Lasīšanas laiks: 5 min
Izvērstā Kremļa propaganda totāli kontrolētajos medijos Krievijā, žurnālistu aresti Turcijā, bet jo īpaši asiņainie notikumi Francijā pēdējā laikā ir likuši domāt par vārda un izteiksmes brīvības dziļāko jēgu un tās nozīmi mūsdienu demokrātijā un mūsu ikdienas dzīvē.
Vārda brīvības jēdzienam ir ļoti sena vēsture, kas aizsākas senajās grieķu pilsētvalstīs.Tāpat kā mūsdienās, arī Atēnu pilsētvalstī vārda brīvība nebija absolūta, taču tā nodrošināja efektīvu pilsoņu interešu pārstāvību Asamblejā – Atēnu pilsoņu sanāksmē.
Tālākā vārda brīvības jēdziena attīstība saistās ar Renesanses laiku, kad Eiropā pēc asiņainiem reliģiskiem kariem notiek sabiedrības vērtību sistēmas maiņa, kas izceļ cilvēka individualitāti, humānismu un liek pamatu cilvēktiesībām. Šajā laikā vārda brīvības koncepts tiek ietverts tādos dokumentos kā 1689. gada Anglijas Tiesību likumā (The Bill of Rights) un 1789. gada Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā (la Déclaration des droits de l’homme et du citoyen). No šī brīža izteiksmes un viedokļa brīvība kļūst par fundamentālu vērtību Eiropas politiskajā kultūrā, līdzās tolerances konceptam. Tiek veidoti mūsdienu cilvēktiesību principi, tiesiska un demokrātiska valsts.
Spilgti vārda brīvības nozīmi raksturo franču apgaismības laikmeta filosofs Voltērs, kurš ir teicis šādus vārdus:
“Es nevaru piekrist tam, ko jūs sakāt, bet es esmu gatavs atdot dzīvību par jūsu tiesībām paust savu viedokli.”
Vārda brīvība nodrošina cilvēku iespēju aktīvi piedalīties sabiedriskajos procesos, izteikt savu viedokli, pat ja tas ir nepareizs, tādējādi aizstāvot savas intereses un tiesības sabiedrībā un ļaujot tās aizstāvēt arī citiem.
Vārda brīvība var tikt īstenota tikai kontekstā ar citām brīvībām,un tas ir katras demokrātiskas valsts likumdevēja uzdevums radīt tādu tiesisko ietvaru, lai kāda no brīvībām netiktu pārkāpta vai pārmērīgi ierobežota. Pieņemot tiesību aktus, likumdevējs balstās uz savu vēsturisko, kultūras, politisko pieredzi.
Ja runājam par situācijām, kad vārda brīvība var tikt ierobežota, tad es personīgi savu politisko nostāju balstu uz Voltēra un Džona Stjuarta Milla uzskatiem. Proti, vārda brīvība var tikt ierobežota, ja pausts aicinājums uz vardarbību. Jebkuras citas izpausmes kā zaimošana, gānīšana, aizskaršana vai pat aicinājums uz diskrimināciju var tikt ierobežotas vai novērsts gan brīvas runas ietvaros, gan izmantojot citas demokrātiskas un tiesiskas valsts likuma normas.
Ja analizējam asiņainos notikumus Parīzē, ir vairākas lietas, kas, domājot par vārda brīvību,man šķiet būtiskas.
Pirmkārt, Francijas satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijas publicētās karikatūras var būt šokējošas, aizskarošas un provocējošas. Ir cilvēki, kuriem tas var nepatikt, bet tas ir viens no izteiksmes veidiem, kas asi attēlo politiskos, ekonomiskos, reliģiskos vai jebkurus citus sabiedriskos procesus Francijā un pasaulē. Līdzīgi dažam var nepatikt, ka Marks Tvens grāmatās lieto vārdu “nēģeris” vai kā Rūdolfa Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” attēlo un pat izsmej “žīdu” Joski.
Karikatūra un kariķēšana līdzās prozas darbiem, dzejai, publicistikai, ir viens no izteiksmes veidiem, kādā sabiedrība var paust savu nostāju par politiskajiem, ekonomiskajiem, sabiedriskajiem procesiem savā valstī un pasaulē. Pret kariķēšanu nav pasargāts ne ASV prezidents Baraks Obama, ne Vācijas kanclere Angela Merleke, ne Romas pāvests Francisks, ne tādi vēsturiskie personāži kā Jēzus, Muhameds, Buda vai kāds cits.
Tikai tas, ka kādam šīs karikatūras nepatīk, nerada pamatu ierobežot vārda un izteiksmes brīvību.
Otrkārt, ja tomēr kāds jūtas no vārda vai izteiksmes brīvības aizskarts, diskriminēts, nepārstāvēts, tad savas tiesības ir iespējams aizstāvēt, izmantojot demokrātiskā un tiesiskā valstī pieņemtus mehānismus, kurus šeit neuzskaitīšu.
Absolūti neakceptējama ir vēršanās pret vārda un izteiksmes brīvības praktizētājiem agresīvā veidā, saorganizējot masveida linča tiesu vai terorizējot un nogalinot mierīgus iedzīvotājus.
Pēdējie asiņainie notikumi Parīzē diemžēl atgādina Eiropas viduslaikus vai ASV dienvidus rasisma periodā, kad linča tiesas bija normāla prakse.
Treškārt, ļoti bīstama šķiet tendence, ka daudzi mediji nepārpublicē karikatūru, kura bijusi par pamatu traģiskajiem notikumiem Parīzē, nevis saturisku iemeslu dēļ, bet gan tādēļ, ka redakciju darbiniekiem ir cilvēciskas bailes saņemt tikpat agresīvu reakciju arī pret sevi. Baiļu ieviešana ir viens no galvenajiem teroristu ieročiem, jo ar baiļu izraisīšanu viņi panāk sev vēlamu rīcību. Šajā gadījumā teroristi piespiež redakcijas veikt pašcenzūru. Vienīgā pašcenzūra, kas šobrīd akceptējama, būtu no pašas Islāma pasaules viedokļu līderu puses, kā arī parastiem Islāma ticīgajiem, nosodot veikto vardarbību un no tās distancējoties. Ja distancēšanās netiks skaidri izpausta, tas diemžēl var sabiedrībā izraisīt daudzu nepamatotu stereotipu veidošanos, kas nebūtu pieļaujama. Šeit Eiropas mediju uzdevums ir rast veidu kā šos viedokļus darīt zināmus savām sabiedrībām, lai nebūtu situācija, kur musulmaņu viedoklis netiek atspoguļots. Tāpat ir jāspēj paskaidrot to, ka karikatūras, tiek attiecinātas arī uz mums par svētiem vai neaizskaramiem uzskatītiem simboliem.
Gan Francijas, gan citu Eiropas valstu valdībām un sabiedrībām skaidri jāapzinās, ka, lai gan cīņas par mūsu tiesībām un brīvībām ir sen izcīnītas, tomēr var pienākt brīži, kad ir jābūt gataviem tās atkal un atkal aizstāvēt. Šis gadījums apliecina, ka nav pieļaujama ne vismazākā drošības iestāžu nolaidība vai neuzmanība, uzraugot teroristisko organizāciju vai ar tām saistīto personu darbību, jo tā var maksāt dzīvības cenu. Šeit tomēr jāatceras, ka drošību sargājošām iestādēm ir pietiekami plašs līdzekļu arsenāls, bet to pielietošana ir politiķu izlēmības vai neizlēmības rezultāts.
Pieredze liecina, ka pastiprināta uzmanība jāpievērš nevis personām, kas nāk no musulmaņu valstīm, bet gan tā saucamiem konvertītiem, kuri noguruši no Rietumu pasaules piedāvātajām brīvībām, bezrūpīgās dzīves un materiālisma, meklē jaunu dzīves ceļu, nereti kļūstot par ļoti radikālu ideju aizstāvjiem.
Parīzes notikumi, kuru galvenie “anti-varoņi ” bija Francijā dzimuši tās pilsoņi, liecina arī par būtiskām sabiedrības integrācijas problēmām.
Integrācija, kā arī mēs bieži kļūdaini domājam, nav tikai formāla pilsonības iegūšana un valsts valodas zināšanas, bet gan sabiedrības ētisko un morālo vērtību pieņemšana, piederības sajūtas izveidošana ar konkrēto valsti, iekļaušanās sabiedriski politiskajos procesos, kas neizslēdz mazākumtautību tiesību īstenošanu.
Vārda brīvība ir dzimusi eiropeiskā un rietumnieciskā politiskajā kultūrā, bet kļuvusi par plaši akceptētu universālu vērtību, kurai visā pasaulē ir daudz vairāk piekritēju un lietotāju nekā noliedzēju. Šī ir vērtība, bez kuras moderna un demokrātiska valsts un brīvs cilvēks nespēj pastāvēt, tādēļ arī pret to vēršas demokrātijas un cilvēktiesību pretinieki. Tomēr pat teroristi nevar un nedrīkst pagriezt laika ratu atpakaļ.
