Lasīšanas laiks: 8 min
Piektdien, 10.oktobrī, kinoteātrī “Gaisma” kuplā skaitā bija ieradušies skatītāji, lai tiktos ar filmas “Tumšzilais evaņģēlijs” radošo komandu. Pie valmieriešiem bija ieradies pats režisors un scenārija autors Oskars Rupenheits, aktieru atlases koordinatore Alise Urtāne, lokāciju menedžere Amanda Rēvalde un producente, ražošanas vadītāja un vēl 200 citu darbu veicēja Sintija Andersone.
Daļa skatītāju bija atnākuši vienkārši noskatīties jauno latviešu filmu, bet daudziem Oskara Rupenheita vārds saistās ar viņa iepriekšējo kriminālkomēdiju 2018.gadā, taču šī filma nebija “Kriminālās ekselences fonds 2”, bet gan pavisam cits stāsts – divarpus stundu gara, tumša, smaga un rupjībām piepildīta drāma par policijas un kriminālo pasauli Rīgā 90.gadu vidū.
Tikšanās ar filmu radošajām komandām ir bijušas ļoti dažādas. Ir reizes, kad saruna ilgst gandrīz vai stundu, bet ir bijuši gadījumi, kad īsti nav ko teikt ne skatītājiem, ne filmas veidotājiem. Šoreiz tikšanās izvērtās ļoti sirsnīga, atvērta, starp auditoriju un ciemiņiem bija jūtama patiesa ieinteresētība. Lai iesildītu publiku, sākumā paši filmas veidotāji dalījās atmiņās par savu darbu.
Producente Sintija Andersone stāsta par filmas tapšanas gaitu: Filmēšana nebija vienkārša, tā ilga trīs gadus, jo sākumā nebija nekāda valsts finansējuma. Uzsākām filmēt 2023.gadā bez skaidrības, vai un kā filmu varēsim pabeigt. Nācās iet pie dažādiem uzņēmējiem, zvanīt, stāstīt, rakstīt… Bija arī pūļa finansējuma kampaņa, kad cilvēki ziedoja savu naudu, lai filma taptu. Izrādot ticību tam, ko mēs darām, saņēmām ne tikai finansiālu, bet arī emocionālu atbalstu.
Tāpat kā “Kriminālās ekselences fondā”, arī šajā filmā lomas atveido neprofesionāļi. Aktieru atlases koordinatore Alise Urtāne atceras, ka pēc izziņošanas, ka filmai vajag aktierus, pieteikušies 7000 interesentu! Tie bija cilvēki no visdažādākajām profesijām. Aktieri viņi ir tikai mūsu filmā, bet ikdienā dara normālus darbus. Teiksim, ikdienā kāds ir tramvaja vadītājs, bet sestdien un svētdien kļūst par aktieri. Man tas liekas šausmīgi inčīgi! No malas liekas, ka filmēšanās – tas ir ļoti glamūrīgi un skaisti, bet bieži vien pēc trīs dienām kāds saprot – pilnīgs vāks! Filmēšana notika rudenī un ziemā, dienā tas ir 12 stundu darbs aukstumā, reizēm kadrs jāatkārto piecas reizes… Filmā ir tikai viena profesionāla aktrise, bet dažās lomās ir arī bijušie policisti.
Filmas komanda vēl dalās arī stāstos par panku, viņa frizūru un sišanu ar īsto steku, par lidostas darbiniekiem, kas filmā kopā sēdējuši īslaicīgas aizturēšanas izolatorā… Bet tad pienāk laiks skatītāju jautājumiem.
Vai filmā ir kaut kas no reālās vēstures?
O.R.: Viss stāsts nav īsts. Katrā ziņā salūza un smagāk gāja tiem, kas bija centīgākie, apzinīgākie, kāds filmā ir Romāns Skulte Tajā pašā laikā, daudz konsultējoties ar tā laika policistiem, realitāte atklājās ļoti dažāda, jo pieredzes ir atšķirīgas. Vieni stāsta vienu, citi saka – nē, tā nebija! Piemērs ar bruņu vestēm. Kāds atceras, ka tāda bijusi katram policistam, otrs saka, ka 15 gadu laikā nekad to nav redzējis, vēl kāds min, ka uz visu policijas iecirkni bijušas 2 bruņu vestes. Katrā ziņā tās bija smagas, neērtas, daži kolēģu acīs negribēja izrādīties mīkstie, tāpēc nevilka un nereti cieta vai gāja bojā.
Ir daudzas patiesības, kas paslēptas starp rindiņām, bet ir ainas, kas ņemtas 1:1. Tāda ir durvju šaušanas aina ar visu guļošo džeku. Arī līķa vilkšana pāri ielai, tikai citā ielā, tāpat operācija “I” ar ceļu policistiem, kas arī spēlēja filmā.
