Lasīšanas laiks: 5 min
Valmieras Novada fonda (VNF) valdes priekšsēdētājs intervijas noslēdzošajā daļā “Valmieras Ziņām” pastāsta par to, kas viņu pamudinājis palikt uz dzīvi Valmierā un ko viņš domā par Dziesmu svētkiem.
Esat kurzemnieks, nākat no Sabiles. Kas pamudināja jūs palikt pēc studijām Valmierā?
Pamati ir ielikti skolas laikā, proti, es biju bija iesaistīts kā brīvprātīgais Talsu novada fonda dibināšanā 2003.gadā. Tas bija pirmais novada fonds Latvijā. Augstskolas laikā ideja par fonda dibināšanu Valmierā parādījās, un es toreiz iesaistījos tīri kā komunikācijas cilvēks. Man tas likās ļoti interesanti.
Pirmos divus studiju gadus es biju pilnībā pārliecināts, ka atgriezīšos Kurzemē. Man nebija vispār variantu palikt Valmierā. Bet fonds bija viens no motīviem. Otrs bija tas, ka paralēli tam visam es sastapu savu sievu.
Šie divi ļoti svarīgie motīvi saslēdzās kopā. Protams, bija variants, ka mēs ar sievu pārvācamies dzīvot uz Kurzemi, Sabili, Talsiem, bet fonds likās tāds pietiekami liels izaicinājums un pamudinājums, ka jāpaliek Valmierā.
Esat vēl jauns. Vai ir bijusi doma visu mūžu saistīt tikai ar VNF?
Es neesmu tādās kategorijās domājis. Tikai tagad, kad ik pa brīdim atzīmējam fonda jubileju, es padomāju – personāla speciālisti saka, ka vienā darba vietā vajadzētu strādāt četrus, piecus gadus. Tad pie maniem salīdzinoši jaunajiem gadiem es jau esmu vienā darba vietā pavadījis 10 gadus. Varbūt tiešām ir laiks kaut ko mainīt, lai nekļūtu par dinozauru šajā vietā?
Es neiebilstu pavadīt savu darba dzīvi nevalstiskajā sektorā. Diez vai kādreiz dzīvē varētu un gribētu strādāt privātajā sektorā. Man ir sajūta, ka es gribētu strādāt nevalstiskajā organizācijā, VNF vai citā NVO. Es varētu strādāt valsts vai pašvaldības darbā. Bet par to pagaidām tā neesmu domājis.
Pagaidām mana misija ir bijusi kopā ar kolēģiem nostādīt fondu uz kājām. Kaut kādā ziņā tas ir sasniegts. Fonds 10 gadus ir ne tikai bijis, bet arī patiešām strādājis.
10 gados ir iegūta zināma vieta sabiedrībā. Ir panākts atpazīstamības, uzticamības statuss. Ja pēkšņi pēc gada fonds vairs nebūtu, protams, no tā dzīve Valmierā neapstātos. Tajā pašā laikā zinu, ka ir lietas, kuras apstātos vai kurās pietrūku šīs organizācijas eksistences. Tas man ir apliecinājums tam, ka organizācija ir nepieciešama. Tāpēc es uzskatu, ka mums vēl ir ko darīt un mums vēl ir zināmas lietas jānostabilizē. Vienlaikus ir jomas, kurās mēs jau esam to stabilitāti ieguvuši, kas man dod zināmu apliecinājumu, ka, ja nu kas, es drīkstētu kādā brīdī no šīs organizācijas doties prom. Es ticu, ka būtu cilvēki, kas to turpinātu, ko es nevarēju teikt pirms pieciem gadiem.
Sabilē esat pabeidzis mazo lauku skolu, pēc tam reģionālo augstskolu – Vidzemes Augstskolu. Kāda nozīme jūsuprāt ir šādiem izglītības centriem sabiedrības attīstībā?
