Lasīšanas laiks: < 1 min
Pirms četriem gadiem Jānis Upenieks kļuva par vienu no visu laiku jaunākajiem Saeimā ievēlētajiem deputātiem. Taču šis fakts nav vienīgais, ar ko var palepoties šobrīd 26 gadus vecais Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs. Viņš ir pirmais Saeimas deputāts, kurš spēlē beisbolu un ir viens no Latvijas izlases kandidātiem. Par bērnības dienu aizraušanos, kas nav apnikusi vēl šodien, par beisbola fenomenu Amerikā un sporta veida attīstības iespējām tepat, Latvijā. Par to šajā sarunā ar Upenieku, kurš neslēpj, ka viens no viņa mērķiem ir mainīt jauniešu attieksmi pret politiku un Saeimas deputātiem.
- Atceros savu pirmo sastapšanos ar Latvijas beisbolu. Deviņdesmito gadu beigās pēc Latvijas Jaunatnes basketbola līgas (LJBL) mača Valmierā pie 5. vidusskolas brīnījāmies par duci entuziastu, kas spēlē līdz šim tikai televizorā redzēto spēli. Vai varētu būt, ka arī tu biji tajā bariņā?
- Ļoti iespējams, jo arī tur esmu spēlējis. Netālu esmu dzimis un audzis, tur arī spēlējām.
- Kāpēc Valmierā bērni sāka spēlēt beisbolu?
- Bērnībā pagalmā maz spēlējām futbolu vai basketbolu, jo grozu nebija. Vienam no puišiem atveda nūju, mēs pamēģinājām un iepatikās. Sākumā dauzījām turpat starp mājām, bet tad jau sākām meklēt plašumu, jo bumbiņas lidoja arvien tālāk. Bija periods, kad katram bija sava nūja. Kāds bija laukos izgrebis ar nazi, bet stilīgākie bija tikuši pie virpas. Nūjas bija aplīmētas – kādam tā bija oranža, bet citam notīta ar izolācijas lentu. Un tad vienam no Amerikas atveda divus beisbola cimdus un īstās bumbiņas.
- Klau, bet no kurienes tāda eksotiska aizraušanās? Latvijas televīzijas kanālos beisbolu taču nerādīja.
- Kāds bija uzgājis, ka kanālā, kurā pa dienu rāda multenes, vakaros ap sešiem rāda beisbolu. Uz to laiku viss pagalms bija tukšs, puikas skatījās spēli un mēģināja izprast noteikumus, jo pirms tam paši daudz ko improvizējām. Tā arī iemācījāmies.
- Un tomēr – kas slēpās aiz pēkšņās beisbola mīlestības? Varbūt tā bija vēlme vismaz šādā veidā pārcelties otrpus okeānam, izprast to dzīvesveidu?
- Varbūt. Precīzi neatceros, bet šķiet, ka viens no puišiem bija redzējis, mēs nolēmām pamēģināt un mums iepatikās. Konkrētu sakni gan nevaru precizēt.
- Kā uz jums skatījās no malas?
- Pagalmā bija kādas četras, piecas mājas. Sanācām kopā kādi divdesmit vietējie puiši. Vecāki vai jaunāki, bet visi spēlēja beisbolu. Atkritēju nebija. Skolas laikos pats trenējos basketbolā un vieglatlētikā, nedaudz grūdu lodi un uzmetu disku.
- Tu kā deputāts nedrīksti melot. Cik logus kaimiņu mājām izsitāt?
- (Smejas) Man šķiet, ka nevienu. Sākumā spēlējām starp mājām, bet tad sapratām, ka bumbiņas sāk lidot tai bīstami tuvu. Pārcēlāmies otrpus mājai, kur bija parks. Spēlējām ar tenisa bumbiņām, tomēr pamēģinājām arī ar īstajām beisbola bumbiņām. Par to gan viens no kaimiņiem, kurš dzīvoja pirmajā stāvā, nebija sajūsmā un šad tad mūs padzenāja.
- Tu pats gan esi mācījies Viestura vidusskolā, kas ir blakus Māra Štromberga mājām.
- Jā. Mācījos vienā klasē ar viņa māsu, bet viņš mācījās klasi augstāk. BMX? Es allaž biju diezgan liela auguma, tādēļ vairāk pievērsos basketbolam, lai gan tāpat braukājām ar riteņiem, jo pie mājas bija trase, bet blakus mājā dzīvoja Ivo Lakučs.
- Teikšu godīgi – skatoties beisbolu, man kļūst garlaicīgi. Bet kaut kam taču tur ir jābūt! Kas tevi aizrāva beisbolā?
- Viena lieta ir skatīties. Kad es ieslēdzu televizoru un skatos beisbolu, man uzreiz gribas spēlēt. Kaifs ir tad, kad novicini nūju, sadzirdi, ka ir bijis kontakts ar bumbiņu un tev ir izdevies labs sitiens. Pičera (metēja) pozīcijā ir cits kaifs. Ir tā saucamā straika zona – no ceļiem līdz krūšu apakšdaļai bāzes platumā. It kā liela, bet no 18 metru attāluma tā izskatās diezgan maziņa. Paiet divi, trīs gadi, kamēr sāc daudzmaz stabili mest šajā zonā.
- Kas parasti ir beisbola efektīgāko momentu nedēļas vai mēneša topos?
- Pirmkārt, ja kāds uzsit home run – izsit bumbiņu ārpus laukuma. Tāpat arī sīvās epizodes, kad bumbiņa tiek noķerta cimdā teju vienlaikus ar pretinieka kājas pieskāršanos bāzei. Bieži vien topā ir arī outfield spēlētāji, kuriem ir jānosedz diezgan liela teritorija, kurā jācenšas noķert pa gaisu lidojošās bumbas. Vienmēr topā būs epizodes, kad bumbiņa tiek noķerta vien kādus desmit centimetrus virs laukuma sētas, tādējādi neļaujot pretiniekam tikt pie home run. Turklāt, ja tiek noķerta šāda bumbiņa, tad sitējs automātiski ir ārā no spēles.
- Atzīšos, ka esmu mēģinājis skatīties beisbolu, taču garās reklāmas pauzes un ilgā gatavošanās starp izspēlēm traucē saglabāt uzmanību. Vai tu esi izpratis šo amerikāņu kultūras fenomenu? Kāpēc beisbolam ir tik milzīga auditorija?
- Viena lieta noteikti ir tradīcijas. Bet otra – visas spēles visos sporta veidos rit ilgi. Beisbolā viena spēle ilgst aptuveni trīs stundas, bet sezonas laikā katra komanda aizvada aptuveni 160 spēles. Viņi aizbrauc uz vienu pilsētu un savā starpā spēlē četras dienas, tad ir viena diena brīva un jau nākamā pilsēta un nākamais pretinieks. Beisbols nav fiziski tik grūts, lai to nevarētu izturēt. Vienīgais, kurš „izdeg” ir pičers, tādēļ tos katrā komandā vajag vismaz četrus. Ja runājam par amerikāņu kultūru, tad pieļauju, ka tas vienkārši ir pasākums, kuru apmeklēt pēc darba dienas. Vari atbraukt mājās un skatīties televizoru, vari iet ar draugiem uz bārdu, bet vari arī draugus satikt beisbola stadionā, vienlaikus paskatoties maču. Tā ir sava veida relaksācija pēc darba.
- Vai pats skaties Major League Baseball (MLB) spēles?
- Nē. Es reizēm paskatos apskatus, taču pastiprināti līdzi nesekoju. Man patīk sportot pašam. Dzīvoju Valmierā un katru dienu braucu uz darbu Rīgā, tādēļ pēc darba cenšos atrast iespēju kaut kur pasportot. Tāpat laiku jāveltī ģimenei. Turklāt spēles notiek naktīs. Vai man ir mīļākie spēlētāji? Tagad pašam sanāk spēlēt mazāk, bet man patīk Alberts Puholss, kurš arī ir augumā liels spēlētājs ar spēcīgu sitienu. Pats aizsardzībā esmu pičers vai trešā bāze, bet uzbrukumā tik un tā iet sist visi. Latvijas izlasē Eiropas čempionāta kvalifikācijā es biju pičers un designated hitter, kurš nav laukumā, bet sitiena laikā aizvieto pičeru.
