Lasīšanas laiks: 3 min
Sudraba medaļu Soču Olimpiskajās spēlēs bobsleja četrinieku ekipāžām izcīnīja Oskara Melbārža komanda ar stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu. Mūsu valstij šīs bija sasniegumiem bagātākās Ziemas Olimpiskās spēles. Oskaru uz interviju aicināju vēl pirms Valsts Neatkarības proklamēšanas svētku gadadienas un aizbraukšanas uz treniņnometni. Pēc medaļas izcīnīšanas daudzi uzskatīja, ka Oskars ir piederīgs Latvijai, Valmierai un Beverīnas novadam.
Kam Tu esi piederīgs?
Savos sirds dziļumos esmu piederīgs Kauguriem, Beverīnas novadam, esmu pārstāvējis Valmieru un kopumā arī Latviju, bet sirds dziļumos esmu Kaugurietis. Šeit mani saista ģimene un draugi.
Kādas emocijas virmo pēc medaļas izcīnīšanas un vai joprojām to atceries kā vakar?
Pēc medaļas izcīnīšanas izteiktas emocijas nav palikušas, tikai tik, cik cilvēki atgādina par to, tagad domāju par treniņiem un jauniem sasniegumiem, un nākamo olimpiādi. Tagad būšu prom Vācijā trīs nedēļas un 4.decembrī dosimies uz Ameriku. Treniņi ir intensīvi un savos atpūtas brīžos pārsvarā cenšos izdarīt savas privātās lietas, sazinos ar ģimeni, būtībā brīvā laika ir maz un tajos mirkļos gribas atpūsties no fiziskās slodzes.
Tevi raksturo kā ļoti nosvērtu un pārmēru paškritisku. Kādām īpašībām jāpiemīt pilotam?
Uzskatu, ka ir svarīgi būt nosvērtam, jo pilots tomēr vada kuģi. Lai gan bobslejā ir daudz čaļu, kas raksturā ir pretēji. Runājot par nosvērtību un paškritiku, protams, nevajag pārspīlēt, varbūt es šur tur par daudz tāds esmu, bet tāds esmu bijis vienmēr.
Kurš jūsu komandā ir līderis?
Esmu pieredzējis vairākus pilotus, bet mums tas ir sadalīts, katrs dara kaut ko svarīgu, neliekot akcentu uz to, kurš galvenais vai pārāks. Es neesmu līderis. Ja, es būtu bijis skeletonists, tā kā Martins Dukurs, tad gan es būtu izteikts līderis, jo Dukurs brauc viens. Esam četri cilvēki komandā un tas ir mūsu visu nopelns.
Vai esi saskaitījis visus savus braucienus?
Jā, es skaitīju, bet tagad vairs neskaitu, pie 300 braucieniem apstājos. Pēc braucieniem veicam ar puišiem analīzi, kurā līkumā vai tehnikas izpildījumā jāveic labojumi. Mēs aptuveni stundu veicam analīzi, atkarībā, cik braucēji tajā dienā ir. Svarīgs ir nofilmētais materiāls, citreiz arī ilgāk pavadām laiku, analizējot nofilmēto materiālu.
Kā Tu sasniedz maksimālo adrenalīna devu?
Adrenalīns ir sacensības, man patīk sacensību gars, emocijas, kas tajā brīdī mani pārņem. Otrs ir arī mocis, tas ir diezgan riskants process, kādreiz braucām, bijām jaunāki un tad bija vienalga, bet tagad ir jāpadomā pirms sēšanās uz moča.
Kā Tu vērtē savus konkurentus un kuri ir Tavi konkurenti?
Jāpadomā. Noteikti vācieši, krievi, kanādieši, tie, ar kuriem jārēķinās, vispār visas ekipāžas, kuras iziet uz starta. Lielākā cīņa izvēršas ar vāciešiem un krieviem.
Kādu atceries savu bērnību?
Draugi vasaras brīvlaikā gāja izklaidēties, baudīja vasaru, man bija jāstrādā. Protams, ir bijuši arī brīži, kad bērnība bijusi bezrūpīga, visu laiku jau nelika strādāt. Bet, ja vecāki pateica, ka tagad tas jāizdara, bija jāiet un jādara bez vārda runas. Mana mamma ir pedagoģe, Kauguru pagasta bērnudārzā jau vairākus gadus strādā par audzinātāju, bet tēvs nodarbojas ar mežsaimniecību.
Tavi nākotnes mērķi?
Tuvāko trīs gadu laikā es gribētu izcīnīt medaļas Eiropas un Pasaules čempionātā, protams, arī Olimpiskajās spēlēs piedalīties cīņā par medaļām. Cerams, ka mana pieredze šoreiz būs lielāka un arī veiksme mani nepametīs. Tie ir mani trīs lielākie mērķi.
Līdzjutēju Tev netrūkst, arī tad, kad varbūt neiet tik spoži, kā gribētos.
Veiksme ir jānopelna. Cerams, tā uzspīdēs svarīgākajā brīdī. Ir ļoti daudz jāstrādā,
un tad jau arī veiksme atnāks.
