Lasīšanas laiks: 6 min
1949.gada pavasarī Smiltenes tehnikuma veterinārimedicīnas nodaļas pēdējā kursa audzēknei Elzai Ūdrītei, saņemot žetonu, pat prātā nenāca, ka jau pēc dažām dienām viņa nakts melnumā tiks izrauta no skolas kopmītnēm, pasludināta par valsts nodevēju un izsūtīta uz Sibīriju. Tehnikuma audzēkņi šogad skaudro vēstures stundu apguva, apmeklējot Elzas meitas – Blomes amatierteātra režisores Gitas Skadiņas izrādes “Austras grāmata” 2. daļu. Lasīt tālāk…
Izrādes pamatā – Blomes pagasta iedzīvotājas Austras Jurgenas Sibīrijas dienasgrāmata. Pagājušajā gadā tehnikuma audzēkņi noskatījās izrādes pirmo daļu – par vienpadsmitgadīgās meitenes Veronikas pirmo Sibīrijas pieredzi. Skatītāju lielā interese un atsaucība režisori rosinājusi iestudēt izrādes turpinājumu – par Veronikas otro piespiedu Sibīrijas braucienu 1949.gadā, kurā viņa devusies viena pati, jo mamma palikusi Sibīrijā, bet tēvs nošauts jau 1945. gada 13. janvārī – Austras dzimšanas dienā. “Uzvest šo darbu uz skatuves bija milzīga atbildība gan pret autori, gan citiem dienasgrāmatā pieminētajiem cilvēkiem – vairums no viņiem ir mūsu novadnieki un visi viens otru labi pazīstam,” atzīst režisore.
Veidojot atmiņu stāsta skatuves versiju, Gita Skadiņa katru teikumu saskaņojusi ar dienasgrāmatas autori. “Ja viņa teiktu – stop, man tas nav pieņemami, tad, visticamāk, šīs izrādes nebūtu. Liels iedrošinājums bija arī Nacionālā teātra režisora Valda Lūriņa atbalsts dialogu veidošanā un kustību iestudēšanā.”
Trauslā robeža…
“Austras grāmatu” režisore uzskata par parādu savas mammas paaudzei un vienlaikus arī kā zīmi tam, cik patiesībā trausla ir robeža starp būt vai nebūt, starp šodienas realitāti un tiem notikumiem, par kuriem vēsta izrāde. “Latviešu lielākais spēks tāpat kā tālajā 1949. gadā nav ne tanki, ne ložmetēji. Mūsu ierocis slēpjas šajā izrādē. To iestudējot, nežēlojām ne sevi, ne skatītājus. Ieskatieties acīs šausmām un atcerieties – mēs, latvieši, esam ļoti sīksti…”
Izrādes sākumā jauniešus uzrunāja režisores meita Anna, kura nesen saņēmusi Smiltenes ģimnāzijas žetonu. Viņa aicināja izrādīt cieņu sirmgalvjiem, kuri, savulaik, būdami tikpat veci kā daudzi zālē sēdošie, sēžot lopu vagonā, sapņoja par maizes šķēli, malku tīra ūdens un elektrību – lietām, kas mūsdienu jauniešiem šķiet tik pašsaprotamas. “Kad termometra stabiņš noslīd zem mīnus 20 grādiem, mēs drīkstam neiet uz skolu, taču manas vecmāmiņas vienaudži pusbadā četrdesdmit grādu salā devās smagos meža darbos.” Viņi ar savām asinīm, asarām un sāpēm samaksāja arī par mūsu brīvību. Šo cilvēku ikdiena daudzu gadu garumā bija cīņa par graudu sauju un kartupeļu mizu, lai izdzīvotu. Viņu atmiņas par laimi – balandu zupa, zābaki kājās un cerība kādreiz atkal atgriezties mājās, savā Latvijā.
Iejusties Sibīrijas realitātē palīdzēja labi pārdomātā izrādes scenogrāfija, mūzika, aktieru, laikmetam atbilstošie tērpi, kā arī ekrānā aplūkojamās dokumentālās vēstures liecības un fotogrāfijas no Austras Jurgenas personiskā arhīva.
Aktieri raud pa īstam
“Spēlējot “Austras grāmatu”, aktieri raud – gan sievietes, gan vīrieši un tās ir īstas asaras,” atzīst Smiltenes tehnikuma projektu vadītāja Zigeta Vīķele, kura Blomes amatierteātrī spēlē jau desmito gadu. “Izrāde ir tik smaga, ka pēc tam vēl ilgi dzīvojam ar smagumu sirdī. Piemēram, man jāatstāsta epizode, kurā mātei tiek pateikts, ka viņas naktī mirušo bērniņu apēdušas žurkas vai arī par tā kapu kļuvuši Obas ūdeņi. Otra – emocionāli smagākā aina, kurā kāda cita māte, nespēdama noskatīties, kā viņas trīs bērni mirst badā, nolemj kopā ar viņiem izbeigt šo bezjēdzīgo eksistenci, ielecot upē. Par laimi, viņa tiek atturēta un visi trīs bērni joprojām ir dzīvi, mēs viņus pazīstam.” Traģiskie 1949. gada notikumi Z. Vīķeles ģimenei, par laimi, gājuši secen, taču viņa joprojām atceras tos daudzos izsūtīto stāstus, kas viņai uzticēti, strādājot par zemes ierīkotāju un Blomes pagasta priekšsēdētāju. “Toreiz daudz runājām arī par to, vai vajag tik ilgi dzīvot ar naidu sirdī. Taču šie cilvēki atbildēja, ka naida jau nav, bet piedot ko tādu arī nav iespējams. Pat ticīgi cilvēki nebija pārliecināti, ka Dievs var ko tādu piedot.”
