Lasīšanas laiks: 2 min
“Ja atceros pareizi, mēs dežurējām pie toreizējā planetārija (tagad – Rīgas Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāle). Cilvēku bija ļoti daudz. Bija ļoti auksti. Man līdzi bija akordeons, dažiem no Mūzikas skolas – savi instrumenti. Turpat netālu spēlēja pūtēju orķestris “Rīga”, pievienojāmies viņiem un muzicējām. Spēlējām visiem pazīstamās dziesmas, cilvēki dziedāja līdzi, dejoja. Savu akordeonu spēlēju tik sparīgi, ka pārplēsu uz pusēm,” barikāžu laiku atceras Armands Trambickis, Valmieras Kultūras centra skaņu tehniķis.
Armands uz barikādēm bija četras reizes. “Tajā laikā jau strādāju Valmieras Kultūras centrā, braucām kopā ar Valmieras Mūzikas skolas darbiniekiem. Tagad būtu jādomā, kur ņemt autobusu, jāsarunā, jāpiesaka. Tad Kultūras centram pašam bija autobuss, tikai sēdies iekšā un brauc. Joka pēc paņēmu līdzi savu akordeonu, varbūt noder.”
Šo akordeonu Armands ņēma līdzi uz barikādēm. Pērn viņš šo instrumentu uzdāvināja Valmieras muzejam. Foto: Valmieras muzejs
Armands atceras cilvēku vienotības un kopības sajūtu un apkārtējo māju iedzīvotāju labsirdību – viņi nesuši siltu kafiju un tēju, maizītes, pīrādziņus un citus gardumus, “ēdienu un silto dzērienu tur pietika visai nedēļai”.
Lai gan Rīgā pavadītās dienas aizritēja muzicējot un dziedot, Armands norāda, ka “tajā laikā neviens ilgi nedomāja, vienkārši braucām un sargājām. Vajadzēja un viss. Visi brauca, tad mēs arī. Gandrīz vai goda lieta, bailes nejutām. Neviens jau neiedomājās, ka var sanākt tikpat slikti kā Viļņai vai vēl sliktāk. Bet, ja barikādēm būtu jāmobilizējas tagad, tad diez vai būtu tik liela aktivitāte.”
Portāls “Valmieras Ziņas” aicina iepazīties arī ar citu barikāžu dalībnieku atmiņām:
