Lasīšanas laiks: 5 min
Vidzemes Augstskolas Inženierzinātņu fakultātes dekāna amatā pērnā gada nogalē stājās Alvis Sokolovs. Tikāmies uz sarunu, lai noskaidrotu jaunā dekāna prioritātes un mērķus augstskolas darbā, uzzinātu viedokli par augstākās izglītības lomu mūsdienās un to, kas dāvā dekānam enerģiju un prieku ikdienas skrējienā.
Kā aizritējuši pirmie mēneši Vidzemes Augstskolas Inženierzinātņu fakultātes dekāna amatā?
Mēģinu iejusties, jo katrai vietai ir sava specifika. Pirmie mēneši pagāja ļoti ātri. Cilvēki ir iepazīti, jūtu, ka ar kolēģiem varam labi sastrādāties, bet nav līdz galam skaidras detaļas par organizācijas darbu kopumā. Domāju, lai tā kārtīgi ieskrietos, vajadzēs vēl kādu laiku.
Kas šobrīd ir Jūsu darbu un prioritāšu sarakstā?
Vidzemes Augstskolā ir labi sakārtota projektu un pētniecības daļa. Redzu, ka vēl vajadzētu pilnveidot mācību laboratoriju tehnisko bāzi. Šobrīd vedam sarunas ar vairākiem partneriem, kas var mums palīdzēt atjaunināt inventāru un tehnisko bāzi. Noteikti strādāsim pie studiju formāta. Svarīgi, lai nebūtu tikai lekcijas un laboratorijas darbi, bet vairāk studenti iesaistītos dažādu izaicinājumu un projektu īstenošanā, strādātu starpdisciplinārās komandās. To arī mēģinu integrēt savos studiju kursos – studenti izvirza idejas, risina izdomātus vai reālus uzdevumus un redz pielietojumu zināšanām, ko viņi apgūst.
Kāpēc, Jūsuprāt, mūsdienās ir svarīgi iegūt augstāko izglītību?
Nereti jaunieši uzskata, ka pēc absolvēšanas viņiem būs nodrošināta karjera un nākotne, taču jāatceras, ka studijas un zināšanas tikai sniedz iespējas, bet tās vēl jāprot izmantot – jāsatiek domubiedri, jānostiprina jaunās iemaņas, jāturpina apgūt jaunas zināšanas un attīstīties. Studijas augstskolā ļauj palūkoties uz lietām plašāk un izprast dažādus procesus un sakarības – nevis vienkārši patērēt informāciju, bet arī veidot un radīt kaut ko pašam.
Vai jaunieši saprot: kas ir mehatronika? Vai viņi zina, ko tieši izvēlējušies, atnākot studēt?
Gadās, kad studenti atnāk un nesaprot, kas tad īsti ir tas, ko studēs. Tāpat esmu redzējis, ka vecāki savus bērnus uz augstskolu atved pie rokas, kas ir pavisam nepareizi. bet šobrīd novēroju, ka nāk ļoti motivēti cilvēki ar skaidru vīziju – tas ļoti priecē. Arī manā laikā bija līdzīgi. Bijām tikai daži, kas patiešām saprata, ko īsti vēlas. Es gāju pie mūsu programmas direktora, lai pārjautātu, vai tiešām esmu pareizajā vietā.
Kā raisīt bērnos interesi par eksaktajām zinātnēm?
Noteikti varam to veicināt ar interešu izglītību, apmeklējot dažādus zinātnes centrus, palīdzot izprast procesus ar spēļu un rotaļu palīdzību. Manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi jau labu laiku pirms studiju uzsākšanas censties noskaidrot, kā arī ģimenē pievērst uzmanību tam, kas tad īsti jaunieti interesē, kas patīk un padodas, jo tieši tas palīdz saprast un veidot priekšstatu, ar ko cilvēks varētu saistīt savu nākotnes profesiju. Esmu vairākkārt viesojies skolās un runājis ar bērniem un jauniešiem. Ir liela atšķirība, vai braucu uz lauku skoliņu, lielu pilsētas ģimnāziju vai profesionālo skolu. Tāpat atšķiras viņu vērtības un motivācija mācīties, taču, ja tu runā jauniešu valodā un centies skatīties no viņu skatu punkta, tad var redzēt, ka viņiem ir ārkārtīgi liela interese un “deg” acis par tehnoloģijām, zinātni un citām lietām.
Ko Jūs ieteiktu jauniešiem – kā atrast savu “nākotnes profesiju”?
Es ieteiktu meklēt atbildi uz jautājumu: ko es ar prieku darītu bez atalgojuma? Skolās, kad pastāstu par mehatroniku, man bieži jautā: “Ko es varēšu darīt pēc absolvēšanas”? Tas ir atkarīgs no katra paša! Augstskolā iedod tādu kā mugursomu ar zināšanām, prasmēm, no kurām katrs paņem tik daudz, cik grib un spēj. Katram pašam jāizvēlas, ko ar tām iesākt tālāk.
Par ko Jūs vēlējāties kļūt bērnībā?
Neatceros ko konkrētu, bet atceros, ka man patika pētīt, interesēja fizika, ķīmija, lai gan skolā nebiju izcilnieks ne vienā, ne otrā. Vēl bērnībā man patika veidot draudzīgas attiecības. Nebiju pagalmā grupas līderis, bet, ja kāds svešs un nepazīstams bērns pievienojās, visi norobežojās, bet man interesēja un centos noskaidrot: “Kas notiek jūsu pagalmā? Ko jūs darāt? Ko spēlējat?” Tā bija tāda dabīga interese, kas, man šķiet, piemīt katram bērnam. Novēroju to arī savos bērnos. Jāsaka gan, ka tā zināmā vecumā noplok un jāmācās atkal no jauna.
Kā pavadāt savu brīvo laiku?
Nedēļas nogales esmu rezervējis ģimenei. Vēl ārkārtīgi svarīgs instruments manā dzīvē ir joga. Jāsecina, ka joga ir ienākusi manā dzīvē un caurvij visu. Varbūt nedaru kaut ko, kas var likties dīvaini – publiskā vietā nestāvu uz galvas vai nestaigāju puspliks pa ielu – joga taču ir darbs ar sevi, ar savu prātu, emocijām, ne tikai ķermeni. Ja es kādreiz nevarēju uzstāties publikas priekšā, tad tagad, izmantojot jogas vingrinājumus, varu tikt galā ar savu satraukumu. Joga palīdz atbildēt uz jautājumu – kas es esmu. Tikai jābūt drosmei to izzināt un saņemt atbildi. Man patīk arī fotografēt un muzicēt. Aptuveni reizi gadā es savācu mazu interesentu grupiņu, kurā ir trīs, pieci cilvēki, un kopā izveidojam nelielu performanci. Pagājušajā gadā neizdevās, bet šo tradīciju vajadzētu turpināt.
Kādi plāni tuvākajai nākotnei?
Mani urda vēlme apvienot iedvesmojošus un interesantus cilvēkus, kuri varētu dalīties savā pieredzē, motivēt un pastāstīt savus dzīves stāstus, piemēram, podkāstā vai kādā citā platformā. Neuzskatu, ka pats esmu ļoti iedvesmojošs, taču daudzi cilvēki, kurus esmu saticis, noteikti ir. Man šķiet, būtu forši pastāstīt viņu stāstus. Tāpat vēlos atkal apvienot muzikālo projektu, kā arī pilnvērtīgi iejusties šeit – jaunajā amatā Vidzemes Augstskolā.
