Lasīšanas laiks: 6 min
Viņa gaisma atspīd tīrradņos, jo viņā pašā šāds dziļums. Viņš reizē dzirksteļo, tos, uz ko skatiens vērsts, izgaismojot, iedrošinot ieraudzīt un sadzirdēt, un reizē paliek ēnā, palīdzot citiem gaismoties. Bet bez ēnām mēs gaismu neredzētu, un otrādi. Tas gaismas tīrradnīgajā dabā.
Par ieguldījumu mūzikas tradīciju pārmantošanas no paaudzes paaudzē veicināšanā, pūtēju orķestru tradīciju uzturēšanā, izaudzinot jau vairākas paaudzes dažādās instrumentu grupās, par spēju ieinteresēt skolēnus, viņiem radoši pilnveidojoties un augot mūzikas jomā, par pedagoģisku un kopienu stiprinošu darbu, veidojot kopienu, kas skan un iedvesmo, par nenovērtējamu ieguldījumu pūtēju orķestru attīstībā un kvalitātes celšanā, par aizrautību un profesionalitāti, vadot pūtēju orķestrus un sasniedzot augstus rezultātus konkursos un skatēs, par Rūjienas un Valmieras novada vārda nešanu, esot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģentam, Vidzemes novada pūtēju orķestru virsdiriģentam, apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” 2025. gada 16. novembrī saņēma Rūjienas Kultūras centra pūtēju orķestra “Tālavas taurētājs”, Rūjienas vidusskolas pūtēju orķestra un Valmieras Kultūras centra pūtēju orķestra “Signāls” vadītājs, pedagogs Gvido Brenčevs.
“Mūzikas skolas gaitas sāku ar klavierspēles apguvi, bet kādā brīdī pazuda vēlme turpināt. Mamma aprunājās ar manu nākamo skolotāju Donātu Veikšānu, lai ļauj man pamēģināt citu instrumentu. Aizgāju uz pirmo stundu, viņš iedeva man tenoru – iepūtu, sanāca. Paaugos un sāku apgūt trombonu. Vēlāk Donāts Veikšāns, redzot, ka ir interese un padodas, virzīja mani uz Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu. Patiecoties viņam, esmu kļuvis par skolotāju un diriģentu,” stāsta Gvido Brenčevs.
Darbs ar bērniem ir interesants, jo nav vienādu dienu, tāpat arī katram bērnam jāatrod sava pieeja. “Vienam stāsti šādi, viņš saprot, kādam pavisam citādāk. Kāds saprot pēc pusgada, un lieta aiziet. Skolotājs zināmā mērā ir tāds kā juvelieris vai īsto atslēgu piemeklētājs. Ar vienu visas durvis nevērsies, un tas ir tas skaistais – redzēt, kā tas, ko dari, nes augļus. Uzskatu, ka skolotājam ar skolēnu ir jābūt labām attiecībām, bet vienlaikus arī jāietur zināma distance. Arī meklējumi ir ļoti svarīgi darbā ar bērniem – kādu pieeju konkrētajā dienā izvēlēties, kurš skaņdarbs būs īstais. Protams, ļoti noder humors – es spēlēju trombonu, eifoniju, tubu, mūzikas skolā mācu visus metāla pūšamos, un man ir jautāts, kā es zinu, cik tālu jābīda trombons. Atbildu, ka nezinu, tāpēc, izpildot skaņdarbu, to visu laiku kustinu un meklēju. Ja zinātu, tad noliktu īstajā vietā un spēlētu nekustinot.”
Ir daudz pētījumu, kas pierāda, ka mūzikas apguve attīsta bērnu daudzpusīgi. “Vienlaikus strādā labā un kreisā smadzeņu puslode, jo, spēlējot instrumentu, tu esi pagātnē ar to, ko esi iemācījies, tagadnē ar to, ko tu radi, un nākotnē, jo paredzi, ko darīsi. Protams, esot kolektīvā, tiek attīstīta arī pienākuma apziņa, ka darbs ir jāizdara un ka esi atbildīgs arī citu priekšā. Kopumā cilvēks, kurš spēlē instrumentu, savās izjūtās ir drusku virs zemes. Un noteikti liels ieguvums ir pats kolektīvs, jo orķestra dalībnieki bieži kļūst par draugiem.”
