agrāk saukta Birma). Man vislabāk garšoja svaigi ananāsi un kokosriekstu piens, pārsteidza produktu tirgus uz ūdens,” atceras Inga Auziņa.
Ceļojumā viņu jo īpaši uzrunājusi Āzijas virtuve, kas ir krāsaina, tajā ir daudz augļu, rīsu, daudzveidīgas nūdeles, dažāda garuma, veida un izskata dārzeņi, kas ēdienu padara vēl garšīgāku un baudāmāku: “Tāpat Āzijas virtuve ir bagāta ar garšvielām, kas ēdienam piedod aromātu, krāsu un īpašu specifisku garšu. Daudzas lietas sākotnēji liekas asas, bet vēlāk pierod. Saldā čili, zivju, sojas un austeru mērces ir diezgan populāras piedevas jebkuram ēdienam.”
To, cik Āzijas kultūra ir atšķirīga, Inga Auziņa pārliecinājās pat tad, kad ar ceļabiedriem ēdusi kādā sabiedriskās ēdināšanas vietā: “Mēs, pieklājīgie latvieši, apēdām visu, kas tika mums atnests. Tāda uzvedība savukārt kalpoja kā zīme vietējiem, ka jānes vēl klāt. Tikai tad, kad uz šķīvja kaut kas bija palicis, tika uzskatīts, ka nu ir gana ēsts.”
Piedzīvojumu ceļojumā bez jaunām garšām neiztikt
Piedzīvojumu organizācijas “Lūzumpunkts” apmācību vadītājs Māris Resnis ir labi pazīstams kā aktīvs ceļotājs, un Āziju viņš ir iepazinis visdažādākajās vietās un apstākļos. Māris četrreiz ir pabijis Šrilankā, divreiz Nepālā un pa reizei Indonēzijā, Filipīnās un Vjetnamā. Iespaids par Āzijas virtuvi aktīvajam ceļotājam radies pozitīvs, un tas Māra skatījumā ir gan izaicinoši, gan noteikti daudz atklājumi esot vēl priekšā. Viņš vairākkārt pirms ceļojumiem ir speciāli izpētījis ceļotāju forumos sadaļas “Noteikti nogaršot” (must try – angļu val.) sarakstus, lai gūtu iespējami pilnīgāku priekšstatu par konkrētās valsts virtuvē sagaidāmo.
Jautāts, ko Māris Resnis ēdis šajos ceļojumos, viņš stāsta: “Pamatā visu iespējamo vietējo pārtiku. Mans ceļošanas veids ir vērsts uz piedzīvojumu tūrismu – kalni, sērfošana, džungļu pārgājieni, tad diezgan liels kontakts iznāk ar vietējiem iedzīvotājiem un iekļūšanu viņu virtuvēs. Līdz ar to iegūstu iespēju nogaršot ne tikai pašu eksotisko maltīti, bet arī pieredzēt to autentisko sagatavošanas veidu. Dažreiz tiek parādīti pat gadsimtiem seni ēst gatavošanas paņēmieni un receptes. Visbiežāk sanāk būt okeānu krastos un tad izdodas nogaršot visu “jūras ēdienu” klāstu – sākot ar lielām garnelēm līdz mūspusē neredzētām zivīm vai kustoņiem. Piemēram, esmu ēdis jūras ežus.”
Mārim vislabāk garšojuši filipīniešu pasniegtie kalmāru gredzeni un mazās jūras veltes, ceptas uz vienkārša grila: “Biju pārsteigts, jo pagatavošanas veids tos no “cietas gumijas” bija padarījis par mutē kūstošu masu. No Nepālas atmiņā palikusi stiprā ķiploku zupa, kas ne tikai labi garšo, bet augstu kalnos ir arī labs ārstnieciskais līdzeklis.”
Wok ēdieni ir iecienītākie
Āzijas ceļojumi mainījuši gan Ingas Auziņas, gan Māra Rešņa ēst gatavošanas paradumus, jo iepazītas gan jaunas garšas un produkti, gan veids, kā iespējams gatavot, piemēram, wok.
“Pēc ceļojuma arī mājās apmēram reizi nedēļā, atkarībā no noskaņojuma, gatavojam wok maltītes – Pad Thai wok ar rīsu nūdelēm un zemesriekstiem vai saldskābo wok ar olu nūdelēm, jo bērniem šī garša šķiet pieņemama. Vīram un lielajiem bērniem labāk patīk Āzijas Vok ar garnelēm un ķiplokiem. Esmu pārbaudījusi praksē, ja wok ēdiens šķiet par asu, tam vienmēr var pievienot kokosriekstu pienu, balansējot šķietamo asumu,” pieredzē dalās Inga Auziņa.
Arī Māris Resnis tagad bieži gatavo wok ēdienus: “Pašam ir šādi viegli sagatavot olu nūdeles ar kabaci un karija, saldskābo čili vai dažreiz arī sojas mērci. Kā saka Māris: “Šādi gatavoju diezgan bieži, jo pēc Āzijā gūtās pieredzes tikai ar sāli un pipariem vairs nepietiek. Man gribas kaut ko asāku, eksotiskāku un baudāmāku! Jāatzīmē, ka manā ēdienkartē no Āzijas ir ienākuši vairāki veģetārie ēdieni un līdz ar to tiem pielietojamo garšvielu klāsts. Gatavoju kopā arī ar draugiem, tad tas vairāk ir tāds socializēšanās process. Kā arī kāds vienmēr ir kaut kur bijis un grib parādīt, ko labu ir piedzīvojis. Tā sanāk kopīga ēst gatavošanas mācīšanās un ēdiena baudīšana.”
Receptes meklē internetā
Māris Resnis novērojis, ka jaunā paaudze Āzijas ēdienus Latvijā gatavo aizvien vairāk: “Internetā pieejamās “youtube” pamācības atrisina diezgan daudzus nezināšanas robus, un arī veikalos pieejamās sastāvdaļas ļauj variēt ar ēdienu recepšu izvēli. Pieejami ir arī gatavošanas trauki, piemēram wok pannas, kas padara gatavošanas procesu aizraujošāku un vēl vienkāršāku. Iesaku pamēģināt kādu Āzijas recepti, jo vairākums no tām veģetāras vai pat vegānas un veselīgas – vienkārši un ātri pagatavojamas. Protams, tā arī dažādojam savu ēdienkarti, Droši jāizmēģina dažādas garšvielas, kuras ikdienā netiek lietotas, un pirmajā reizē uzreiz neizmest, ja neiegaršojas. Tā varbūt ir tikai tāpēc, ka tās ir neierastas un nezināmas. Tāpat kā ar jaunām lietām, tās jāatklāj un jāpiedzīvo vairākkārt, tad var izdarīt spriedumus. Pašam arī tā ir gadījies, jo kādreiz biju pārliecināts kartupeļu un krējuma patriots. Tagad, kad esmu jau iepazinis saldos kartupeļus, kokosriekstu pienu un vairākas asākas piedevas, tās atkal baudot, man atmiņā ataust bijušie ceļojumi un reizē rodas jauni plāni par kārtējo došanos austrumu virzienā.”
