Lasīšanas laiks: 5 min
Septembra vidū Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) rīkotajā Vidzemes biznesa dienā eksperti runāja par uzņēmējdarbības izaugsmi un iespējām 2022. gadā. Starp runātājiem bija arī LTRK Padomes loceklis Ģirts Rungainis, kurš izvērtēja Latvijas uzņēmēju konkurētspēju globālajā tirgū, netaupot skarbus vārdus.
Mēs esam tur, kur mēs esam, jo esam tādi, kādi esam. It kā pašsaprotama doma, taču ar to vajag sākt un neaizmirst, apzinot Latvijas situāciju.
Pirmo reizi 1000 gados dzīves līmenis pašreizējā Latvijas teritorijā ir zemāks, nekā Lietuvas un Igaunijas teritorijās.
Pieaugošo atpalicību no Lietuvas un Igaunijas nav izraisījis kāds ārējs spēks, bet gan veids, kā mēs esam Latvijā rosījušies ar pieejamajiem resursiem.
Igauņi un leiši to ir izdarījuši daudz veiksmīgāk.
Mūsu starta pozīcija deviņdesmito gadu sākumā nebija būtiski atšķirīga. Taču ir dažas nianses. Igauņi jau padomju laikā skatījās Somijas televīziju un mācījās biznesu. Savukārt mēs turpinām 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas skatīties “padomju” televīziju, kura kļūst arvien draņķīgāka. Igauņi skatījās “Dallasu” un “Rēdereju”, bet mēs turpinām skatīties, ka čekists un labs un ir labi, kā viņš izrīkojas ar uzņēmēju, un visu pārējo “sviestu”, ko pašreizējā “padomju” televīzija raida. Šāda informatīvā telpa gatavo un izglīto mūsu darbaspēku. Nav, ko brīnīties, ka darbaspēks skraida apkārt un mēģina, vai viņam magnēts nelīp pie kājas. Tas ir rezultāts tam, kā mēs tautu izglītojam.
Ja mēs pieļaujam šo “sviestu”, tad “sviestu” arī saņemam atpakaļ.
Viena no populārākajām biznesa grāmatā Rietumos ir “Kurš pārvietoja manu sieru?”. Grāmatas varoņi ir divi pelēni, kur atraduši milzīgu siera gabalu. Katru dienu viņi nāk un ēd sieru, līdz kādu dienu konstatē, ka siers ir pazudis. Izmisušie pelēni sākumā kopā skraida apkārt un meklē sieru. Vēlāk katrs izvēlas savu stratēģiju. Viens pelēns pēc pāris dienām atmet ar ķepu un dodas meklēt jaunu siera gabalu, bet otrs mēģina atvainoties siera dievam, rīko dažādus rituālus, lai viņu pielabinātu. Šis stāsts izsaka būtību, kāpēc Latvija ir tur, kur atrodas.
Līdz pat 2009. gadam mēs nodarbojāmies ar padomju laiku labumu pārdali un arī turpinām to darīt. Taču mēs nevaram kļūt bagātāki, kaut ko pārdalot.
Tipisks piemērs Latvijā ir maksātnespējas administratoru institūcija, kuras galvenā funkcija ir pārdale. Ja uzņēmējs ir uzņēmies lielāku risku, viņam tiek atņemts viss, ko viņš ir sarūpējis savā biznesa karjerā. Tomēr jebkurš uzņēmējs ar saviem aktīviem rīkosies prātīgāk nekā vislabākais maksātnespējas administrators, kura uzdevums nav peļņa, bet pārdale.
Diemžēl vilinājums uz resursu ekonomiku Latvijā turpinās. Vēlme piezīsties valsts pupam joprojām ir liela, it sevišķi tagad, kad no Eiropas Savienības fondiem līdz 2027.gadam būs pieejami 15 miljardi eiro.
Jau kopš deviņdesmitajiem gadiem valsts līdzekļi tiek ieguldīti betonā, nevis attīstībai, jo tur ir vieglāk nozagt.
Tikmēr igauņi radīja “Hansabanku” no nulles un pārdeva par miljardiem. Kas ir banka? Patiesībā tas ir tukšs gaiss. Tāpat no “tukša gaisa” daži igauņi ar zviedru palīdzību radīja “Skype” un pārdeva pa miljardiem. Viņi ir šajā radīšanas spēlē. Pa to laiku Latvijā mēs turpinām balsot par “Zīgeristu”. Katru reizi līdz pat 20 procentiem balsu tiek atdotas līdzīgām partijām, kas tiek izveidotas īsi pirms vēlēšanām. Un kāds ir viņu piedāvājums? “Atmazgāsim naudu krieviem, rāposim un Maskavu, lai viņi atgriež tranzīta plūsmu.” Tas ir “sviests”, kam nav sakara ar realitāti.
