Lasīšanas laiks: 10 min
Viņa gaisma ir tāda, kas sākas mūsos pašos un plešas darbos. Tāda, kas palīdz saknēm stiprināties, lai caur zemes slāņiem tiektos pretī gaismai. Tāda, kas vienlaikus ļauj izslieties un skatu augšup vērst, bet arī pazemībā noliekt galvu par saknēm, kas ir gaismas sākums.
Par ilgtspējīgu uzņēmējdarbību, attīstot arī Valmiermuižu kā vietu kopumā, par Valmiermuižas vēstures izzināšanas veicināšanu, Valmiermuižas īpašā stāsta attīstīšanu un cildināšanu Latvijā un aiz tās robežām, ar savu darbošanos spējot uz Valmiermuižu un Valmieru atvest neskaitāmi daudz tūristu un tādējādi iepazīstinot ar mūsu vēsturi, par kvalitatīvu saimniekošanu Valmiermuižas alus darītavā kopš 2006. gada, iesaistoties infrastruktūras, labiekārtošanas, kultūras un tradīciju saglabāšanas un stiprināšanas projektos, par Valmiermuižas kultūrvēsturiskā centra attīstību, par sadarbības veicināšanu starp pašvaldību un nevalstisko sektoru, kopā sniedzot ieguldījumu kultūras mantojuma saglabāšanā un rūpējoties par Valmiermuižas stāsta turpināšanos, apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” 2025. gada 16. novembrī saņēma uzņēmējs Aigars Ruņģis.
“Esmu dzimis Valmierā, Valmieras novadnieks vismaz ceturtajā paaudzē. Mācījos tagadējā Valmieras Valsts ģimnāzijā. Nav tā, kā nereti gadās citās ģimenēs, ka jaunā paaudze turpina to pašu profesionālo ceļu, ko vecāki. Mans tēvs bija ļoti labs elektromontieris, savukārt mamma – rūpīga grāmatvede toreizējā Valmieras piena kombinātā. Tur ir arī mana pirmā darba pieredze – skolas vasaras brīvlaikā biju dārznieks, nākamajā vasarā mani paaugstināja un darbojos jau celtniecības brigādē, vēl pēc gada pieņēmu tukšās piena pudeles novietošanai uz mazgāšanas līnijas, bet pēc tam jau drīkstēju gatavo produkciju iekraut mašīnās. Par vēlmi būt uzņēmējdarbībā – īsti nemāku izskaidrot šo vilkmi. Man vienmēr paticis kaut ko veidot, radīt, organizēt. Kad rodas kāda ideja, vienlaikus parādās degsme to īstenot. Esmu dzirdējis, ka cilvēki, kuri kāpj kalnos, atzīst, ka nevar nekāpt. Man tas ir līdzīgi šajā jomā. Esmu uzņēmējs tāpēc, ka nevaru nedarīt, ja atrodu ideju, kurai noticu, kas man patīk, kuras dēļ sirds gatava sisties straujāk, vēlos to īstenot, piedzīvot procesu, esmu gatavs veltīt dienas un naktis, lai tas izdotos,” stāsta Aigars Ruņģis.
Pirmā uzņēmējdarbības pieredze gūta jau skolas laikā. “Tā bija veiksmīga. Mani ievēlēja par klases fotogrāfu, jo, šķiet, vienīgais pratu fotografēt un mājās attīstīt filmiņu, bildes tirgoju klasesbiedriem, kabatas naudai sanāca. Nākamā ideja, paldies toreizējam skolas direktoram Jānim Zemļickim, ka atbalstīja jauniešu iniciatīvas, bija izveidot Valmieras pilsētai jauniešu avīzi. Tā bija izgāšanās, otrs numurs neiznāca. Mēs, ideālisti būdami, rakstījām par tām lietām, kas mums pašiem patīk, bet drīz atklājām, ka tās nav tik svarīgas citiem iedzīvotājiem. Tajā brīdī pārdzīvoju, bet arī sapratu, ka jāstudē mārketings, bizness. Latvijas Universitātē apguvu ražošanas vadību. Pirmajā kursā iepazinos ar valmierieti Paulu Irbinu, kurš tagad ir kosmosa entuziasts un uzņēmējs. Viņš mani uzaicināja darboties topošā jauniešu organizācijā AIESEC, kā viens no uzdevumiem bija arī palīdzēt jauniešiem pēc studiju noslēguma atrast piemērotu darbu. Tā kā redzējām, ka arī uzņēmēji meklē veidus, kā atrast sev labākos darbiniekus, sākām organizēt Karjeras dienas, vienuviet pulcējot uzņēmējus, kuri meklē darbiniekus, un studentus, kuri meklē darbu. Uzņēmēji bija gatavi par to maksāt. Par nopelnīto naudu man bija iespēja doties uz dažādām pasaules vietām, lai semināros mācītos no pasaulē vadošajiem uzņēmējiem.”
