Lasīšanas laiks: 4 min
Jauns, enerģisks un motivēts 24 gadus vecais valmierietis Andis Bērziņš no badmintona spēlētāja kļuvis arī par badmintona treneri.
Visiem cilvēkiem bērnībā ir kāds sapnis, par ko vēlas kļūt, kad pieaugs. Andis vēlējies kļūt par kosmonautu vai ugunsdzēsēju. “Vēlāk vēlējos kļūt par juristu, jo to mācījās mans brālis.”
Puisis badmintonā nopietni trenējas jau kopš septītās klases – aptuveni desmit gadus. Pirms tam darbojies gan karatē, gan u-šu. Pēc tam, kad aizgājis no šiem sporta veidiem, nolēmis, ka vēlas spēlēt bungas.
“Iestājos mūzikas skolā un, kad pienāca eksāmens, mani aizdzina prom, jo nebiju pienācīgi apģērbies – man bija šorti.
Pasniedzēja man pateica, lai nāku atpakaļ tad, kad būšu pienācīgi saģērbies.” Puisis uz atkārtoto eksāmenu neaizgāja, tā vietā, kā pats saka: “Ar šortiem aizgāju spēlēt badmintonu”.
Sākot mācīties Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, sapratis, ka vajag iesaistīties kādā pulciņā. Puiša trenere bija Marta Ādamsone, kura sākotnēji nemaz nebija vēlējusies Andi uzņemt, jo grupa bijusi pilna. “Es neatnācu uz treniņiem septembrī, kad grupu nokomplektēja, bet kādu laiku vēlāk.” Pēc pirmās nodarbības trenere piekritusi puisi tomēr uzņemt lielāko bērnu grupā, jo viņam bijušas labas prasmes. “Pirms šiem treniņiem biju spēlējis badmintonu ar mammu. Sākumā uz desmit, tad uz simts atsitieniem. Bet tehniku vajadzēja mācīties no jauna pie treneres.”
Ar sportu Anda ģimenē nodarbojās viņa mamma, kas savos augstskolas gados bijusi badmintona spēlētāja, un brālis, kas bija darbojies u-šu.
“Domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc arī es esmu sportā. Ja vecāki būtu pavāri, arī es noteikti būtu pavārs.”
Puisis uzskata, ka vecāku nodarbošanās lielā mērā ietekmē bērna nodarbošanās izvēli.
“Badmintons aizņem aptuveni 80% no manas dzīves, jo esmu gan treneris, gan pats trenējos.” Puisis no badmintona nenogurst, jo spēle ir viņa sirdslieta un darbs, kas patīk. “Vienīgais un lielākais nogurums ilgst aptuveni pusstundu pēc zaudētas spēles.” Spēlējot Andis gūst lielu prieku un saprot, ka ir ieguldīts daudz laika un spēka, tāpēc atkāpties nav vērts.
Par grūtāko, kas ir badmintonā, Andis atzīst saņemšanos un sevis “savākšanu” uz laukuma. “Šķiet, ka es esmu fiziski gatavs spēlei, tomēr pretinieks, lai arī fiziski vājāks, gūst punktus manu kļūdu dēļ. Gadās situācijas, kad es nesaprotu, kas ir šīs kļūdas, netieku tam pāri un jūtos psiholoģiski negatavs spēlei.” Uz laukuma šāda veida lietas ir grūtāk pamanīt, taču viegli pamanāmas no malas, tāpēc puisim ir svarīgi, lai kāds no malas uzmundrina un iesaka, ko darīt.
Andis uzskata, ka badmintona spēlētājam jābūt ātram, ar labām atjaunošanās spējām un fiziski spēcīgam, lai izturētu garās izspēles. “Badmintonā nav kā maratonā, kur var skriet un, kad nogurst kājas, paskriet mazliet lēnāk. Uz laukuma jābūt ātram visu laiku.” Badmintona spēlētājam jābūt ar stipriem nerviem, lai uz laukuma varētu justies brīvi.
Puisis šobrīd Latvijas reitingā ir otrajā vietā. “Badmintona sacensības notiek vairākos posmos. Parasti visos posmos man veicas labi, bet tad, kad pienāk Latvijas čempionāts – tajos man nepaveicas. Domāju, ka tas ir psiholoģiskās ietekmes dēļ.” U-19 komandas sastāvā puisis spēlējis Somijas čempionātā, kur sacenties pret tagadējo pasaules jauno talantu un ceturto numuru. Spēlējis arī tepat Latvijā rīkotajos starptautiskajās sacensībās, kas notiek reizi gadā un kurās piedalās dalībnieki no visām pasaules valstīm, kā arī spēlējis vairākos Baltijas čempionātos.
Andis pirms diviem gadiem absolvēja Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, kur mācījās par treneri un vadītāju sporta jomā. Tur studējot, puisis ieguvis lielākas zināšanas nevis tieši badmintonā, bet darbā un komunikācijā ar bērniem. “Lai iegūtu vairāk tieši badmintonā, nepieciešams doties uz ārzemēm.”
Puisis uzskata, ka iegūst daudz gan no spēlēšanas, gan no trenēšanas. “Spēlējot, es iegūstu pozitīvās emocijas, ja izdodas uzvarēt un sasniegt kādu savu mērķi. Trenējot man patīk vērot, kā maniem audzēkņiem noder mani padomi un ieteikumi, kā tie tiek ņemti vērā.” Sākumā Andis nav sapratis, kā pareizi pieiet bērniem un kaut ko tiem iemācīt. Ar laiku atklājis savas trenera kļūdas un centies tās izlabot.
“Domāju, ka pēc kādiem diviem vai trim gadiem es sapratīšu, ko vēl daru nepareizi, un bērni badmintonu sāks spēlēt vēl labāk.”
Treniņos nekad neesot garlaicīgi, jo bērni uz treniņu neatnāk tikai tāpēc, lai trenētos, bet arī satikt savus draugus un komunicēt. “Viņiem patīk ilgāk laika pavadīt ģērbtuvēs un runāties, patīk apsēsties maliņā, paskraidīt pa laukumu. Garlaicīgi noteikti nav arī man.”
Andis saredz pozitīvu badmintona nākotni Latvijā. “Mana audzēkne Una Berga aizbrauca uz komandu pasaules čempionātu Spānijā, kur no 56 pasaules komandām ieguva 39.vietu.” Ja badmintonam būtu lielāks finansiālais atbalsts, tad bērni un jaunieši varētu vairāk braukt uz ārzemēm un iegūt lielāku pieredzi.
“Es domāju, ka ar badmintona situāciju Latvijā viss būs kārtībā!”