Es viennozīmīgi esmu apliecinājums tam, ka mazajās skolās daudz kas ir atkarīgs no paša. Var zākāt, ka tur izglītības kvalitāte ir tāda un šitāda, skolotāji veci. Principā, ja pats gribēsi, tad tu ļoti daudz ko vari izdarīt. Tieši tāpat es vērtēju reģionālās augstskolas. Es esmu absolūts reģionālo augstskolu fans un patriots, jo mēs arī augstskolas laikā vairākus projektus kopā ar reģionālajām augstskolām virzījām.
Izciliem prātiem aizejot uz Rīgu, no vienas puses ir lielāka konkurence un lielāki centieni pēc izaugsmes. Tur lielāka koncentrācija, bet no otras puses ir arī daudz lielāka iespēja, ka tavs izcilais prāts netiks pamanīts, ja pats nebūsi aktīvs un enerģisks. Tādā reģionālā augstskolā, kur šī konkurence ir mazāka, ir lielāka iespēja, ka tevi pamanīs un ļaus pavirzīties uz augšu, nevis tapt apslāpētām lielajā, pelēkajā masā.
Tāpēc es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, ka šādas reģionālās augstskolas. Tās notur spēcīgus cilvēkus arī ārpus Rīgas. Šie cilvēki kļūst par potenciāliem virzītājiem lietām, kas šeit reģionā notiek.
Es ļoti lepojos, ka mums ir Vidzemes Augstskola, un tā ir laba. Īstenībā es nevaru par visām Rīgas augstskolām teikt to pašu. Vismaz tad, kad es mācījos augstskolā, un tas bija pirms 9 gadiem, tad es biju pilnīgi pārliecināts, ka visas 6 reģionālās augstskolas ir labas un kvalitatīvas un ka tajās ir vērts mācīties.
Jūs aizraujaties ar tautiskajām dejām. Kā tas sākās?
Pilnīgi nejauši. Tas bija pirms 2 gadiem, kad bija Dziesmu svētki. Es tikai 2 gadus dejoju. Lielākā daļa trīsdesmitgadnieku, četrdesmitgadnieku un piecdesmitgadnieku, kas dejo vidējās paaudzes deju kolektīvos ir dejojuši kopš skolas vai studiju laika. Savukārt es esmu netipisks gadījums, jo pēdējo reizi dejoju pamatskolā kādus 2 gadus laikam, piektajā, sestajā klasē, bet toreiz tas galīgi nešķita interesanti un saistoši.
Dziesmu svētki bija pamudinājums tam, ka mēs to gribam. Abi ar sievu skatījāmies Dziesmu svētkus un domājām, ka mēs arī tā gribētu. Nu, viss – ejam! Mēģināsim, vai mēs to varam vai nē. Tā arī sākām.
Šiem Dziesmu svētkiem arī noteikti sekojāt līdzi?
Daļēji, jo bijām ceļojumā tajā laikā. Mazliet televīzijā paskatījāmies, lai paķertu to sajūtu. Skaisti! Tā ir tāda ļoti spēcīga tradīcija Latvijā. Ļoti labi, ka mēs to uzturām.
Kontekstā ar šī brīža aktualitātēm pasaulē, man šķiet, ka Dziesmu svētki ir labs piemērs sabiedrības integrācijai. Ir ļoti svarīgi, ka Dziesmu svētkos ir ne tikai latviskā Latvija, bet arī pārstāvētas mazākumtautības.
Ļoti svarīgi ir parādīt, ka Latvija – tā ir latvietība pamatā, bet mūsu zemē ir arī citas nacionalitātes, un tas ir tikai normāli. Mēs esam visu laiku dauzīti un sisti, un ietekmēti, bet ietekmēti arī pozitīvā ziņā no citām kultūrām. Manuprāt, tas ir forši spēt to parādīt, ka mēs īstenībā varam normāli sadzīvot, ja tikai mēs to gribam.
Lasiet arī intervijas 1.daļu “VNF valdes priekšsēdētājs Ansis Bērziņš: lepojos ar 10 gados paveikto” un 2.daļu “Ansis Bērziņš: Diemžēl Latvijā izveidojusies grūtdieņu paaudze”.