Pēc tam studijas uzņēmējdarbības vadībā turpinātas Rīgas Ekonomikas augstskolā (Stockholm School of Economics). Savukārt pieredze mārketingā un stratēģiju veidošanā desmit gadus stiprināta reklāmas aģentūrā “McCann Riga”, esot aģentūras līdzīpašniekam. “Palīdzējām daudziem Latvijas un starptautiskiem uzņēmumiem virzīt produkciju tirgū un veidot mārketinga stratēģiju, zīmolu. Sapratu, ka arī man ir liela vilkme paveikt kaut ko kvalitatīvu savā dzimtajā pusē. Ar alus brūža izveidi vēlējāmies alu atgriezt uz svētku galda, jo tas ir mūsu nacionālais dzēriens ar senām tradīcijām, ar to mums jālepojas. Visu reklāmas nozarē nopelnīto naudu kopā ar vairākiem Latvijas uzņēmējiem ieguldīju šīs idejas attīstīšanā.”
Sākoties būvniecībai, visā Latvijā piedzīvots krīzes laiks, taču tas nemazināja apņēmību. “18 gadus esmu turpinājis stāstu atgriezt alu uz svētku galda. No sirds priecājos redzēt, kā, pārvarot bezcerīgo situāciju krīzes laikā, ir izdevies saglabāt vīziju, ticību, ka, sadarbojoties ar komandu, ar pašvaldību, ar alus baudītājiem, Valmiermuižu ir izdevies izveidot par tik labi ieredzētu un novērtētu vietu. Viens no lielākajiem komplimentiem, ko esmu dzirdējis, bija Tartu Universitātes profesora teiktais Valmieras novada tūrisma konferencē “Ciemos igauņi”. Atbildot uz jautājumu, kā reklamēt Valmieru igauņiem, viņš teica, ka tas ir vienkārši – ir jāreklamē, ka Valmiera ir pilsēta pie Valmiermuižas, jo Valmiermuižu igauņi ļoti labi pazīst.”
Par to, kāda ir veiksmes formula, Aigars Ruņģis stāsta, ka 18 gadu pieredze Valmiermuižas alus darītavā un Valmiermuižas kā kultūrvietas un tūrisma galapunkta attīstībā palīdzējusi saprast būtiskāko. “Man izkristalizējusies trīs “S” formula. Pirmkārt, svarīgi, lai vieta, kurā attīsti uzņēmējdarbību, ir sirdsvieta. Piedzīvojot dažādus brīžus un krīzes, ko nevaram ietekmēt, ir svarīgi apzināties, ka sienas un mājas palīdz, Valmiermuižas gadījumā tā ir sakņu sajūta. Otrkārt, tam, ko dari, jābūt sirdslietai, ka rezultāts, uz ko tiecies, sakrīt ar tavām vērtībām, ka nebaidies noteikt augstus mērķus un jūti atbildību par to. Manā gadījumā tas bija izcelt stāstu par Latvijā jau atzītu vērtību – nacionālo dzērienu alu, kā arī turpināt Valmiermuižas stāstu par latviešu apgaismības laiku, kultūru, tradīcijām. Pirms 18 gadiem vienīgā asociācija ar Valmiermuižu cilvēkiem bija šeit esošais cietums. Mans uzdevums bija noraust putekļus no mūsu nacionālā dzēriena stāsta un parādīt, ka tas ir lepošanās vērts un cik brīnišķīga vieta ir Valmiermuiža ar tās vēsturi un kultūras attīstības iespējām. Treškārt, sirdsapziņa. Jāstrādā saskaņā ar to. Man bija svarīgi, lai varu ar lepnumu atskatīties uz katru savu lēmumu, lai būtu pārliecināts par katras Valmiermuižas alus pudeles saturu, lai droši varu skatīties Valmiermuižas saimes cilvēkiem acīs. Sirdsvieta, sirdslieta un sirdsapziņa mani vadīja kā uzņēmēju, lai šos 18 gadus augtu un attīstītos.”
