Lasīšanas laiks: 5 min
No 6.augusta līdz 31.augustam Valmieras teātra viesizrādes ir skatāmas Dailes un Nacionālajā teātrī kā arī Kultūras akadēmijas Zirgu pastā. Portāls “Valmieras Ziņas” aicināja uz sarunu Valmieras drāmas teātra (VDT) direktori Evitu Sniedzi, lai noskaidrotu, ko pa vasaru piedzīvo teātris un ko jau piedzīvojusi teātra ēka.
Ko izrādīsiet Rīgas auditorijai viesizrādēs augustā?
Valmieras teātris uz Rīgu vēlreiz vedīs kopumā septiņus darbus, tostarp arī Rūdolfa Blaumaņa “Raudupieti” Elmāra Seņkova režijā un Mihaila Bulgakova “Zojkinu kvartiru” Indras Rogas režijā. Zojka pēdējo reizi tika nospēlēts janvārī, sakarā ar to, ka divas aktrises gaidīja bērniņus, bet Ieva Puķe jau augustā atkal spēlēs. Izrāde ir ļoti daudz nospēlēta, jau vairāk nekā 40 reizes, kas ir liels skaits, bet tā joprojām dzīvo ļoti veiksmīgi. Pat tagad – Rīgā bijām plānojuši vienu izrādi, bet divu dienu laikā biļetes uz to izpirka un tā mums nācās ielikt arī otru.
Nacionālā teātra Lielajā zālē mēs rādīsim tos darbus, kuri ir mūsu hiti un teātrim svarīgas izrādes.
Tāda ir “Raudupiete”, kas arī uz Rīgu brauc jau otro reizi. Šī ir izrāde, kas atzīta par gada labāko latviešu literatūras izrādi, turklāt ar gada labāko aktrisi Elīnu Vāni galvenajā lomā, kas ir fantastisks aktieru darbs un arī izrāde tiešām ir ļoti skaista, kaut ļoti smags stāsts. Savukārt Zojka ir nepārejošs hits, kas mums pašiem un skatītājiem sagādā prieku.
Tad vēl Rīgā rādīsim Borisa Pasternaka “Doktoru Živago” I.Rogas režijā, kas, man liekas, ir viens no Indras pilnasinīgākajiem inscenējumiem, kurai kārtējo reizi ir paslīdējusi garām nominācija, bet izrāde ir simboliem pārpilna, kaut drūma, filozofiska, kaut arī satriecoši vienkārša. Tur ir ļoti labs aktieru darbs un brīnišķīga scenogrāfija. Izrādes scenogrāfs ir Mārtiņš Vilkārsis, un šis ir viens no Mārtiņa metaforiskākajiem darbiem. I.Rogas izrādes mums teātrī vienmēr sagādā prieku, jo paši aktieri izjūt baudu, tajās piedaloties.
Mazajās zālēs rādīsim vairākas izrādes, kas sezonas laikā vēl nav bijušas Rīgā.
Ar prieku izmantosim Kultūras akadēmijas Zirgu pasta telpas, kur sezonas laikā ar vairākām izrādēm jau esam bijuši,
tostarp arī Rolāna Topora “Ziema zem galda” Ģirta Ēča režijā, Pēra Ulova Enkvista “Lūša stundā” Mārtiņa Eihes režijā un Regnāra Vaivara un Riharda Jakovela kopdarbu “Bask@bols.lv” – tās mēs šoreiz nerādīsim. Bet būs Reiņa Suhanova jaunākā izrāde par Marku Rotko – Džona Logana “Sarkans”, kas jau ieguvusi lielu atsaucību intelektuāļu aprindās un Harolda Pintera darbs “Siltumnīca” Jāņa Znotiņa režijā, kas ir 70.gadu stilā, ironizējot par politisko sistēmu.
Savukārt Dailes teātra mazajā zālē rādām mūsu vecmeistaru darbus – Ēriha Marijas Remarka “Triumfa arku” Vara Braslas režijā un Maksima Gorkija “Dzimta” Feliksa Deiča režijā.
Patlaban biļetes uz viesizrādēm praktiski ir jau izpirktas,
un par to jāsaka liels paldies. Mēs esam gandarīti, ka tradīcija mūs nepieviļ – rīdzinieki gaida to brīdi, kad varēs skatīties Valmieras teātra izrādes.
