Lasīšanas laiks: 3 min
Tā par 1990.gadā notikušo Augstākās padomes lēmumu, ar 138 balsīm pieņemot deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, secināja no toreizējā Valmieras rajona ievēlētie Augstākās Padomes deputāti, kuri pirms 25 gadiem balsoja par Latvijas neatkarību.
Diskusijā Vidzemes Augstskolā (ViA) piedalījās Ivars Briedis, Jānis Dinevičs, Edmunds Krastiņš un Ziedonis Ziediņš. Piektais deputāts, kurš vēsturiskajā balsojumā pārstāvēja Valmieras rajonu, bet nevarēja būt klāt sarunā, ir valsts prezidents Andris Bērziņš.
ViA rektors Gatis Krūmiņš, diskusijas moderators, norādīja, ka svarīgi par notikušo stāstīt jauniešiem. Lai gan 1980.gadu beigu un 1990.gadu sākuma notikumi nešķiet sena pagātne, ir nomainījusies paaudze.
Katram no deputātiem bija savs stāsts, kas pamudināja iesaistīties cīņā par neatkarības atgūšanu. Kādam tas bija Latvijas Tautas frontes publiskais aicinājums, briestošās pārmaiņas, citam okupantu pāridarījumi ģimenei, tomēr vienojošais bija vēlēšanās iesaistīties, ticība, ka Latvijai neatkarība jāatgūst.
“Kad emocijas sāka norimt, sākās praktiskais darbs. Bijām ļoti lielu grūtību priekšā. Augstākajā Padomē bija aptuvenas zināšanas par tirgus ekonomika, tagad varam izvērtēt, kādas kļūdas pieļautas. Turklāt jāņem vērā, ka bija Latvijas likumi, bet joprojām pastāvēja arī PSRS normatīvi. Kad neatkarība bija atgūta, strauji sākās ekonomiskās varas pārņemšana,”
skaidroja E.Krastiņš.
“Tomēr, lai gan sekoja grūts pārejas periods, bez 4.maija balsojuma nākotnes vispār nebūtu. Šim pirmajam solim bija jābūt. Tolaik mums nebija normatīvās bāzes, ko piedāvāt sabiedrībai, tas viss bija steigā jāveido,”
papildināja J.Dinevičs.
Viens no būtiskajiem jautājumiem bija par privatizāciju, domām par veiksmīgāko risinājumu daloties arī mūsdienās.
“Liela daļa uzņēmumu darbojās kopā ar Krievijas militārrūpniecisko kompleksu. Bija doma dalīt visu uz pusēm. Bet vai mēs būtu atraduši vietu NATO struktūrā, ja mūsu uzņēmumi būtu saistīti ar šādu struktūru? Nācās privatizēt par sviestmaizi, jo uzņēmumiem nebija noieta Rietumu tirgū,”
skaidroja J.Dinevičs.
“Uzskatu, ka nepaguvām laikus veikt privatizāciju. Neatbalstu virzīšanos uz vienpolāru pasauli un kara psihozes veicināšanu, kas tagad notiek. Tolaik pieņēmām pārāk daudz deklarāciju, bet vajadzēja strādāt vairāk pie privatizācijas jautājuma,”
iebilda Z.Ziediņš.
Deputāti arī uzsvēra, ka par savu un ģimenes drošību nebija laika domāt. Tas bijis arī pienākums izpildīt to, ko vēlētāji, ļaujot deputātiem nokļūt Augstākajā Padomē, no viņiem sagaidīja.
Jautāti par apziņošanas plānu un informācijas nodošanu, kungi norādīja, ka svarīgi bija mudināt sabiedrību nebaidīties iesaistīties un aktīvi rīkoties. Izmantojot plašsaziņas līdzekļus, jo īpaši radio pārraides, informācija bija objektīva un ātra. Turklāt svarīgi bijis par notiekošo ziņot ārvalstīm.
“Neilgi pēc tam, kad pienāca zvans par Padomju armijas iebrukumiem Lietuvā, mūsu radio sāka pārraidīt aicinājumu veidot barikādes. Cilvēki iesaistījās ļoti ātri. Arī es devos uz Rīgu, nezinot, kas sagaidīs, pirmo nakti pavadot uz grīdas, zem galvas kurpes, apsedzies ar mēteli,”
atcerējās I.Briedis.
“4.maijs ir svarīgs datums. Atmodā vilties nevar, tas ir būtiskākais. Lai gan sekoja grūts periods, bijām laimīgi, ka process ir aizsākts,”
stāstīja E.Krastiņš.
Noslēgumā Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds un ViA docētāji Visvaldis Valtenbergs un Feliciana Rajevska klātesošos iepazīstināja ar pēdējo, 2014. gada, Demokrātijas auditu, kas novērtē demokrātiju Latvijā pēdējo desmit gadu posmā, kurā cita starpā norādīts, ka iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO ir veicinājusi demokrātisko procesu attīstību Latvijā un mazinājusi uzbrūkošas ārvalstu varas iespējamību. Novērotas arī vairākas pretrunas, piemēram, Latvijas iedzīvotāju vēlme paļauties uz kādu līderi ir augstākā Baltijas valstīs, no otras puses, liela daļa iedzīvotāju uzskata, ka politiķiem nevar uzticēties, ka to rīcība ir neprognozējama. Tāpat arī arvien vairāk cilvēku uzskata, ka ir nodrošināta iespēja paust viedokli, lai gan samazinās ticība, ka pie varas nesošie to ņems vērā. Kā būtiska problēma tika minēta arī sadalītā informācijas telpa starp latviski un krievu valodā runājošajiem.
Portāls “Valmieras Ziņas” jau informēja, ka trešdien, 29.martā, arī Valmieras muzejā atmiņstāstos par piedzīvoto 1990.gada 4.maijā dalījās I.Briedis, Z.Ziediņš un Dzintars Rācenis, Latvijas tautas frontes Valmieras nodaļas līdzdibinātājs.