Turpinot par vadmotīviem, Aigars Ruņģis uzsver komandas nozīmi. “Nākamais svarīgais “S” ir saime, jo saimnieks bez saimes ir nieks. Katrs cilvēks komandā ir svarīgs, katra ieguldījums veido kopīgo stāstu. Tālāk – sadarbība. Valmiermuižas stāstā tā ir daudzpusīga – ar nevalstisko sektoru, ar Valmiermuižas kultūras biedrību, ar pašvaldību, ar uzņēmējiem, ar amatniekiem, tā vēl varētu turpināt. Un tad sistēma, domājot tieši par vadības sistēmu, kur svarīga komanda, kvalitāte, kur ir darīt un radītprieks.”
Jautāts par to, kāds būtu Valmiermuižas saimi raksturojošs dzēriens, Aigars Ruņģis uzsver katra ieguldījumu. “Kad pandēmijas laikā nevarējām kopā svinēt brūža jubileju, katrs darbinieks tika aicināts piedalīties fotosesijā. Bildes līmējām uz īpaši radīta dzēriena pudeles, ko papildināja teksts: “Es esmu Valmiermuiža.” Tas simbolizē katra darbinieka pienesumu un atbildību. Vienmēr esmu uzsvēris, ka Valmiermuižas saimē katrs ir vienlīdz svarīgs, tikai tā var sasniegt labu rezultātu.”
Par uzņēmējdarbības un kultūras jomas sadarbību Aigars Ruņģis stāsta, ka pirmsākums bija vēlme atbalstīt Valmieras teātri. “Ja nevaram to darīt ar naudu, tad dalāmies graudā – ar savu enerģiju, darbu, ar jaunu garšu radīšanu. Manuprāt, teātra māksla ir visdzīvākā, visīstākā. Tur ir līdzība ar alus brūvēšanu – svarīga katra nianse, profesionalitāte, meistarība, kvalitāte. Man ļoti patīk teātris, patīk stāsti, ko tas atklāj, man tas palīdz būt labākam cilvēkam, vairot cilvēcību sevī. Tādējādi šķita dabiski, ka sadarbība ar kultūras nozari sākās tieši ar Valmieras teātri un turpinājās ar daudz citiem notikumiem. Ļoti daudz idejām Valmiermuižas brūvējumos iedvesma ir nākusi no dažādiem kultūras notikumiem. Tā ir savstarpēja bagātināšanās, mijiedarbošanās.”
Savukārt ideja, ka Valmiermuiža varētu būt arī tūrisma galamērķis, nav uzreiz atklājusies. “Kad alus darītava beidzot bija izveidota un garša pilnveidota, ar mani sazinājās kāds Vidzemes Augstskolas students, kurš, šķiet, bija arī gids vai tūrisma firmas darbinieks, jautājot, cik maksā ekskursija Valmiermuižas alus darītavā. Kā šodien atceros, ka bija liela pauze, jo gribēju atbildēt, ka ekskursiju te nav, Valmiermuižā brūvējam alu. Bet apdomājoties, sapratu, ka cilvēkiem ir interese par procesu. Tas šķiet brīnišķīgi, ka kāds vēlas izzināt alus darīšanas kultūru. Tā ir fantastiska iespēja popularizēt Valmiermuižu kā alus darītavu, Valmiermuižu kā īpašu vietu. Tā pamazām, līdzīgi kā aug koks, auga arī mūsu stāsts. Paldies komandai un ikvienam, kuri palīdzējuši to stāstīt! Valmiermuižas alus darītava bija viens no lielajiem atbalstītājiem, lai nodibinātu Valmiermuižas kultūras biedrību un Valmiermuižas kultūrvēsturiskās vērtības saglabātu un attīstītu profesionāli. Zinu, piemēram, ka par parku bijušas dažādas idejas, tas varēja kļūt arī par sporta laukumu. Mana pārliecība un ticība, zinot Valmiermuižas bagāto vēsturi, ka vislabāk to būtu attīstīt par kultūras vietu. Projekti un sadarbības bijušas ļoti dažādas, bet vienojošais ir, ka, kopā darot un kopā radot, izdodas sasniegt daudz.”