Vienīgais mūsu ceļš ir radīt konkurētspējīgu piedāvājumu un pārdod preces un pakalpojumus pasaules tirgū.
Tirgus nav Krievijā, kas ir nabadzīga un korumpēta zeme. Ir jāorientējas uz tām valstīm, kur ir nauda, kur var normāli strādāt. Tas ir bagātais miljards – Rietumeiropa, Ziemeļamerika, Japāna, Dienvidkoreja, Austrālija un Jaunzēlande. Protams, ne visiem ir iespēja uzreiz iziet pasaules tirgos. Tādēļ ir jāmeklē tie, kuriem jau izdodas eksports un jāmēģina ar viņiem sadarboties. Ir jābrauc uz starptautiskām izstādēm un jāmeklē partneri tur. Vēl viens veids ir iegādāties vidēja izmēra uzņēmumus Rietumeiropā, kas savulaik tika izveidoti pēc 2.pasaules kara. Daudzi no tiem varētu pārtraukt darbību, jo īpašniekiem nav mantinieku, kuri ir spējīgi pārņemt šīs kompānijas. Eiropā ir vairāki desmiti tūkstoši šādu uzņēmumu. Latvijā jau ir vairākas kompānijas, kas šos uzņēmumus pilnībā pārņem, iegādājas iekārtas, izmanto esošās iestrādnes, pārceļ darbību uz Latviju, atstājot mārketinga nodaļu Rietumeiropā u.t.t. Protams, mēs neesam vienīgie, kas tīko pēc šādiem uzņēmumiem. Kāpēc leiši šajā ziņā ir mums priekšā? Viņi daudz lielākā skaitā ir aizbraukuši uz anglijām un īrijām. Ne visi tur liec muguru un priecājas par minimālo algu, bet tur ir arī uzņēmīgie cilvēki, kas jebkurā populācijā ir 8 līdz 9 procenti. Šie cilvēki tagad veido ražotnes gan ārzemēs, gan Lietuvā, pērk nekustamos īpašumu Viļņā.
Nevajag arī bērt sev pelnus uz galvas. Gan Latvijā, gan ārzemēs arī latviešiem ir veiksmīgi uzņēmumi, kas kalpo par paraugu citiem. Valmiera šajā ziņā ir veiksmes stāsts. Jau no deviņdesmitajiem šeit ir spēcīgi uzņēmēji. Šajā laikā izauguši arī jaunā paaudze, kas redz to, ko mēs neredzam. It sevišķi tas attiecas uz modernajām tehnoloģijām un globālo tirgu. Internets dod iespēju savus produktus un pakalpojumus pārdot jebkur pasaulē. Galvenais ir laba ideja un produkts. Tad to pirks jebkur pasaulē.
Visbeidzot, pati svarīgākā lieta, kas mums pietrūkst, ir ambīcijas.
Igaunijā un Lietuvā lielā mērā nav labāki apstākļi biznesam nekā Latvijā, bet vienlaikus mūsu kopprodukts ir par 25 – 30 procentiem zemāks. Atbilde ir kaimiņu bezkaunība un mārketings. Savukārt mūsu uzņēmēji darbojas tā, kā ir rosījušies mūsu senči – diversificē uzņēmuma darbību, lai samazinātu risku. Apmierinot savas vajadzības, mēs cenšamies saglabāt esošo stāvokli un vairs lieki neriskējam. Taču mūsdienu situācija prasa citu stratēģiju. Atrodot “zelta dzīslu”, ir jāatmet viss liekais un jādarbojas vienā virzienā. Tas automātiski nozīmē, ka ir jāiziet ārpus Latvijas, jo šeit tirgus ir niecīgs. Tas liek darboties ārzemju tirgos, kas ir riskanti un grūti, bet tas ir vienīgais veids izdzīvot un attīstīties.
Darbojoties tikai Latvijā, savu uzņēmējdarbību spēs nodrošināt aizvien mazāks uzņēmēju skaits.
Tas izvirza galveno jautājumu – par mūsu uzņēmumu konkurētspēju. Šis jautājums jārisina gan valstij ar savu politiku, gan uzņēmējiem, izvirzot pietiekami augstas ambīcijas, saredzot biznesa iespējas un izglītojot darbiniekus. Ja mēs būsim konkurētspējīgi, mēs spēsim radīt konkurētspējīgas preces un pakalpojumus un beidzot varēsim lepni, ka esam tur, kur mēs esam, jo esam tādi, kādi esam!
