Nedaudz par to, kas notiek valstī. Ir izveidota jauna valdība, parādījušās jaunas politiskās kustības, kas uzvarējušas vēlēšanās. Katra no šīm kustībām mēģina pierādīt savu lietderību un ar savu gribasspēku atrisināt dažādas problēmas.
Problēmu mūsu valstī ir daudz un laikam jau jaunie censoņi grib risināt tās lietas, kuras ir atrisināt visvieglāk. Tas ir – teritoriālo reformu,
kurai tagad ir pat saīsinājums “ATR”, kaut gan man tas griežas ausīs un nāk prātā cits saīsinājums no Ukrainas “ATO”. Diez vai pareizi būtu visu tā īsināt, bet tā ir moderni un eiropeiski.
Tātad pirmais darbs visām jaunām partijām ir veikt teritoriāli administratīvo reformu – pašvaldību pārdali un apvienošanu. Ministrijas ierēdņi pagaidām nav nevienam no mums publiski atklājuši to, kā izskatīsies šī jaunā teritoriālā karte, jo lai to veidotu, pirmkārt, ir jāveic arī izmaiņas likumdošanā. Ne visi likumi ļauj pievienot lauku teritorijas republikas pilsētām un veikt dažādus citus grozījumus.
Es domāju, ka lielākas problēmas valstī ir ar ekonomiku, jo mums pietrūkst nauda gan izglītībai, gan medicīnai u.c. lietām. Droši vien visprātīgākais būtu kāpināt ekonomiku, veidot plašāku uzņēmējdarbību un veicināt valstī esošo uzņēmumu eksportspēju.
Skatoties dažādas ekonomiskās un statistikas tabulas un arī paklausoties neseno diskusiju Valmierā, viesnīcā “Wolmar”, radās dažas pārdomas, kam nerodas atbildes. Ja mums vadošie ierēdņi un ekonomisti skaidro to, ka teritoriālā reforma ir jāveic tādēļ, ka pašvaldības ir neefektīvas, nespēj dot visu pakalpojumu klāstu, personāls neprofesionāls un pašvaldības nespēj piesaistīt investīcijas, ko maziem novadiem nav iespējams arī apgūt, jo neviena programma to neļauj.
Rungaiņa kungs saka, ka 80% no šī ražošanas apjoma veido teritorijās, kas ir donori pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Turpmāk arī visas investīcijas tiks virzītas uz šīm teritorijām un šeit arī notiks tālākā iedzīvotāju koncentrācija. Savukārt cita tabula rāda, ka lielāko eksporta apjomu veido lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcija. Pilnīgi skaidrs, ka šī produkcija netiek ražota perspektīvajās teritorijās un diez vai perspektīvas teritorijas ražo efektīvi, tas ir – eksportspējīgas.
Ja visu attīstību koncentrēsim tikai attīstības centros un Pierīgā, un pārējās ir pilnīgi liekas teritorijas, kur nav lietderīgi ieguldīt naudu, kur jau nelietderīgi ir ieguldīts ūdensvadu un kanalizācijas attīstībā, skolu un kultūras namu remontos, kas tad strādās tajos uzņēmumos, kuri ir eksportspējīgi Latvijā? Tas ir jautājums, kas nav skaidrs. Manuprāt, būtu jādara nedaudz savādāk.
Paredzēto naudu reformai, kas ir 1 % no IKP un sastāda 300 miljonus, ieguldīt tajos uzņēmumos, kas spēj ražot konkurētspējīgu eksportpreci, nevis ieguldīt, lai vēlreiz taisītu reformu, jo vispirms būtu lietderīgāk jāpasaka tas, kurš ir vainīgs, ka ir izveidota nepareiza reforma. Ar šīm lietām būtu jāstrādā tāpat kā celtniecībā.
Būtu lietderīgi strādāt pēc būvniecības principiem, ja būve ir uzbūvēta, tad līdz kosmētiskam remontam ir 10 gadi un kapitālam – 50. Tikai pēc tam ir jēga būvei. Acīmredzot esam uzbūvējuši bezjēdzīgu būvi un kādam par to ir jāatbild.
Es aicinātu novada jaunos, enerģiskos cilvēkus nepalikt malā un jau laicīgi sākt iesaistīties politiskās kustībās, lai varētu aizstāvēt savu dzimto vietu un intereses tālākai Latvijas attīstībā.
Manuprāt, lietderīgāk būtu darboties pilnīgi citā virzienā. Būtu jānovirza ES projektu nauda daudzdzīvokļu mājām, siltumapgādes atjaunošanai, pa kuru logiem pašlaik slienās ārā skursteņi. Mums taču vajag, lai mūsu iedzīvotāji atgriežas no ārzemēm, jo daudziem ir dzīvokļi īpašumā. Tas pats par nolietotajām komunikācijām” fermu” daudzdzīvokļu mājās un komunikācijām jaunbūvējamām mājām ciemos. Varbūt efektīvāk naudu ir ieguldīt šeit.
