Lasīšanas laiks: 5 min
Pagājušajā nedēļā, kad laiks bija vēss, lietains un pārsvarā pelēcīgs, uz Valmieras 5.vidusskolas garāžas sienas tapa spilgts un pamanāms grafiti. Tā autors ir skolas 1999.gada absolvents Kristaps Auzenbergs.
Kā pastāstīja Valmieras 5.vidusskolas direktores vietniece izglītības jomā Daila Ranše, šis mākslas objekts tapis, piedaloties Valmieras pilsētas pašvaldības izsludinātajā kultūras projektu konkursā, kurā V5.V 11.b klase, kas apgūst kultūrizglītības programmu, iesniedza savu plānu „Pavasara svētki”. Tas bija viens no pieciem projektiem, kas tika apstiprināts un ieguva finansējumu – 1000 eiro.
Vīzija par garāžas uzfrišināšanu radusies jau 2019.gadā, kad 5.vidusskola gatavojās savai 80 gadu jubilejai, taču tobrīd kaut kas nesanāca, ideja tika atlika uz vēlāku laiku un, lūk, 2021.gadā tā ir realizēta! Gleznojumam gan bija jābūt gatavam aprīlī – Mākslas mēnesī, bet darbi iesniedzās maijā. Daila Ranše stāsta, ka projektā dažādos veidos tika iesaistīts gandrīz viss skolas kolektīvs: 1.-4.klases skolēni sakopa bērzu birztaliņu un zīmēja savas idejas, 5.-6.klases skolēni gatavoja putnu būrīšus, bet 7.-8.klases skolēni piedalījās Kristapa Auzenberga rīkotajās grafiti meistarklasēs.
Kad satiekos ar mākslinieku, ir pabeigts četru (slapju) dienu darbs, un Kristaps dodas atpakaļ uz Rīgu. Apsēžamies uz soliņa turpat skolas pagalmā.
Kad sāki zīmēt? Vai esi beidzis arī mākslas skolu?
Zīmēju visu laiku, bet mākslas skolā neesmu mācījies. Jau bērnībā ļoti patika žurnāls „Dadzis” un Gunāra Bērziņa karikatūras, bieži tika šķirstītas Bidstrupa un Margaritas Stārastes grāmatas. Man arī paveicās, ka skolās bija ļoti meistarīgas zīmēšanas skolotājas. Pirmās divas klases mācījos Kocēnu pamatskolā, tad pārcēlos uz Salacgrīvu, bet vidusskolas gadus pavadīju Valmierā – tas bija mākslas, meiteņu un trakais „The Prodigy” laiks. Vairākus gadus esmu mācījies Rīgā par grimētāju, vizāžistu, tetovētāju, pāris gadus strādāju „Dadzī”. Grafiti ievilka tā nemanāmi. Cēsīs ir apzīmēti moči, kopā ar Viesturu Holanderu tapa lielākais darbs Rīgas Centrāltirgū. Vēl studijas „Rija” kursos pie Roberta Cinkusa mācījos animāciju.
Tev ir paveicies, ka hobijs ir arī darbs. Tas ir talants?
Jā, par hobiju un darbu tā var teikt. Bet vai talants? Vairāk tas ir darbs, ļoti pamatīgs, laikietilpīgs darbs. Var jau būt, ka kaut kas ir arī no kosmosa. Un vēl ir vajadzīga milzīga pacietība. Ģimenē neviens nezīmēja, tagad zīmē arī meita.
Kā ir ar šo darbu uz garāžas sienas? Kā ar ideju, lietus netraucēja?
Sākumā bija skice uz papīra, planšetē. Vajadzēja kaut ko saistībā ar skolu, ar Valmieru. Svarīgi bija arī to noteiktā mērogā dabūt uz sienas. Grafiti krāsām lietus netraucē, tās uzreiz nožūst. Mazākie zīmējumi uz citām sienām radās, improvizējot uz vietas, iepriekš neplānojot, bija jāaizkrāso arī vecie. Piemēram, uz stadiona pusi tapa zīmējums, kā zaķis skrien pakaļ gliemezim… Labi, ka tagad Rīgā ir speciālais veikals, kur var nopirkt visu – augsta spiediena aerosolus, dažādus uzgaļus, visu toņu krāsas, arī zelta, sudraba, luminiscējošās, ar rūsas efektu…
Vai esi skaitījis savus darbus un ilustrētās grāmatas?