- Kur ir tā atšķirība starp Latvijas beisbolu un beisbolu Amerikā? Ja citos sporta veidos varam runāt par atšķirīgu fizisko sagatavotību, tad kas atšķir latvieti no amerikāņa beisbola laukumā?
- Amerikā jau divu gadu vecumā tēvs uzdāvina cimdu un viņi trenējas no agra vecuma, kamēr mēs bērnībā tikai dauzījām savā vaļā. Jaunākie entuziasti Latvijā ir sākuši spēlēt padsmit gados, bet daudzi pamēģinājuši tikai 20-30 gadu vecumā. Viena lieta ir ātri noskriet, bet, lai pinčers sasniegtu bumbiņas lidojuma ātrumu 90 jūdzes stundā, tev ir jātrenējas jau no bērnības. Latvijā labākie, kuri spēlē jau desmit gadus, var uzmest tikai 80 jūdzes stundā. Ja runājam par atsišanu, bet svarīgāk par spēku ir reakcija, jo Eiropas čempionāta kvalifikācijā mums bija grūtības. Ja šeit esam pieraduši, ka pičeri met ar ātrumu 60-70 jūdzes stundā, tad tur meta ap 90 jūdzēm stundā. Ir neiespējami atsist tādas bumbiņas, jo tev vienkārši nav šādas prakses, pieredzes. Šeit tādu praksi nevar iegūt, kamēr neizaugs kāds, ar tik ātru metienu.
- , kā ar košļājamo gumiju un spļaudīšanos?
- mēs to nedarām. Bet Amerikā viņi lieto arī košļājamo tabaku.
- Kas ir talants beisbolā? Ko nozīmē talantīgs beisbolists?
- Viss atkarīgs no pozīcijas laukumā. Es parasti smejos, ka beisbolā, lai kāds arī tu būtu – īss, garš, tievs, apaļīgs, pozīciju tu sev piemeklēsi. Piemēram, pirmās bāzes spēlētājam liela priekšrocība ir augums, jo viņam jānosedz pēc iespējas lielāks laukums. Otrajā bāzē ļoti svarīgs ir ātrums, jo jāpaspēj izķert bumbas un nogādāt tās pirmajai bāzei. Bieži vien filmās rāda, ka kečeri (tie, kas sēž aiz sitēja) ir apaļīgi un neveikli cilvēki, taču tas ir mīts. Tur vajag fiziski spēcīgu un gudru spēlētāju, jo viņš ir tas, kuram galvā ir informācija par katru pretinieku. Viņš zina, kas nepatīk pretinieku atsitējam un norāda pinčeram, kur mest. Otra lieta – kečeris redz laukumu, bet pārējie redz tikai sitēju, tādēļ viņš var dot ziņu, ja kāds no spēlētājiem neatrodas ar kāju uz bāzes, tādējādi radot iespēju sevi izslēgt no spēles.
- ilgumam beisbolā nav lielu ierobežojumu?
- Jā, salīdzinot ar citiem sporta veidiem. Taču arī šajā gadījumā viss atkarīgs no pozīcijas. Ātrie skrējēji un spēcīgie sitēji, kuriem nepieciešams fiziskas spēks, nespēlēs ļoti ilgi. Visilgāk spēlē pičeri. Precīzi nepateikšu, bet MLB bija viens spēlētājs, kurš meta arī pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas, bet viņa vietā sist gāja jau minētais designated hitter.
- Lasīju, ka Eiropā beisbols ienāca 1922. gadā Nīderlandē. Kad tas aizsākās Latvijā?
- Manuprāt, paši pirmsākumi bija astoņdesmitajos gados, kad laikrakstos parādījās pirmie raksti. 30-40 gadus vecie spēlētāji bija atnesuši Siguldas vietējo avīzi, kurā rakstīts par to, ka viņi tajā laikā jau spēlējuši beisbolu. Tad tas panīka, bet atjaunojās deviņdesmito gadu vidū un beigās Rīgā. Tādā ziņā lietuvieši ir mums priekšā, jo viņiem nebija šī pārtraukuma beisbola attīstībā un tagad viņiem pat ir viens spēlētājs MLB Attīstības līgā.
