Lasīšanas laiks: 4 min
Valmiera, 2022. gada jūlijs, pilsēta sagaida savu 739. dzimšanas dienu. Gūt iespaidu par to kāda ir pilsēta šodien nepavisam nav grūti – doties pastaigā gar Dzirnavu ezeriņu, aplūkot Gaujas Stāvo krastu Sajūtu parku, iegriezties Jāņparkā, izstaigāt Pārgauju vai Burkānciema mazās ieliņas. Arī par to, kāda bija pilsēta 20. gadsimtā vēl varam uzzināt no dažādām fotogrāfijām un atmiņu stāstiem, bet kāda bija pilsēta savā pirmajā, simtajā vai piecsimtajā dzimšanas dienā?
Valmieras kā pilsētas pirmsākumi meklējami Lucas kalnā, kur 13. gadsimtā uz dzīvi apmetās vietējie iedzīvotāji. 1224. gadā Valmieras teritorija nonāca Zobenbrāļu ordeņa kontrolē, kas šeit lika pamatus ordeņa pilij. Pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves 1237. gadā Valmieru pārņēma Livonijas ordenis un 1283. gadā Livonijas ordeņa mestrs Villekens fon Endorps veica Valmieras pils (Wolmar) un Sv. Sīmaņa baznīcas celtniecību Gaujas krastos. 1283. gadu šodien arī uzskatām par pilsētas dzimšanas gadu.
Valmiera, līdzīgi lielai daļai citu pilsētu Livonijā, bija Ordeņa pakļautībā, līdz ar to tās pirmsākumos pilsēta bija garīga līdera pakļautībā, ar galveno funkciju – militāra aizsardzība. Un aizsardzības funkcija tiešām bijusi, to pierāda arī pamatīgie pils mūri, kuru fragmentus Valmieras vecpilsētā varam apskatīt vēl šodien.
13.-15.gs. Valmierā pastāvēja 3 teritoriāli atsevišķas, bet savstarpēji saistītas apdzīvotas vietas – ordeņa pils, vecpilsēta un Lucas kalna ciems. Domājams, miera laikā pilī dzīvoja ap 100 iemītnieku. 1649. gadā minēts, ka Valmieras garnizonu veidoja 80 karavīri. Viduslaiku pils parasti nebija pašpietiekama. Tajā uzturējās gan militārpersonas, gan apkalpojošais personāls, kuriem bija nepieciešama gan pārtika, gan apģērbs. Pils bija patērētāja, bet tas nenozīmēja, ka tajā nenodarbojās arī ar saimnieciskām nodarbēm. Pašreizējie pētījumi liecina, ka pils pagrabos uzglabāts saimnieciskais inventārs un tur notikusi arī saimniekošana. Pils ļaudis uzturā lietoja graudu produktus, mājdzīvnieku un meža dzīvnieku gaļu, kā arī zivis. Jādomā, ka pilī lielākoties uzturējās vācu izcelsmes krusta karotāji, priesteri un pusbrāļi. Taču pilī atrastas latgaļiem piederošas senlietas, kas liecina par vietējo iedzīvotāju kalpošanu pils vajadzībām. Apkārtnē dzīvojošie pilī nodeva konkrēta apjoma nodevas, kuru apjoms konstatējams pēc 17. gs. sākuma revīzijas un attiecināms vismaz uz 16. gs.
Pils savā pastāvēšanas laikā bieži nonāca dažādu karu un kauju krustpunktā un tā kā pils, un pilsēta bija cieši saistītas, cieta abas. Pati pils piecu gadsimtu pastāvēšanas laikā ir vairākkārt pārbūvēta, paplašināta un nostiprināta.
Arheoloģiskajos izrakumos izdevies konstatēt divus lielākus apbūves periodus: 1. periods – 13. gs. beigas – 16. gs. sākums, kad pastāvēja mūra pils ar vienu priekšpili un aizsardzības grāvi pils priekšā; 2. periods – 16. gs. beigas – 17. gs., kad grāvis bija aizbērts un uzcelta otra priekšpils ar diviem torņiem.
Valmiera viduslaikos varēja attīstīties, pateicoties tās ģeogrāfiski izdevīgajam novietojumam. Pilsēta atradās krustpunktā, lai no Livonijas tālāk dotos gan uz mūsdienu Igauniju, gan Krieviju: līdz Valmierai veda apsargāts sauszemes ceļš Rīga – Pleskava un ūdens ceļš – Gauja. Valmieru bieži izvēlējās, kā landtāgu un pilsētas sapulču vietu, pateicoties tieši salīdzinoši vienādajiem attālumiem no Livonijas galvenajām pilsētām – Rīgas, Tallinas un Tartu.
Valmiera atradās arī krustpunktā starp Cēsīm, kas bija Ordeņmestra rezidence un Limbažiem, kas bija Arhibīskapa rezidence ārpus Rīgas. Valmieras pils bija plašāka apgabala administratīvais centrs, kuram bija pakļautas apkārtējās zemes.
Sākot ar 17. gs. sākumu Valmiera tika pārplānota, izveidots regulārs ielu tīkls, sadalot teritoriju taisnstūru kvartālos. Ap 1673. gadu pilsētai tika uzcelti jauni nocietinājumi. Seno mūru nojaukšanu sāka 1668. gadā, bet pabeidza 1681.gadā. Valmiera kļuva par atklātu pilsētu, mūri vairs netraucēja pilsētas attīstībai, tā sāka augt rietumu un vēlāk citos virzienos. 17. gadsimtā izveidotais ielu tīkls pamatos saglabājās līdz 19. gadsimtam un arī vēlāk.
Ap 18. gadsimtu Valmieras pils lielākajā daļā ir sabrukusi un funkcionē tikai daļēji. Pils ir zaudējusi savas aizsardzības un politiskā centra funkcijas, attīstoties ieročiem un mainoties sabiedrības struktūrai. Lielākā daļa augstmaņu apkārt Valmierai ceļ un attīsta savas muižas. Pilsētā lielā mērā ir nomainījies iedzīvotāju sastāvs. Iebrauc jauni interesenti gan no vācu zemēm, Somijas, Zviedrijas un mūsdienu Igaunijas, kā arī pārnāk dzīvot no citām apdzīvotām vietām mūsdienu Latvijas teritorijā, piemēram, Cēsīm, Rīgas, Kurzemes pilsētām.
Neskatoties uz to, kurš kurā gadsimtā bijis Valmieras ”saimnieks”, pilsēta jau kopš saviem pirmsākumiem bijis attīstības centrs, vieta, kur savijas dažādas tautsaimniecības nozares un pats galvenais – cilvēki šeit vienmēr vēlējušies strādāt un dzīvot. Tā tas bija pirms septiņiem simtiem gadu un, tā tas, visticamāk, būs vēl pēc septiņiem gadu simtiem.
Materiāli raksta tapšanai iegūti no Valmieras muzeja – Valmieras pils kultūrvides centra topošās ekspozīcijas “de Woldemer”, kura tiks atklāta š.g. decembra beigās un par kuru uzzināt iespējams būs jau šajā nedēļas nogalē – Valmieras pilsētas svētku laikā.