Kādreiz skaitīju. Karikatūras saskaitīju līdz 2000, bet tad vairāk ne, sajuka… Grāmatiņas ir kādas septiņas, vairāk sadarbība ar „Jumavas” izdevniecību.
Izņemot grafiti, darbs tomēr ir diezgan sēdošs un vienveidīgs. Vai tev ir arī kādas fiziskas aktivitātes, citi hobiji?
Kādreiz patika braukt ar riteni, tagad hobijs ir gulēšana…
Vai Covid laiks ir kaut kādā veidā ietekmējis Tavu darbu?
Nē, īpaši ne, joprojām darbs dzen darbu! Man jau termiņš deg Minhauzena muzejā, neliek mieru… (tur jau ir Kristapa darbi – S.G.). Grafiti varu zīmēt, mājās komiksus arī, vienīgi izpaliek ballītes un kāzas. Agrāk vienā vakarā bija pat pa divām ballītēm, zīmēju karikatūras, tagad tas nenotiek.
Bet paralēli sarunai, turpat uz soliņa, izmantojot blociņu un pildspalvu, dažās minūtēs top mana karikatūra…
Ieskatoties Kristapa publicēto darbu vēsturē, kā pirmā jāmin sadarbībā ar Ivetu Kreišmani ilustrētā grāmata “Ievads psiholoģijā” un Andra Šķēles grāmata “Sveiks, kurmi!” (abas 2000.gadā). Kristaps tikko bija beidzis vidusskolu! Jautrs un asprātīgs komiksu stāsts iz savas un draugu dzīves ir grāmata “Mani ne-darbi” (2012). Tad seko virkne dažādu autoru skaistu bērnu grāmatiņu, kas iespiestas izdevniecībā “Jumava”: „Meža detektīvs” „Pupuķa Ukša dziesmu svētki” (2017), „Aiztaisi logu, tēti!”, „Paņem mani sev līdzi!”, „Rotaļas un rotaļlietas”, „Ziemassvētku vecītis Rīgā” (visas 2018.gadā!), „Traktora Ervīna piedzīvojumi” (2020). Kristapa zīmējumi ir arī Arnolda Auziņa grāmatā “Kā pliks pa nātrēm” (2019), bet sadarbībā ar Pēteri Bolšaiti ilustrēta anekdošu grāmata pieaugušajiem „Bet toreiz vēl bija…” (2020). Jāteic – diezgan ražīgi strādāts!
Psiholoģe Iveta Kreišmane atceras, ka Kristapa talantu pamanījusi savās psiholoģijas stundās. Kad vajadzēja iesniegt kontroldarbus, Kristapam tie bijuši zīmējumu veidā. Viņš tik lieliski uztvēra un precīzi attēloja cilvēku raksturus un emocijas, ka bija jāliek desmitnieki! Kad vajadzēja ilustrēt grāmatu “Ievads psiholoģijā”, Ivetai neesot bijis divu domu – tas būs Kristaps! Vēl Iveta Kauguru Tautas namā vairākus gadus vadīja dramatisko pulciņu, Kristaps ir zīmējis arī dekorācijas izrādēm. Savukārt Kristapa bijusī audzinātāja Jeļena Maksimceva savu audzēkni atceras kā ļoti sirsnīgu un sevī vērstu skolēnu. Lai arī Kristaps ieradies no citas skolas, bijis ļoti kluss un daudz nav runājis, ar savu domīgo smaidu viņš ātri iekļāvies klases kolektīvā. Citi klases un skolas biedri Kristapu vairāk ievērojuši Popielā, kur Kristaps kopā ar citiem skolēniem ļoti kvalitatīvi atveidoja jau pieminēto grupu „The Prodigy”, bet jaunieša zīmēšanas talants citus pārsteidzis 11.klasē. Domājot, kā apsveikt 12.klasi, viņš uzzīmējis visas klases kopbildi. Kā personību viņš pilnībā sevi izveidoja pats – tā uzskata audzinātāja.
Par Kristapu jau pirms pieciem gadiem bija raidījums „Latvijas stāsti. Personības”, bet pa šiem gadiem paveikto darbu skaits krietni pieaudzis. https://www.valmieraszinas.lv/latvijas-stasti-personibas-kristaps-auzenbergs/.
