Lasīšanas laiks: 4 min
8.jūnijā Valmieras drāmas teātris atzīmē nozīmīgu jubileju leģendārajai aktrisei ŅINAI LEIMANEI (1921-1999) – harizmātiskajai personībai un talantīgajai māksliniecei šogad aprit 100.
Par darbu teātrī saņēmusi Bertas Rūmnieces balvu (1990) un V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1996). Viņa Valmieras teātrim atdeva vairāk nekā 50 radošus gadus. Līdz pat mūža beigām teātris viņai bija viss. Viņa pati sevi sauca par bezkompromisa cilvēku gan uz skatuves, gan dzīvē: “Teātris ir vienīgais, lielākais, kas man ir. Man nav ģimenes, man nav daudz draugu, vispār draugu nav. Mani uzskata par asu, skarbu. Bet, ja pret teātri kāds neizturas lāgā, es to nevaru pieņemt un tad kļūstu īpaši asa un nežēlīga. Man pašai varbūt tas kaitē. Tomēr kā cilvēks es tā veidojos un palieku stabila. Un es gribu būt stabila ir dzīvē, ir uz skatuves. Man tiešām ir tādas galējības – melns un balts, tās man ir pašas spilgtākās krāsas. Es nemīlu teātri. Teātri nevajag mīlēt, bet vajag strādāt.”
40.gadu sākumā mācījusies Zeltmata dramatiskajos kursos, 1947. gadā Ņina Leimane spilgti debitē Jelgavas teātrī, iejūtoties jaunās Katerinas Aleksandras lomā A. Ostrovska lugā “Negaiss”, jau tur pierādot savu neparasto raksturu un spējas: “Jurijs Jurovskis mēģināja ar divām brīnišķīgām aktrisēm, bet es biju izdomājusi to lomu, tekstu no galvas, sēdēju pēdējā rindā un skatījos mēģinājumus. Nedēļu pirms pirmizrādes režisors man noprasa, ko es te sēžot.” Režisors Jurijs Jurovskis ļāva viņai mēģinājumā parādīt rezultātu. Viņa izdarīja to tik labi, ka kļuva par lomas galveno tēlotāju. Kad 1953. gadā notiek Jelgavas teātra slēgšana un apvienošana ar Valmieras teātri, Ņina Leimane kļūst par vienu no 20. gs. vadošajām Valmieras teātra aktrisēm, izņemot laika posmu no 1959.-1961. gadam, kad kopā ar savu dzīvesbiedru, aktieri Artūru Petrovski spēlēja Daugavpils teātrī. Jau Jelgavas periodā viņa iepazīstas ar Pēteri Lūci, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem un režisoriem viņas dzīvē. Abu radošā sadarbība Valmieras teātrī palīdzēja uzplaukt aktrises spilgtajam talantam. Starp viņiem izveidojās ne tikai profesionāli veiksmīgas, bet arī garīgi tuvas attiecības. Ņinas Leimanes emocionālā amplitūda un dramatiskā pārdzīvojuma dziļums pilnībā atklājās divās P. Lūča veidotajās somu rakstnieces Hellas Vuolijoki Niskavuori cikla izrādēs – stipra rakstura sieviete, kas notur savās rokās ne vien savu, bet arī savas dzimtas un tautas likteni – viņas Ida (1973, “Niskavuori saimnieces jaunība”) un Vecā Niskavuori saimniece (1976, “Akmens ligzda”) guva milzīgu publikas mīlestību. Īpaša sadarbība un satikšanās ar lomām ir viņas Indrānu māte (R. Blaumanis “Indrāni”, 1978) partnerībā ar Pētera Lūča Indrānu tēvu un Dzidra (P. Putniņš “Pusdūša”, 1980) režisores Māras Ķimeles iestudējumos. Būtiska nozīme viņas dzīvē ir bijusi režisoram Valentīnam Maculēvičam, kurš lietuviešu autora K. Sajas lugā “Liesmojošā bumbiere” uztic Ņinai Leimanei galveno lomu, kas kļūst par vienu no nozīmīgākajām aktrises radošajā biogrāfijā, 1982. gadā sadarbojoties ar režisoru vēlreiz – P. Putniņa lugas “Uzticības saldā nasta” aizliegtajā iestudējumā, sagatavojot brīnišķīgo Vaidas tantes lomu.
Spilgtas bijušas arī aktrises komiskās, ekscentriskās varones – Pēterene (J. Janševskis “Dzimtene”, 1968), Mikumiene (A. Deglavs “Rīga”, 1987), meitu mājas saimniece (L. Pirandello “Seši tēli meklē autoru”, 1995) un skatītāju iemīļotākās aktrises spēlētās varones – Vēra (O. Antons “Kūts Lirika”, 1981), Mimma Solkaraska (H. Raudseps “Mārtiņciems”, 1985), Džonsona kundze (A. Eglītis “Pēc kaut kā cēla, nezināma…”, 1990), Kaisa (K. Arturs Jerviluoma “Ziemeļnieki”, 1991), Netija (M. Saimona “Izdzīvošanas ābece vecākām kundzēm”, 1994), Māte (H. Millers “Klusa nakts”, 1994). Brīnišķīgas bija arī aktrises pēdējās lomas – Rozālija Rukšķe režisora A. Vidiņa iestudējumā O. Bouens “Klāra Klukste” 1997. gadā un režisora F. Deiča režisētā dullā Paulīne (pēc V. Belševicas stāsta “Tās dullās Paulīnes dēļ” dramatizējuma, 1998). Ņinas Leimanes Paulīnes dzīves mīlestība un vitalitāte bija tik apliecinoša, ka dīvaina šķita nevis pati Paulīne, bet gan pasaule, kas viņu nesaprot, tomēr Ņina Leimane bija ļoti mīlēta aktrise, kura apzināti vairījās no ārēja spožuma un privātās dzīves publiskuma.
Līdz 12. jūnijam Valmieras teātra kases telpā interesentiem iespējams apskatīt fotogrāfijas un izrāžu ierakstu fragmentus no spilgtākajām aktrises lomām. Piemiņas izstāde būs apskatāma no plkst. 10.00 līdz 18.00.
