Lasīšanas laiks: 6 min
2014.gads Latvijā ir bijis pietiekami trauksmains, jo, gan politiskie, gan no tiem izrietošie ekonomiskie procesi, ir būtiski mainījušies, pat ja vēl to īsti neapzināmies. Vai drīzāk, kā jau cilvēciskajām būtnēm tas ir pieņemts, cenšamies neticēt acīmredzamajam līdz pat tam brīdim, kad kaut ko izmainīt jau ir par vēlu.
To, ka Latvijas valsts tiek slikti pārvaldīta, šķiet, nu jau pamanījuši ir visi. Tieši šogad ir redzami konkrēti rezultāti daudzām valsts tieši administrētām aktivitātēm, kas nesušas Latvijas nodokļu maksātājiem jaunus gan tiešus, gan netiešus multimiljonu zaudējumus, sākot ar “Parex”/”Citadeli” un noslēdzot ar “Liepājas Metalurgu”, vilcienu iepirkumu un “AirBaltic” parādsaistībām.
Tā pie mums pieņemts – jāatmaksā sastrādātie parādi vienmēr ir tiem, kuri par to tieši nemaz nav atbildīgi, bet nevienu reāli procesā iesaistīto vainīgo vai atbildīgo nekad šajā valstī vēl nav izdevies atrast.
Reizēm galvā rodas ķecerīga doma – un, ja nu tas viss tiek darīts ar apdomu? Ja nu ir kaut kur mūsu valsts augstākajā neoficiālajā pārvaldes orgānā – “koalīcijas padomē” pieņemts un apstiprināts lielais, slepenais Latvijas “izdzīvošanas plāns”, kur paredzēts, ka vislabāk un visērtāk mēs dzīvosim, ja mūžīgi mūžos barosimies, galvenokārt, no Eiropas Savienības budžeta pabalstiem dotācijām, kuras tiek atmestas pa ES valstu lielo ratu pakaļgalu tiem, kuri mūžīgi kūļājas astesgalā? Nu, līdzīgi kā Latvijā, kur, godīgi cenšoties un strādājot par minimālo algu, tas finansiāli ir tikai nedaudz izdevīgāk nekā nestrādāt vispār, jo valsts nabagiem nodrošina dažādus izdzīvošanai noderīgus pabalstus? Vai kā dažās Āfrikas valstīs, kur vietējie vadoņi tīri labi dzīvo no nabagiem piešķirtās humānās palīdzības paku tālākpārdošanas? Ja tā, tad šajā “Latvijas attīstības” modelī ļoti labi iekļaujas gan zinātnes un augstākās izglītības degradēšanas centieni un nefinansēšana pat tajā minimālajā līmenī, ko pati Saeima ir jau iebalsojusi likumdošanā, bet kuru valdība nemaz netaisās pildīt, lauku skolu un lauku inteliģences (skolotāju) un kvalificēta darbaspēka iznīcināšana, uzņēmēju, (it īpaši legālo mikrouzņēmēju) apkraušana ar aizvien lielākiem nodokļiem, imitējot cīņu ar “ēnu ekonomiku”, darbspējīgo iedzīvotāju masveida emigrācijas veicināšana un vēl atlikušo pelnītspējīgo valsts uzņēmumu aktīvu izpārdošana… Tomēr ļoti, ļoti ceru, ka tas viss ir tikai nejaušība un kaut kādu fatālu apstākļu sakritība, nevis apzināta valsts pārvaldes aparāta rīcība, un jau, sākot ar aiznākamo, 2016.gadu viss strauji mainīsies uz labo pusi, jo diemžēl 2015.gada budžetā nekāds progress nav iebalsots.
Kāds tad Latvijai ir bijis un ko labu nesis pagājušais, 2014.gads? Varētu jau te savirknēt skaitļu kaudzes un pierādīt, ka viss bijis jauki un skaisti, bet šoreiz pacentīšos izdarīt citādi – likt cilvēkiem saprast un aizdomāties par to ciparu un rādītāju būtību un savstarpējo sakarību, kurus mēs ik dienas sastopam laikrakstos, žurnālos, portālos, radio un televīzijā. Turklāt pacentīšos to izdarīt “reālā cilvēku valodā”, neitrāli un bez savtīgas ieinteresētības un “pazušanas tulkojumos”. Regulāri sekojot 2014.gadā publicētajiem skaitļiem un rādītājiem tautsaimniecības raksturošanai Latvijā, visbiežāk nācās sastapties ar divām samērā regulāri pieminētajām tautsaimniecību, jeb cilvēku labklājību raksturojošajām vērtībām, kas apskatītas zemāk.