Kur notika filmēšana, kas ir filmas lokācijas vietas?
A.R. un O.R.: Pieļauju, ka visvairāk interesē policijas iecirknis? Rīgā populāra vieta filmētājiem ir Trompovska kvartāls un Provodņika rūpnīcas ēka (Sarkandaugavā) – liela, gara māja. Dieva zīmes, kas tik tur iekšā nebija! Būtībā filmēšanai ir divi bloki – iekštelpas un āra filmēšana. Iekštelpās mēs visu varam kontrolēt un iekārtot, kā gribam. Šīm ainām tika izmantota Stūra māja. Mums paveicās piedzīvot ko vēsturisku, jo tagad tur iekšā vairs nelaiž. Izejot cauri ēkas sešiem stāviem, liekas, ka katrā stāvā ir aizķēries savs laikmets. Tur ir 50.gadi, 90.gadi, divtūkstošie… Unikāli!
Stūra mājā tika filmēts dzīvoklis ar zēnu un aklo vīru, tāpat tur uzņemtas ainas ar kopējo kabinetu, kas tika uzbūvēts no nulles, iekšā nebija pilnīgi nekā! Mākslinieks Toms Jansons (valmierietis!) visu uzbūra, visu savāca, seifu dabūja no īsta policijas iecirkņa.
Ar āra filmēšanu ir lielākas problēmas – ceļazīmes, kameras, moderni veikali un modernas mašīnas… Ārā ēkas vairāk tika filmētas no lejas uz augšu. Ja ir lieli projekti un lielas naudas, tiek paņemta policija, kas noslēdz visu ielu vai tās posmu, bet tas maksā… Mēs bijām nekaunīgi – Sintija dzeltenā vestītē puslegāli, pusnelegāli skrēja priekšā mašīnām un autobusiem, laipni pajautājot, nobloķēja uz 2-3 minūtēm satiksmi, reizēm pretī saņemot ne tik laipnas atbildes… Ar mašīnu apstādināšanu bija divi varianti. Vieni bija neapmierināti un burkšķēja: kam tas vajadzīgs, jūs tikai gribat pelnīt naudu! Otri – ā, Oskaram jauna filma, interesanti! Kā svaru kausā, kad var gan uzlādēt sevi, gan saņemt samazgas. Tāda tā realitāte ir, tā mēs cits ar citu mijiedarbojamies, visi esam iesaistīti un līdzatbildīgi. Būtībā visi cilvēki, kas uz ielas apstājās, arī ir maza daļiņa no filmas tapšanas.
Attiecībā uz vecajām mašīnām ir daudz cilvēku entuziastu, kas ir saglabājuši šīs vēsturiskās mašīnas. Bieži vien samaksa viņiem bija tikai degviela, tāpat kā daļa aktieru nāca filmēties tikai par pusdienām, bet nofilmējās gandrīz 500 cilvēku!
Kāds ir jūsu viedoklis par mūsdienu un tā laika policiju?
O.R.: Par tiem laikiem lipinājām informāciju no stāstiem. Mēs paši esam pārāk jauni, mums nav tā laika pieredzes. To gan zinājām – ja vakarā kaut kur gāji, būs jākaujas, dabūsi pa muti vai būs jābēg. Mūsdienās visbiežāk ir bezskaidras naudas norēķināšanās, kurpi uz ielas neviens nemēģina atņemt vai izdarīt ko tamlīdzīgu. Mans personīgais redzējums – tā krimināldaļa ir pārcēlusies uz citu, daudz ērtāku vietu. Noziedzība droši vien ir, bet ne vairs tik brutālā ielas līmenī kā bija toreiz. Tagad ir kameru klātbūtne un cita realitāte, kādā dzīvojam.
Vai galvenais varonis Romāns Skulte beigās kļūst par noziedzīgās mafijas bosu vai tomēr paliek labais tēls?
O.R.: Par šo ir dzirdētas vairākas teorijas. Atbilde laikam ir atkarīga no katra dvēseles tīrības. Šajā gadījumā tās ir atvērtās beigas, kā katrs sajūt. Jā, man ir savs redzējums, bet šis stāsts vairs neeksistē vakuumā, manā galvā vai uz papīra, viņš eksistē tikai sintēzē ar jums, līdz ar to Skulte ir tāds labais vai sliktais varonis, kā to uztver konkrētais skatītājs.
Kā gāja aktieriem ar valodu – tas bija izaicinājums vai nāca brīvi?
(Filmā ir ļoti daudz žargona un krievu lamu vārdu – S.G.)