Jūsuprāt – tās ir tieši šīs izrādes, kas nodrošina tādu apmeklējumu jeb tas ir “Valmieras teātra” vārds?
Es domāju, ka abējādi. Ir tiešām tā, ka augusts daudziem saistās ar Valmieras teātra izrādēm Rīgā un tie, kas nevar atbraukt sezonas laikā un noskatīties Valmierā, gaida šo brīdi. Otrs, kas uzrunā, protams, ir pašas izrādes. “Zojkina kvartira” ir pieprasīta izrāde jebkurā no sezonas mēnešiem, arī traģēdija “Raudupiete”. Savukārt, “Doktors Živago” ir piemērota izrāde tieši Rīgas auditorijai, ko akceptējuši prasīgie valmierieši, un kas visu pagājušo sezonu tika rādīta mājās.
Jau pastāstījāt, ko vasarā Rīgā piedzīvos pats Valmieras teātris, bet ko jau ir piedzīvojusi teātra ēka?
Lielākās pārmaiņas ir piedzīvojusi teātra lielās zāles skatuve, kurai ir nomainīti dēļi.
Tas ir ļoti svarīgs fakts, jo 18 gadu laikā, kopš nodeva lietošanai lielo skatuvi, nekādi būtiski uzlabojumi nebija veikti. Tagad, pateicoties lielam SIA „BIKO-LAT” un Kultūras ministrijas (KM) atbalstam, esam izcīnījuši jaunus dēļus. Līdz šim finanšu trūkuma dēļ ik pa laikam vien pieslīpējām, piekrāsojām grīdu. Mums negāja skatuves ripa, tā bija sašķiebusies, sakarā ar dažādām celšanas nepilnībām, bija daudz sūdzību. Skatuves remonts bija ļoti nepieciešams.
Tagad mums būs ne tikai jauni dēļi, bet arī pārmaiņas skatuves portālā – būs garāks un taisns proscēnijs, kas vēl vairāk pietuvinās aktierus skatītājiem un ļaus izjust lielāku tuvplānu. Šīs izmaiņas, domāju, teātra apmeklētāji ievēros un novērtēs.
Tas reizē ir arī liels izaicinājums, jo pie jaunas skatuves vēl nav pierasts un tajā vēl būs jāienes enerģija.
Tā, protams, būs jauna, skaista, bet viņā vēl būs svaigu dēļu smarža, tāpēc “jāsamet virsū teātra sviedri” gan fiziskā, gan garīgā nozīmē.
Teātrī bija saglabāts viens dēlis no vecās ēkas – 1987.gadā nojauktās skatuves grīdas, un to mēs 1.augustā, sezonas atklāšanas dienā esam piesituši klāt šai, jaunajai grīdai. Lai enerģija un spēks tiktu pārmantots un stāvētu klāt jaunajiem izaicinājumiem.
Un kādas vēl pārmaiņas ir piedzīvojusi teātra ēka?
Daļai kases zonas ēkas celšanas nepilnību rezultātā bija diezgan lielas problēmas ar drošību, jo ēkas daļa, kur bija teātra administrācija, sāka pamazām nosēsties. Radās milzīgas plaisas. Ar KM, Valsts nekustamo īpašumu atbalstu un paši saviem līdzekļiem mēs vasarā paplašinājām administrācijas daļas iekštelpas, kas nav publiskajā daļa un padarījām estētiski pievilcīgāku arī kases daļu. Protams, darbs bija arī pie ēkas pamatiem, un tagad tur viss ir savests kārtībā.
Tie ir darbi vasarā, bet, vai ir kādi darbi, kas plānoti sezonas laikā?
Viss ir atkarīgs no tā, vai darbiem izdosies atrast finansējumu.
Mums šajā mājā, kas nodota lietošanai tikai pirms 18 gadiem ko remontēt atrodas visu laiku, jo daudz kas jau ir morāli un fiziski novecojis.
Bet, vai izdosies skaistajām idejām atrast arī finansiālu pamatu, – to parādīs laiks.
Jau ziņojām, ka jaunajā teātra sezonā “Valmieras teātris” iecerējis iestudēt vairākus latviešu autoru darbus.