Pērn XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos lepojāmies virsdiriģenta godā redzēt Gvido Brenčevu. Viņa diriģētais “Dumpinieku popūrijs”, ko Mežaparka estrādē kopā izpildīja kori un orķestri, iekustināja visu publiku un dāvināja neaizmirstamas emocijas. “Jā, šķiet, ka tas ir mans visspilgtākais mirklis no šiem svētkiem, popūrija ietvaros diriģējot ne tikai orķestrus, bet arī korus. Mums izdevās pieraut kājās visu Mežaparka estrādi. Šīs latviešiem zīmīgās dziesmas zina gan bērni, gan vecāki, un tieši šī mijiedarbība bija ļoti skaista. Īstās emocijas gan saprot tikai pēc tam, jo tajā brīdī domāju – kaut nu viss izdotos. 11 tūkstoši dziedātāju, nepilns tūkstotis orķestrantu – ja nokļūdītos, būtu grūti ko labot. Vēlreiz vēlos teikt lielu paldies visiem dalībniekiem, skolotājiem, organizētājiem! Man bija liels gods viņu iepriekš ieguldīto darbu savīt tādā kopskanējumā, kas spēja aizkustināt tūkstošiem cilvēku.”
Atceroties pirmos Dziesmusvētkus, ko piedzīvojis kā dalībnieks, Gvido stāsta: “Šķiet, man bija 12 gadi. Tad vēl bija vecā estrāde. Sēdējām kalniņā ar draugiem un skatījāmies, kā tas viss notiek. Tad vēl nedomāju, ka varētu kļūt par skolotāju vai diriģentu, un tas, ka kādreiz pats vadīšu koporķestri un kopkori kā virsdiriģents, protams, vispār neienāca prātā. Vislielākais paldies maniem skolotājiem, kuri mani virzīja un saskatīja, ka tas varētu būt mans aicinājums!”
Runājot par Dziesmusvētku nākotni, Gvido uzsver, ka daudz var ietekmēt arī vecāki. “Jā, bērniem tas nav viegli – papildu skolas programmai vēl mācīties spēlēt instrumentu, dziedāt korī, dejot vai spēlēt teātri. Bet, ja lielie sāk sūkstīties – tas būs grūti, nezinu, kā tu tiksi galā – šādas domas pavadīs arī bērnus. Jauniešiem acis mirdz, bet ir jābūt atbalstam, un te ir būtiska arī vecāku un skolotāju sadarbība. Protams, arī valsts līmenī vēl daudz darāmā. Gribētos, lai izglītība un kultūra nav tikai formālas prioritātes, bet lai tam būtu arī atbilstošs segums. Ar kolēģiem esmu runājis, ka reizēm papildus jādara arī kaut kas cits, lai varētu atļauties būt skolotājs.” Taču tas, ko kopīga muzicēšana dod un kādu pacēlumu raisīja Dziesmusvētki, ir nenovērtējami. “Man ir milzīgs prieks par jauniešiem, kuri ieguva Dziesmusvētku rūdījumu. Mēģinājumos, mācoties jaunos skaņdarbus, jūtu, ka viņi jau uzreiz var izdarīt daudz vairāk. Šādas emocijas, ja redzi, ka sanāk, ka bērniem patīk, ka viņi ir lepni, ka izdodas koncerts, to nevar aprakstīt vārdiem. Orķestra ziņā ir tas, ko dāvinām skatītājiem, un diriģenta rokās ir viss, lai to virzītu, lai skatītāji sajustu, ko vēlamies dot un pateikt. Siltās sajūtas, ko dāvina skatītāji, ovācijas, aplausi – tas tiešām nav aprakstāmi, to var tikai sajust.”
Runājot par lepošanos, Gvido uzskata, ka mums ir daudz lepošanās vērtā un to neietekmē vietas lielums. “Ja kartē skatāmies uz Latviju, jā, salīdzinoši mazs punktiņš, bet mums ir sava valoda, sava brīva valsts un spēcīgi cilvēki. Pasaules mērogā mums ir daudz, ar ko lepoties. Katrā vietā ir savi dimantiņi. Iespējams, mēs paši to reizēm aizmirstam un nenovērtējam, mums vajadzētu biežāk teikt līdzcilvēkiem paldies.” Arī uz jautājumu, kas ir tieši viņam lepošanās vērtais, Gvido izsaka pateicību par iespēju darīt sirdsdarbu: “Lepojos, ka esmu skolotājs, pateicos skolotājiem, kuri mani uz to virzīja! Man ir prieks par brīnišķīgiem kolēģiem un audzēkņiem. Lepojos ar Rūjienas vidusskolas pūtēju orķestra, orķestru “Tālavas taurētājs” un “Signāls” dalībniekiem un bijušajiem dalībniekiem. Pērn nosvinējām pūtēju orķestra “Tālavas taurētājs” 75. dzimšanas dienu, ko sāku vadīt kopā ar skolotāju Jāni Akuli, un nu jau vairāk nekā 35 gadus man ir gods būt šī orķestra diriģentam. Lepojos ar tik spēcīgu un skanīgu orķestri, ar dalībniekiem, ar absolventiem, kuri, esot jau savā dzīvē, tāpat brauc muzicēt un jūt līdzi orķestrim. Un liels paldies par šo apbalvojumu!”
