Laiks no 11. Līdz 14.oktobrim Valmierā ir ļoti blīvs dažādiem pasākumiem, katrs var atrast sev interesējošu izstādi, tikšanos, filmu utt. Šo bagātīgo kultūras programmu piedāvā Ziemeļvalstu dienas.
Līdz oktobra beigām Valmieras Integrētajā bibliotēkā būs aplūkojama fotogrāfiju izstāde „Svalbāra”, bet noteikti ieguvēji ir tie, kas piektdien, 12.oktobrī, bija atnākuši tikties ar žurnālistēm Sandru Kropu un Paulu Gulbinsku, lai dzirdētu viņu stāstus par redzēto un piedzīvoto šajā aukstajā, bet skaistajā vietā.
Savulaik skaista izstāde par Svalbāru bija fotomāksliniecei Sandrai Eglītei, savukārt šīs izstādes fotogrāfiju autors ir Māris Maskalāns. Viņa fotogrāfijas papildina Sandras Kropas teksts, lai arī tie, kas nebija uz tikšanos, gūtu ieskatu par dzīvi Svalbārā.
Izstādi atklāja Valmieras bibliotēkas direktores vietniece Svetlana Jodo un Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Stēfans Ēriksons. Viņš pateicās par sadarbību un aicināja baudīt un salīdzināt kontrastus – silto un krāsaino Valmieras rudeni ar balto un auksto Svalbāru.
Sandra un Paula atzina, ka šī bijusi viseksotiskākā ekspedīcija. Tā ir vieta, kas kā magnēts pievelk azartiskus cilvēkus, vilina gan žurnālistus, gan polārpētniekus. Viņas šajā arktiskajā zonā bija februārī – rozīgi lillā sezonā, kad cilvēki sagaida gaismu, bet Paula savā dzimšanas dienā redzējusi arī ziemeļblāzmu.
Svalbāru 16.gadsimta beigās atklāja holandiešu navigators, kartogrāfs un pētnieks Vilems Barencs. Mūsdienās tajā dzīvo divas kopienas – norvēģi un krievi, tā ir vieta, kur mitinās ģeodēzisti, astronomi, lavīnu pētnieki un citi zinātnieki, un viņu uzturēšanās ilgums Svalbārā parasti ir 3-7 gadi. Arhipelāga lielākā apdzīvotā vieta un administratīvais centrs ir Longjērbīene, taču arī tajā ir tikai vienstāvu mājiņas, jo pamatīgākas celtnes šajā arktiskajā zonā uzcelt nav iespējams. Tomēr tur ir gan viesnīca, sporta bāze un kafejnīcas, gan skola un pat universitāte, bet pēc 5 gadu cīņas ar dažādām instancēm bijušais akmeņogļu raktuvju strādnieks Roberts atvēris savu alus brūzi, jo arī tur cilvēki pēc darba grib atpūsties un relaksēties.
Akmeņogļu iegūšana ir fiziski smags un bīstams process, cilvēkiem karstumā, putekļos un bezgaisā darbs noritējis trīs maiņās, pēc stājas un gaitas varēja noteikt cilvēkus, kas strādājuši raktuvēs saliekušies vai guļus stāvoklī.
Sandrai un Paulai bija īpašs stāsts par polārlāčiem. Tā kā Svalbārā dzīvo apmēram 2000 cilvēku un 3000 polārlāču, iespēja satikties ar balto milzi ir diezgan liela, tāpēc Svalbāras iedzīvotājiem un tūristiem ir jāievēro stingri noteikumi: māju durvis netiek slēgtas, lai ikviens cilvēks briesmu brīdī var paglābties. Šī paša iemesla dēļ atslēgas vienmēr tiek atstātas sniega motociklos, kas ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Ārpus pilsētas nedrīkst doties bez zinoša gida, kuram līdzi ir arī šaujamierocis. Tomēr, lai arī briesmas ir visapkārt, cilvēku biežākais nāves iemesls nav vis tikšanās ar leduslāci, bet gan sniega lavīnas. Neskatoties uz to, ka lāču ir vairāk nekā cilvēku, polārlāči ir aizsargājami dzīvnieki, tos drīkst šaut tikai ārkārtējā gadījumā, aizsargājoties. Ja lācis nogalināts bez vajadzības, cilvēkiem draud liels naudas sods un pat cietums. Kā teica Paula, Svalbārā pamatiedzīvotāji ir lāči, bet cilvēki ir tikai ciemiņi. Žurnālistu un lāču ceļi nav krustojušies. Kā atzina Sandra, protams, gribējies redzēt, bet par laimi nav satikušas. Savs „lāču stāsts” ir katram Svalbāras gidam, jo viņi piedzīvo visdažādākās situācijas, ar kurām nākas tikt galā.