- Kā tur tikt kādam latvietim?
- Eiropā notiek treniņnometnes, uz kurām ir braukuši arī mūsu spēlētāji. Tur ir dažādi vingrinājumi, kuros viņus novērtē. Amerikā komandas braukā pa visu valsti un uz treniņiem var atnākt jebkurš, kas uzskata, ka viņš varētu spēlēt. Bet, protams, lielākā daļa profesionālajā beisbolā nokļūst no augstskolām.
- Cik Latvijā ir beisbola laukumu?
- Ziedu laikos – 2006. un 2007. gadā – bija divas līgas, kopā kādas desmit komandas. Tad bija divi laukumi Rīgā, bet pa vienam Jelgavā, Baldonē, Valmierā un Siguldā. Šobrīd spēlē vienā laukumā pie Latvijas Universitātes sociālo zinātņu fakultātes, kuru visas komandas kopīgi nolēma attīstīt.
- Kāds ir starta komplekts beisbolā? Ar kādām izmaksām jārēķinās?
- Ja tagad kāds izdomā spēlēt, tad, aizejot pie kādas komandas, inventārs tiks iedots. Viena lieta, kas agri vai vēlu pašam būtu jāiegādājas, ir cimds. Kaut vai tīri higiēnisku iemeslu dēļ, jo rokas iesvīst. Izmaksas ir dažādas. Savējo pasūtīju no ASV par 150 dolāriem, bet normālu cimdu var iegādāties par aptuveni 100 dolāriem. Beisbola cepuri katrs var ņemt savu, skriet var gan parastajās botās, gan bučos. Uz komandu ir kādas trīs, četras nūjas, kuras centralizēti tiek iepirktas. Lētākās nūjas maksā, sākot no 40-50 dolāriem, bet, protams, ir arī dārgākas - 150 un pat 200 dolāru vērtībā. Mūsu komanda (Rīgas "Diamonds") iepirka četras, piecas nūjas par 150 latiem. Tāpat sezonas sākumā jāiepērk bumbiņas (2-3 eiro). Pārsvarā inventāru pasūtām no ASV vai Eiropas. Pašreizējo treniņu maksu precīzi nezinu, bet pirms dažiem gadiem tie bija 10-15 lati mēnesī. Attīstības iespējas beisbolam Latvijā ir. 1. maijā būs sezonas atklāšanas pasākums un jauno spēlētāju uzņemšana. 2014. gadā Latvijas izlase guva pirmās uzvaras pār Norvēģiju un Ungāriju, bet Interlīgā (Latvija, Igaunija, Lietuva, Somija, Baltkrievija) Latvija ieguva otro vietu. Komandu sagatavoja Amerikas latvietis Kristaps Aldins, kuram ir trenera pieredze Hārvardas universitātē.
- Kā sadzīvo darbs un Saeimā un hobijs sporta laukumā?
- Darbs noteikti pirmajā vietā. Ja vakarā atliek laiks, tad varu arī pasportot. Man patīk vakaros vienkārši paskriet. Tad nav svarīgi, vai esi atbraucis mājās sešos vai astoņos, uzvelc sporta tērpu un dodies skriet. Ik pa laikam piedalos arī orientēšanās un rogaininga sacensībās.
- Esi arī Latvijas Vieglatlētikas savienības valdes loceklis. Vai tas nav interešu konflikts?
- Esmu Valmieras Vieglatlētikas kluba vadītājs, jo pats agrāk tur trenējos un man ir labas attiecības ar treneriem. Interešu konflikts? Daudzi jau nodarbojas ar vairākiem sporta veidiem.
- Vai tu vieglatlētikas sacensībās neesi atradis sev jaunus komandas biedrus beisbolam?
