Valmieras Ziņas

Mākslinieks Jānis Roberts Jansons aicina Valmieras muzejā saņemt gabaliņus no viņa prieka

Lasīšanas laiks: 4 min

Sestdien, 3. februārī, klātesot plašam draugu, kolēģu, mākslas cienītāju un bijušo skolēnu pulkam, Valmieras muzeja Izstāžu zālē tika atklāta mākslinieka un mākslas pedagoga Jāņa Roberta Jansona jubilejas izstāde “Sajūtu emocijas 80. Prieks”. Tajā eksponēti mākslinieka radītie koktēlniecības, grafikas, glezniecības un keramikas darbi, kas tapuši vairāku gadu desmitu garumā. Tik visaptveroša un plaša izstāde ir pirmo reizi. Cik eksponātu ir izstādē, mākslinieks pat nezina, bet senākais darbs ir koka galva, kas tapusi apmēram 1962. gadā, savukārt daži eņģelīši varētu būt radīti jau šajā – 2024. gadā.

Kā liecina afiša, izstādes vadmotīvs ir prieks. Sarunā ar mākslinieku šis vārds izskan bieži, izstādē uz apmeklētājiem noraugās „Priekpilns pašģīmis”, un savu prieku par šo izstādi neslēpj arī ilggadējā Valmieras muzeja darbiniece Guna Medne, kurai ar mākslinieku ceļi krustojušies bieži un daudz. Izstādes atklāšanā mākslinieka raksturošanai viņa atradusi trāpīgus Zentas Mauriņas vārdus: Prieks cilvēku dara labu, dzīvina miesu un garu, atmodina izturību, aizdzen nespēku… Guna Medne izceļ Jānim raksturīgo krāsu prieku un garšu, dažādību un krāsu kombinācijas.

Ir pagājis gandrīz pusgadsimts, kopš Valmierā 1975.gadā ieradās divi jauni un radoši, strādāt griboši un varoši mākslinieki – Jānis un Biruta Jansoni. Nevienam nav jāuzdod jautājums, ko mākslas dzīvē jūs esat devuši un atstājuši Valmierai un Valmieras novadam.

 1976.gadā tika atklāta Valmieras Bērnu mākslas skola (tagad Valmieras Dizaina un mākslas vidusskola), vēlāk tika likti pamati Skaņkalnes Mākslas skolai (tagadējā Mazsalacas Mūzikas un mākslas skola). Sajūtas, ar kādām mākslinieki no Rīgas ieradušies Valmierā un pēc tam iekārtojušies Akmeņkalnos, mākslinieks raksturo kodolīgi: Prieks! Un vēl lielāks prieks! Kad pēc kartupeļiem nav jāstāv rindā, kad aiz mājas sliekšņa var salasīt apšu bekas – kur vēl labāk!

Izstāžu zāles informatīvajā stendā minēti daudzi svarīgi gadaskaitļi Jāņa Roberta Jansona mūžā, bet atklāšanas pasākumā mākslinieks savai dzīvei iet cauri pa desmitgadēm, uzsverot, ka nav jēgas jubilejās vēlēt daudz laimes un lielu bagātību, jo galvenais esot veiksme. Kā pirmo veiksmi viņš min savu piedzimšanu 1944.gada slapjā janvāra dienā mīlošā un pašpietiekamā ģimenē. Akadēmijā veiksmes eņģelītis Jāni nosēdināja blakus Birutai. Izrādījās, ka viņa dzimusi tieši tajā pašā dienā, kad Jānis, tikai ar piecu gadu nokavēšanos. Viņi sareģistrējās 1969.gada janvārī, un jau 55 gadus ir kā viens vesels.

1974.gadā Jānis Roberts Jansons pabeidza Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu ar pedagoga kvalifikāciju. 1975.gadā viņi ģimenē jau bija pieci – tāds mazs kulaciņš. Vēl pēc 10 gadiem viņi jau jutās diženi, bija ieguvuši, atjaunojuši un apdzīvojuši Cimzes semināra telpas, mākslas skolas bērni veidoja lielu ģimeni – arī tā bija veiksme! Savukārt 1994.gadā Akmeņkalnu brīvvalstī bija izveidota sava Banānu republika – Skaņkalnes Mākslas skola, uz kuru bērni nāca vairākus kilometrus no Mazsalacas un citiem pagastiem. Jaunajā tūkstošgadē – 2004.gadā – Jansoni jau bija pazīstami  pasaulē, bija  goda raksti un pat zelta medālis no Taivānas, bet 2014.gadā Jansonu ģimene sapratusi, ka Akmeņkalnu brīvvalsts viņiem ir kļuvusi par lielu un smagu, tāpēc tagad viņi dzīvo pie meitas un, tāpat kā savulaik Jāņa vecāki, arī viņi jūtas pašpietiekami, bet viņi vairs nav maza dūrīte. Jānim un Birutai ir trīs bērni, 11 mazbērni un seši mazmazbērni, un tas ir milzīgs prieks!

Izstādes atklāšanas runu mākslinieks savā nopietni šķelmīgajā stilā noslēdz ar aicinājumu satikties 27.martā, kad beigsies izstāde:  Lai arī jūs iegūtu kādu daļiņu no mana prieka, nāciet uz muzeju, izvēlieties  kādu darbiņu un pierakstieties sarakstā pie muzeja darbiniecēm. Lai man nebūtu galīgi bēdīgi, ka tie darbiņi kaut kur aiziet, es nolikšu cepuri ar caurumu, bet apakšā būs spainis. Nav svarīgi, ko kurš iemet un cik daudz, tikai izsmēķus gan nemetiet!…

Izstāžu nama sirsnīgo atmosfēru ar savu skanīgo balsi bagātināja Mariuss Grencis un viņa koncertmeistare Līga Ivāne, bet visu klātesošo kopkora izpildījumā skanēja Daudz baltu dieniņu, un līdz ar ziediem un dāvanām māksliniekam arī turpmāk tika vēlēta veiksme un prieks.

Mūsu partneri