Sava veida Svalbāras vizītkarte ir haskiji. Jau no 7 mēnešu vecuma šos suņus sāk apmācīt darbam pajūgos, īsākās distancēs izmanto no gada vecuma. Svarīgi ir pazīt katra suņa raksturu, jo, piemēram, pajūga priekšgalā tiek likti paši paklausīgākie un vērīgākie haskiji – „skrējiena smadzenes”.
Svalbārā liela problēma ir pārtika, īpaši augļi un dārzeņi. Ananass maksā ap 18 eiro! Bieži tiek izmantota astronautu pārtika – gatavi pārtikas maisiņi, kur sastāvam jāpievieno tikai ūdens. Visbiežāk pieejama ir gaļa un olas, piena vietā – piena pulveris, taču žurnālistes satikušas Bendžaminu no Kalifornijas, kurš strādā pie tā, lai arī Svalbārā varētu audzēt salātus un dārzeņus.
Svalbāra ir klinšu un arktisko tuksnešu zeme. Sandras un Paulas stāsti un uzņemtie video materiāli aizveda klausītājus uz ledus alām. To labirinti katru gadu mainās, bet ledus veidojumi atgādina koku gadskārtas. Lai arī liekas, ka Svalbāra ir nedzīva ledus zeme, īstenībā tā nav, un tur darbs ir arī biologiem. Svalbārā ir ap 200-300 augu sugu, tikai bieži šie augi ir tik mazi un nemanāmi, ka jāpiebāž deguns (un acis) pie zemes. Te dzīvo arī ziemeļbrieži, strupastes un baltirbes, kas var ierakties sniegā pat 10 metrus dziļi. Arī Svalbāru skar klimata pārmaiņas, un parādās tādas sugas, kas pirms tam tur nav bijušas.
Svalbārā visur jādomā par drošību. Ne vienmēr glābiņš ir mobilais telefons, jo aukstumā tas bieži nestrādā. No leduslāčiem pasargā šaujamais un tuvākā māja, ledus alās svarīga ir ķivere, lai nepaslīdētu un nesasistu galvu, bet ikdienā nopietni jādomā par apaviem un apģērbu, lai neapsaldētos. Tas Sandrai un Paulai bijis liels izaicinājums – Rīgā atrast atbilstošu ekipējumu. Vējā un aukstumā ir jāsaģērbjas gan silti, gan ērti, lai var pārvietoties. Cilvēku ķermeņi „apaug” ar termoveļu, dūnu jakām, sejas maskām, dubultajām šallēm un cepurēm. Īpaša instrukcija ir arī pie telšu celšanas – tās ar karabīnēm jāpiestiprina pie sevis, lai vējā neaizpūš pa gaisu.
Tie, kas septembrī bija uz Baltijas dokumentālo filmu forumu kinoteātrī „Gaisma” un noskatījās filmu „Kādas sēklas stāsts”, noteikti atceras arī Svalbāru kā pasaules lielāko sēklu banku. Ekspedīcijas laikā Sandra un Paula bijušas klāt vēsturiskā brīdī, kad uz šo sēklu glabātuvi nogādāta kastīte no Igaunijas. Latvijas sēklu kastītes gan vēl tur nav. Cik liela nozīme ir šādam „Noasa šķirstam”, daudzi saprata pēc tam, kad tika iznīcināta Sīrijas Gēnu banka Alepo pilsētā. Svalbāras Gēnu bankā visvairāk ir rīsu šķirņu, bet sēklu bankas durvis ir visbiežāk fotografētās durvis. Iekļūt aiz tām gan var tikai īpaši cilvēki īpašos gadījumos.
Nedēļas nogale solās būt silta un saulaina, un šīs atvasaras dienas ir vērts izmantot gan pastaigām un ekskursijām brīvā dabā, gan bezmaksas kino apmeklējumiem, kas nedēļas nogalē paredzēti bērniem un pieaugušajiem īpašajā Ziemeļvalstu dienu programmā.
