Lasīšanas laiks: 3 min
Trešdien, 21.septembrī, Gaujas Stāvo krastu Sajūtu parkā notika Valmieras vieglatlētikas kluba organizētā skriešanas seriāla 25.posms, kas bija 10,8 km garš. Šo posmu visātrāk veica Mareks Antons.
Sacensības notiek sprinta un izturības grupā, kuriem ir attiecīgi 7 un 30 kārtas. Sportisti sacenšas sešās vecuma grupās. Sacensību galvenais tiesnesis ir Raitis Ravinskis. Izturības grupas skrējēji skrien gan piecu, gan 10 km distances, skrien arī uz laiku 30 vai 60 minūtes, kā arī ir distance, kurā jāveic četri apļi, no kuriem viens ir aptuveni 2,7 km garš.
“Ar skriešanu nopietni nodarbojos jau ceturto gadu,” stāsta Mareks Antons. Skrējējs stāsta, ka viņam šķiet nepieciešami kaut kur trenēt savu sacensību ātrumu, tāpēc izmanto iespēju trešdienās paskriet kopā ar citiem skrējējiem. “Kopā ar citiem biedriem var paskriet nedaudz ātrāk nekā ikdienā, jo tad skrienu viens un temps ir lēnāks.”
“Ar skriešanu nodarbojos, kopš uznāca dullums. 55 gadu vecumā vēl nedomāju, ka vispār kādreiz skriešu, bet 57 vai 58 gadu vecumā noskrēju savu pirmo pusmaratonu,” stāsta sacensību dalībnieks Didzis, kurš ar skriešanu nopietni nodarbojas jau septiņus gadus. Didzis visu trasi veica plecu pie pleca ar Megiju, kura ar skriešanu nodarbojas jau trešo gadu. “15 gadu vecumā sāku trenēties pie Raita Ravinska, un nu jau skriešana ir mans ieradums,” stāsta Megija.
Visi dalībnieki trenējas vidēji piecas reizes nedēļā. Atšķiras tikai distanču garums. Mareka distances garums ir atkarīgs no tā, kāds ir viņa garastāvoklis. “Ja esmu noguris, noskrienu 17 km. Ja neesmu pārāk noguris, tad jau skrienu ap 20 km. Ziemas periodā sanāk noskriet pat 30 km,” stāsta Mareks. Ritvars noskrien aptuveni 10 līdz 15 km dienā, savukārt Megija un Didzis – aptuveni 5 līdz 6 km dienā. “Es neuzskatu to par treniņu. Paskrienu, lai labāk miegs nāktu. Sestdienās parasti noskrienu garo distanci, kas ir 20 km,” uzsver Didzis.
Kopumā dalībnieki trasi vērtē kā vieglu un patīkamu. “Visgrūtākais ir kalns, kurā bija jāuzskrien augšā. Tur ir pamatīgs treniņš kājām,” par trasi izsakās Mareks. Skrējējs piemin to, ka ne vienmēr ir tā, ka noskrējieni ir vieglāki, nekā skriešana kalnā. “Nereti skrienot lejā pa kalnu, ir grūti sevi noturēt un nepakrist.”
“Ja kāds gatavojas skriet pusmaratonu, tad šī distance, ko šodien skrējām, ir lielisks treniņš. Šeit skrienot, var ļoti labi uztrenēt kājas un izturību. Te ir kalni, saknes un nogāzes. Viss, kas vajadzīgs,”
stāsta sacensību dalībniece Megija.
“No visām skriešanas seriāla trasēm, šī man patīk vislabāk. Trasē nekas nesagādāja grūtības. Vienīgi trešā apļa beigas, jo tad saprotu, ka jāskrien vēl viens aplis,” stāsta Ritvars.
Dalībnieki distanci skrien dažādu iemeslu dēļ. Mareks to uztver kā treniņu, kurā var uzlabot savu ātrumu. “Šodien uzstādīju savu rekordu tieši šajā distancē, tieši šajos četros apļos. Iepriekš rezultāts bija sliktāks,” stāsta Mareks. Ritvars vienkārši vēlējās pamēģināt, kā tas ir, bet Didzim un Megijai tas jau ir kā pieradums – skriet trešdienās kādā no skriešanas seriāla posmiem.
“Man skriešana nu jau ir kā atkarība. Sākumā bija grūtāk pierast pie skriešanas, bija slinkums. Bet ar laiku pierod un vienkārši gribas iet ārā skriet,”
stāsta Megija.