Aigars Ruņģis uzsver, ka kultūras un izglītības klātbūtne ir iedvesmojoša un svarīga Valmiermuižas stāstā. “Uzņēmumam piedzīvojot pārmaiņas, novēlu, lai viss labi iesāktais turpinās – lai alus tiek brūvēts pēc tām pašām receptēm, tādā pašā kvalitātē, lai to dara tie paši cilvēki! Lai turpinās gadskārtu tirdziņi, dzīvās mūzikas vakari, Valmiermuižas etnomūzikas festivāls! Lai zumēšana šeit saglabājas, lai ir kopīgas lietas, ko attīstīt! Man bija svarīgi dot labāko, ko varu, lai vieta attīstītos, lai stāsts turpinātos. Katrs, kurš piedalījies stāsta attīstīšanā, ir atstājis savu nospiedumu. Magdalēna Elizabete fon Hallarte, Valmiermuižā nodibinot hernhūtiešu skolotāju semināru latviešiem, aizsāka pirmo atmodu. Šlēsvigas-Holšteinas-Sonderburgas-Bekas hercogs Pēteris Augusts Frīdrihs Valmiermuižu attīstīja kā izsmalcinātu medību un svinību vietu. Lēvenšternu laikā Valmiermuižā izveidoja skaistu saimniecību, viņiem jāpateicas par šķelto akmeņu milzīgajiem laidariem, mūriem, klēti. Pēc padomju laika mums ir izdevies atgriezt Valmiermuižai godību – vēsturiski nozīmīga, skaista, viesmīlīga un labu garšu vieta. Arī es saku paldies, ka te varēju 18 gadus dot savu pienesumu un gūt lielu gandarījumu par to, ko muiža deva pretī. Novēlu, lai tas turpinās ar tikpat lielu cieņu pret vēsturi!”
Ir svarīgi turpināt muižas atdzimšanu, restaurēšanu, cienot kultūras mantojumu un vēsturisko vērtību. “Mana vīzija ir, ka Valmiermuiža attīstās kā arhitektūras ansamblis, katrai mājai atrodot tās īpašo stāstu. Gribētu redzēt, kā tiek restaurēts un atdzimst Valmiermuižas tornis. Rīkojot tur izstādes, dzejas lasījumus vai citus notikumus, tas varētu būt skaists simbols latviešu atmodai un garagaismai. Kad biju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, viņiem bija brīnišķīga izstāde “Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem”, atzīmējot latviešu grāmatniecības piecsimtgadi. Izstāde bija par Brāļu draudzes pienesumu latviešu lasīt un rakstītprasmē, kopdziedāšanas tradīcijas veidošanā. Man ļoti spilgti palicis atmiņā tāds tumšs, melns kambaris tālākajā izstādes stūrī. Tur bija tāda maza, vārga skala gaismiņa, pie kuras bija jāmēģina rakstīt, tieši tāpat kā to darīja latviešu zemnieki. Viņi pēc smagas, grūtas darbadienas vēl mājās skaliņa gaismā mācījās lasīt un rakstīt. Tas manī atstāja spēcīgu iespaidu, ka milzīgajā tumsā gaismas stars tālāk ved uz latviešu nacionālo atmodu. Ka tieši caur izglītību, caur zināšanām, kultūru ir iespēja cīnīties pret milzīgo tumsu. Valmiermuižas tornis, to restaurējot un aicinot tur apmeklēt dažādus notikumus, varētu būt veltījums latviešu mūžīgajam izsalkumam pēc izglītošanās, veltījums tam, ka izglītības sēkla tika iesēta, no kā jau vēlāk izauga neatkarīga Latvijas valsts. Gribu pateikt paldies Dr. art. Jānim Kalnačam par iesaistīšanos torņa saglabāšanā pirms daudziem gadiem un par nenovērtējamo pētniecības darbu, ko varam lasīt grāmatā “Valmiermuiža”. Gandarījums, ka Valmiermuižā norisinājās arī starptautiskā īslaicīgās arhitektūras un pilsētvides dizaina vasaras skola, pulcējoties arhitektūras studentiem no dažādām valstīm un izbūvējot improvizētu brīvdabas klasi. Prieks, ka, pateicoties Eiropas kultūras galvaspilsētas konkursam, notiek Valmieras novada muižu tīkla attīstība. Ir labas idejas, kā Valmiermuižai attīstīties par radošu kvartālu mūsdienu amatniekiem.”
Jautāts par lepošanās vērto, Aigars Ruņģis uzsver turpināšanos. “Lai Valmiermuižas alus darītava un Valmiermuiža kopumā turpina attīstīties kā īpaša un viesmīlīga vieta, ar ko visi varam lepoties! Esmu pagodināts par novērtējumu, bet balvu gribu dalīt ar katru Valmiermuižas saimes darbinieku, kurš bijis un ir Valmiermuižas stāsta daļa, jo, tikai pateicoties mūsu kopīgajam lielajam darbam, esmu saņēmis šo pagodinājumu. Lai Valmiermuiža ir vieta, kur cilvēkiem satikties, radīt un kopradīt!”