Bija cilvēki, kuriem tas nāca ārā pārsteidzoši dabiski, bet bija arī tādi, kuriem bija jāpārkāpj sev pāri, arī galvenajam varonim tas nācās visai grūti. Kā Amanda teica, mēs negribējām kropļot tā laika valodu, ņemot ārā lamuvārdus… Bet arī šajā sakarā pieredzes ir dažādas. Vieni saka, ka viņu kolektīvā bijuši zolīdi kolēģi, citi apgalvo, ka filmas valoda ir tikai pumpuriņi vai ziediņi, īstenībā bijis vēl trakāk! Katrs dzīvo savā vidē, savā “burbulī”. Scenārijā dialogi nebija uzrakstīti precīzi, ainas un teksti bieži tika būvēti, režisoram tiekoties ar aktieriem, un tad jau var redzēt, ko katrs var vai nevar izdarīt.
Cik no aktieriem ir esošie vai bijušie policisti?
Precīza skaita mums nav. Zinām, ka Dūksnāja lomas tēlotājs ir no Cēsīm, Rukovs, Gena, Amerikānis nāk no policijas aprindām. Amerikānis šobrīd tiešām strādā Amerikā.
Vai ir jau padomā nākošais projekts?
O.R: Ui… Filma ir reizi septiņos gados. Vēl šis jānokrata no pleciem. Jums ir idejas? Sūtiet scenārijus! Vispār stāsti no tiem laikiem ir apbrīnojami un daudz! Varbūt vienīgi pārāk brutāli un melni. Gribējās to brutalitāti parādīt, bet tomēr ne tik ļoti, lai jūs te izvemjaties…
Kāpēc filmai dots tāds nosaukums?
Zālē atskan citu skatītāju atbilde – policija! Bet evaņģēlijam no režisora puses ir ironiska nokrāsa: Evaņģēlijs no grieķu valodas nozīmē `laba vēsts`, bet reāli tajā laikā, ieraugot policistu, ne vienmēr varēja cerēt uz palīdzību un atbalstu, varēja gadīties, ka arī no policistiem dabū to, ko absolūti negaidi…
Kā no 7000 cilvēkiem varējāt atlasīt aktierus? Cik kārtās sijājāt pērles?
A.U.: Sākām no nulles. Ir pieteikšanās forma, kur cilvēks ieraksta savu vārdu, uzvārdu, vecumu, ieliek savu foto. Mums ir milzīgs fails ar šīm 7000 bildēm un personu datiem, kas sakārtoti pēc vecuma un vajadzīgajām grupām. Gājām visam cauri, skatījāmies, ko aicināt uz provēm. Tā kā filmējām pa daļām, atlasījām cilvēkus uz konkrētām ainām visu trīs gadu garumā. Paralēli filmēšanai.
O.R.: Es no puķēm neko nesaprotu, bet, ja es būtu florists, tad visgrūtāk ir atrast tieši kodolu – pirmo ziedu un pārējo iecirkņa buķeti. Kad pušķī ir jau pirmais, otrais, trešais zieds, tad pārējais nāk vieglāk.
Kāda skatītāja no zāles uzteic tieši šo neprofesionālo aktieru sniegumu, ka tieši viņi bija filmas pievienotā vērtība, jo profesionāļi reizēm ir pārāk samāksloti.
Kur jūs ņēmāt armēņus un gruzīnus?
Tas bija jautrs un grūts process. Nepietika ar tiem, kas bija paši pieteikušies. Gājām uz gruzīnu restorāniem, piesaistījām vēl vienu aktieru atlases aģentūru. Daži gruzīni filmēšanas laikā jau bija pametuši Latviju, jo bija ieradušies tikai studēt, nebija arī vairs sazvanāmi. Bet kādi pieci saglabājās. Arī saistībā ar bērniem gājām uz karatē klubiem, zēnu atradām pēdējā brīdī.
Skatoties uz Romānu Skulti, nāk prātā filma “Dumpis”, kur Valērijs Špagins (Dainis Grūbe) arī uzsāka cīņu pret pastāvošo iekārtu, pret sistēmu.
Režisors Oskars Rupenheits papildina:
Šī filma ir par varoni, kuram jācīnās ar savu morālo stāju. Ir teiciens – ja tu nošauj slepkavu, telpā slepkavu skaits nemainās… Morāles paradokss. Deviņdesmitie gadi – vājprāts, visatļautība, bezpriģels – tāds tas laiks bija.
Tikšanās noslēdzas ar laimīgo skatītāju izlozi. Kinoteātra sadarbības partneris “Redzes centrs” ir parūpējies par dāvaniņām dažiem veiksmīgajiem, vēl vairāki kino skatītāji saņem šīs filmas A4 plakātiņus. Ir iespēja tikt arī pie autogrāfiem.
No filmas veidotājiem skan pateicība skatītājiem, zālē skan sirsnīgi aplausi, bet režisors Oskars Rupenheits iesaka: attīstiet savas teorijas par filmas beigām!