- Šķēpmetējiem ir ļoti piemērotas īpašības pičera pozīcijai. Mums bija viens bijušais šķēpmetējs, kurš jau sākumā meta bumbiņu ar ātrumu 70-75 jūdzes stundā, kamēr citi pēc trīs gadu treniņiem met 55-60 jūdzes stundā. Droši vien tā arī varētu piemeklēt pozīcijām atbilstošus sporta veidus. Pirmajā bāzē vieta atrastos basketbolistam. Bet sitējam ļoti svarīgi ir pareizi nostrādāt ar gurniem, jo sitiens sākas jau no kājām. Spēcīgākie sitēji būs ar lielāku masu, kuri māk šo masu pareizi iedarbināt. Taču spēcīgākie sitēji sit ar mazāku regularitāti, biežāk aizsit šķībi. Arī es, vēloties izdarīt sitienu ar maksimālo spēku, nereti netrāpu. Vienlaikus ir spēlētāji, kuri sit stabili, bet ne tik spēcīgi. Katrā ziņā uz beisbolu var nākt no jebkura sporta veida.
- Saki godīgi, vai ir gadījies uz darbu doties ar beisbola nūju?
- Automašīnas bagāžniekā nūja man stāv bieži vien. Saeimā mani ar to droši vien neielaistu, lai gan deputātu varbūt tomēr ielaistu. Bagāžniekā man nūja ir arī tagad. Aizpagājušajā nedēļā, kad braucu uz "Overtime TV" raidījumu, man līdzi bija pat trīs nūjas. Taču man vienmēr ir arī cimds un bumbiņa. Saeimā par beisbolu man nav ar ko parunāt. Man bija interesanti uzzināt, ka Valdis Valters fano par beisbolu, regulāri skatās mačus. Taču beisbols Latvijā joprojām ir pārāk nepopulārs, tādēļ darbā man nav domubiedru. Vispirms būtu jāsāk skaidrot noteikumi. Pirmais jautājums parasti ir - vai tad mums Latvijā vispār ir beisbols?
- Pēdējais jautājums par politiku. Pats apzinies, ka deputāta un politiķa tēls sabiedrībā ir tāda, kāds tas ir. Tu esi teicis, ka Saeimā ir vajadzīgs tavas paaudzes redzējums par lietām. Vai vari precīzāk noformulēt, kāds tad ir tavs skatījums?
- Pirmkārt, droši vien lauzt stereotipus. Kamēr pats nebiju Saeimā, šķita, ka viss ir negatīvi un tur notiek dažādi darījumi, taču patiesībā nekā no tā nav. Notiek intensīvs darbs pie likumprojektiem un grozījumiem. Konkrēti es kā Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs šajā Saeimā esmu uzņēmies atbildību par sporta nozari. Mans mērķis ir sakārtot jautājumus par daudzām lietām, kuras ir atstātas novārtā. Ņemot vērā, ka „Vienotība” ir atbildīga par Izglītības un zinātnes ministriju, cenšos stiprināt sporta pozīcijas, skaidrojot ministrei, kas sportam ir nepieciešams. Braucu pa reģioniem, apmeklēju skolas un sporta skolas. Vēlos mainīt jauniešu attieksmi, ka Saeima ir savāda vieta, kurā viss ir aizdomīgs, tur neviens negrib iesaistīties, lai kāds cits to uzņemas. Taču tas nav risinājums. Ja gribam kaut ko mainīt, tad mums pašiem ir jāiesaistās un jācīnās. Es cenšos iedvesmot jauniešus, sakot, lai viņi aizmirst par šī brīža lielajiem politiķiem, jo nākotnē politiķi būs no jauniešu vidus. Pēc gadiem divdesmit deputāti nāks tieši no pašreizējo skolēnu vidus. Biežāk gribam sēdēt mājās un dusmoties, nevis piecelties un iet kaut ko darīt. Bet mēs jau esam tā valsts. Tāpēc vēlos parādīt, ka jauniem cilvēkiem ir vieta politikā. Ir lietas, kuras var darīt arī bez lielas dzīves pieredzes. Viss atkarīgs no jomas. Lai gan man ir tikai 26 gadi, sportā esmu jau 22 gadus. Tā ir lielāka pieredze nekā daudziem maniem kolēģiem, kuri ir gados vecāki. Redzu, kā uzlabot šo nozari, un vēlos to darīt. Nevajag baidīties no politikas. Lai kā mums gribētos tos nostumt malā un par to neinteresēties, politika mūs tik un tā ietekmē. Ja mēs neiesaistīsimies, tad citi izlemts mūsu vietā.