Sašķeltie likteņi
Gitas Skadiņas ģimenē izsūtīti gandrīz visi senči gan no mammas, gan tēva puses. “Mammīti paņēma no tehnikuma kopmītnēm. Komendante, laikam jau zinot, kāds ceļš visiem izsauktajiem jauniešiem priekšā, ļāvusi paņemt katram līdzi pa segai. Pēc tam visi aizvesti uz t.s. čekas māju, kas atradusies netālu no atmodas laikā uzstādītā tēlnieka Induļa Rankas pieminekļa Sašķeltā ģimene.” Strenču stacijā Elza Ūdrīte satikusies ar mammu un māsu ar nesen dzimušo dēliņu uz rokām. Tā tālajā 1949. gada 25. martā pārvilkts krusts kādas jaunietes sapnim kļūt par veterinārfeldšeri. Turpmāk viņa varējusi barot cūkas Sibīrijā. Režisorei joprojām daudz jādomā par to, kāpēc tik maz tiek runāts par cilvēkiem, kuri to izdarīja? “Nealkstu kāda asinis, taču nespēju šiem cilvēkiem novēlēt arī mieru un laimi. Nevaru iedomāties nevienu no saviem draugiem vai tuviniekiem, kas spētu naktī ielauzties otra mājā, izraut no gultas sirmgalvjus un bērnus, tad, zinot, kāds liktenis viņus sagaida, segas ar svešo mazuļu siltumu uzklāt saviem bērniem un pēc tam vēl uzkost kartupeļus, kas izvilkti no kādas nobendētas ģimenes pavarda… Šajos cilvēkos bijis kaut kas neaprakstāmi briesmīgs.”
Jauniešu pārdomas
Tehnikuma jaunieši un pedagogi saka paldies Austrai Jurgenai, Gitai Skadiņai un Blomes amatierteātrim par emocionāli spēcīgo vēstures stundu! “Latvieši ir stipra un vienota tauta – šis spēks un vienotība viņiem palīdzēja izdzīvot arī skarbajos Sibīrijas apstākļos,” pēc izrādes noskatīšanās Smiltenes tehnikuma vēstures skolotājai raksta 1. a transporta kursa audzēknis Niklāvs Ādams Pētersons. Sandis Botckis, Atis Ķēniņs un Pēteris Budevičs, izrādē redzot, cik skarbos apstākļos bija spiesti dzīvot viņu vienaudži Sibīrijā, apzinājušies, cik patiesībā bieži tā vietā, lai pateiktos, žēlojamies par niekiem. “Izdzīvoja spēcīgākie – tie, kuri spēja tikt galā ar problēmām. Un par spīti visam saglabāja mīlestību uz Tēvzemi,” savās pārdomās dalās Sandis Botckis. “Skatoties izrādi, sapratu, ka kolhozi padomju laikā bija tas pats, kas vēl senākos laikos dzimtbūšana,” atzīst 1. ēdināšanas pakalpojumu kursa audzēknis Niks Šķērsts. “Arī manu vecvecmāmiņu 1949. gadā izsūtīja,” stāsta Nika kursabiedrs Ernests Raudulis. “25. martā vienmēr pieminam viņu, atceramies vecmāmiņas stāstus par to, cik briesmīgi bijis dzīvot ar apziņu, ka nekad vairs neredzēs savu mammu. Izrādē vissāpīgāk bija skatīties to cilvēku ciešanās, kuri zaudēja savus tuvākos, un tajā, cik cietsirdīgi izsūtītie tika pazemoti un izmantoti.”
“Vēstures stundā pārrunājot redzēto, redzēju, ka jauniešos izrāde rosinājusi dziļas pārdomas,” atzīst direktora vietniece audzināšanas jomā un skolas vēstures skolotāja Ingrīda Paegle. “Daudziem tā bija pirmā sastapšanās ar tik smagu realitāti. Domāju – mūsdienu jauniešiem, kuri nav piedzīvojuši pat padomju laikus, nav viegli to visu saprast. Vēl jo vairāk tad, ja viņu ģimenes nav skāruši traģiskie 1941. un 1949. gada notikumi. Tāpēc Austras Jurgenas stāsts, spēcīgā aktierspēle, labi pārdomātie gaismas un skaņu efekti bija izcila vēstures stunda.”
Tehnikuma jaunieši, pieminot komunisma genocīda upurus, nolika arī ziedus pie Sašķeltās ģimenes. Skolas ārpusklases darba organizatore Anita Bērziņa tehnikuma foajē iekārtojusi mazu piemiņas stūrīti izsūtītajiem – ar steigā izbirušo groziņu, mājās palikušu rotaļu lācīti un puķēm, kas bez saimnieces gādības, visticamāk, aizies bojā…