Kā pirmās parasti ir tikušas piesauktas valsts IKP (iekšzemes kopprodukta) izmaiņas. Protams, ja vēlamies būt absolūti precīzi un izprast šī lieluma būtību, tad šis vienkāršais skaitlis ir saucams par “reālā IKP izmaiņas Latvijā, salīdzināmajās cenās, izteiktas procentos pret iepriekšējo gadu”. Sarežģīti, vai ne? Mūsu valstī, jo sarežģītāk, jo labāk! Tāpēc, ka tad, pieminot vienu lielumu, kurš sastāv no vismaz pieciem reālā laika mainīgajiem, ir iespējams pamatot praktiski visu – gan valdības pašaizliedzīgo darbu valsts labklājības nodrošināšanai, gan ieilgušo “veiksmes stāstu”, gan pašmāju neveiksmju un atklāti sastrādāto muļķību norakstīšanu uz “naidīgo ārpolitisko situāciju”. Bet galvenais secinājums ir vienkāršs –
Latvijas “veiksmes pasaka” aizvien straujāk sāk “iet uz leju” jau kopš 2011.gada, no vairāk nekā 5% pieauguma 2011.gadā līdz 2-2,5% prognozētajam pieaugumam 2014. gadā, ar stabilu lejupejošas līknes tendenci.
Tagad pāriesim no abstraktajiem procentiem uz daudz labāk saprotamiem reālo IKP raksturojušajiem skaitļiem, jo 2014.gada prognozes rāda, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju būs nedaudz zem 12 tūkstošiem eiro gadā (2013. gadā bija 11,6 tūkstoši eiro), tai pašā laikā visu Eiropas Savienības valstu vidējais rādītājs 2013.gadā bija vairāk nekā 26 tūkstoši eiro gadā, bet, piemēram, Dānijā, Zviedrijā un Nīderlandē ikgadējais IKP apjoms, izteikts reālās vienībās uz vienu iedzīvotāju, ir pat vairāk nekā 3 reizes lielāks nekā Latvijā!
Tomēr otrs Latvijas tautsaimniecību raksturojošais rādītājs ir pat vēl interesantāks, jo lielākajā daļā 2014.gada “veiksmes stāsta” publikāciju, tiek apgalvots, ka mēs ar septiņjūdžu zābakiem tuvojamies Eiropas Savienības vidējam ienākumu līmenim, ko pavisam drīz sasniegsim, apsteigsim uz kā brīvie un skaistie stepju zirgi aizauļosim visiem ES kleperiem pa priekšu! Kaut kur dzirdēta pasaka, vai ne? Vai tik ne nesen pieņemtajā un apstiprinātajā Latvijas “Nacionālajā attīstības plānā”, kurā vismaz pirmais aprakstītais solis “pretī saulainajai tālei” ir noteikti atrodams. Bet tagad reālie skaitļi – praktiski visās pēdējā laika oficiālajās publikācijās tiek minēts, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēdējos gados ir aptuveni 2/3, jeb 67% no Eiropas Savienības valstu vidējā līmeņa, bet no ES līdervalstīm – Austrijas, Nīderlandes un Zviedrijas (neieskaitot Luksemburgu), mēs šajā ziņā atpaliekam vairs tikai nepilnas divas reizes! Vērīgs lasītājs tagad man noteikti pārmetīs – ko tas pārmācītais pamuļķis tur muld, vienā rindkopā par to pašu rādītāju – IKP uz vienu iedzīvotāju, raksta, ka atpaliekam 3 reizes, bet nākamajā ka nepilnas 2 reizes! Tas nav iespējams, jo vienkārši nav iespējams, ja ticēt savām acīm un loģiskajām prāta spējām! Lūk, tas arī ir lielākais ekonomisko rādītāju paradokss, jo otrajā gadījumā mēs runājam vairs nevis absolūtās vērtībās, bet gan par IKP uz vienu iedzīvotāju pēc noteiktā konkrētās valsts pirktspējas līmeņa! Tas nozīmē, pieliekot vienu jaunu mainīgo lielumu, ir iespējams, pēc būtības, vienu un to pašu ciparu palielināt vai samazināt vismaz 3 reizes. Un, ja godīgi – cik bieži, lasot rakstus, mēs iedziļināmies tajos publicēto skaitļu būtībā un cenšamies izprast visas to mainīgās sastāvdaļas?
Tāpēc mans novēlējums ikvienam lasītājam 2015.gadā ir pacensties pašam saprast atšķirību starp formālajiem statistisko atskaišu cipariem un realitāti.
Un cīnīties par reālo dzīves apstākļu uzlabošanu, nevis, pašiem klusu ciešot, aplaudēt “veiksmes stāsta” apoloģētiem. Katram novēlu sameklēt savu patiesību mistiskajās statistisko tautsaimniecības rādītāju ailēs, kur pamatot un paslēpt var praktiski jebko, ja vien rodas tāda vajadzība. Un tiem, kuri vēlas saprast kaut nedaudz vairāk no reālekonomikas papildus klasiskajām teorijām, ieskatieties – www.othercanon.org, dzīvē var noderēt. Lai nav tā, ka ar katru jaunu gadu Latvijas valdības jauno attīstības programmu finansēšanas plāni no valsts budžeta vairāk atgādina vienaču vadītu aklu ekskursantu grupu virzīšanu pretī saules gaismai, pirms tam cenšoties “veiksmīgi” šķērsot bezdibeni.
Varbūt tiešām ir pienācis laiks, lai šo nākotnes “pseidooptimismu” Latvijā nomainītu pret reālu situācijas prognozēšanu un reālu attīstības scenāriju izstrādāšanu?
