Lasīšanas laiks: 3 min
Godinot režisoru Oļģertu Kroderu, tieši viņa 99. gadu jubilejā 9. augustā iepretī Valmieras teātrim tika atklāts mākslinieku Aivara Vilipsōna un Ivara Miķelsona izveidotais mākslas objekts “Krodera ābele”. Tas tapis, pateicoties mecenātu Borisa un Ināras Teterevu atbalstam sadarbībā ar Krodera fondu, fondu “Mākslai vajag telpu” un individuālajiem ziedotājiem.
Mākslas objekta atrašanās vieta – netālu no Valmieras Drāmas teātra – ir zīmīga, jo tieši šajā teātrī režisors ir aizvadījis divus no saviem ražīgākajiem dzīves posmiem, arī pēdējos gadus, iemiesojot sapni par domubiedru teātri (1964–1974 un 2001–2012), izaudzinājis aktierus vairākās paaudzēs.
Pāris stundas pirms pasākuma Valmieru piemeklēja stipra lietusgāze, tādēļ pasākums nedaudz aizkavējās. Taču teātra ļaudis un citus Oļģerta Krodera talanta cienītājus lietus neizbiedēja, un viņi kuplā skaitā pulcējās Lāčplēša un Ziloņu ielas krustojumā. Gaidot ceremonijas sākumu Sarkangalvītes un Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena cienāja klātesošos ar āboliem.
Svinīgo atklāšanu vadīja tradicionālie Krodera pirmdienu vadītāji – Krodera fonda pārstāvji – Artūrs Skrastiņš un Vilis Daudziņš. Artūrs Skrastiņš uzsvēra, ka šis nav piemineklis Kroderam, bet gan mākslas objekts – balva, kas veltīta režisoram par viņa mūža ieguldījumu.
Aivars Vilipsōns, kopā ar Ivaru Miķelsonu pateicoties par iespēju veidot šo mākslas objektu, atklāja, kā radusies ideja par “Krodera ābeli: “Oļģertam ir fantastiska seja – tur veidot un veidot. Vienkārši ir tik daudz portretu un cilvēku, kas sēž uz soliņa, tādēļ es gribēju iet pret straumi. Cilvēku raksturo viņa darba augļi. Tā radās ideja par ābeli.”
“Godīgi sakot, līdz brīdim, kad bronzas ābele tika nolikta īstajā vietā, es neticēju, ka tas tiešām ir noticis. Mēs sākām sapņot par režisora piemiņas vietas radīšanu Valmieras pilsētā jau 2014. gadā. Mēs strīdējāmies, uzklausījām viedokļus, kādam būtu jāizskatās mākslas objektam, kas būtu visatbilstošākais režisora garam. Aivars Vilipsōns piedāvāja savu versiju par Kroderu kā augļu koku un tapa Krodera balva, kuras vizualizācija pilsētvidē tad arī būs Krodera ābele Ziloņu ielā. Sapratām, ka ar individuālajiem ziedotājiem to nevar paveikt, tāpēc mūsu projekts iestrēga. Un tad 2017. gadā mums laimējās satikt brīnišķīgos mecenātus Borisu un Ināru Teterevus. Bez viņiem tas nekādi nebūtu bijis iespējams”, savu prieku neslēpj Evita Sniedze, Valmieras teātra direktore un Krodera fonda locekle.
Valmieras mērs Jānis Baiks atzina, ka, lai gan “Krodera ābeles” uzstādīšanu pie teātra nācies gaidīt sešus gadus, sākotnējā doma ir bijusi cita. Vispirms bija plānots pārveidot Ziloņu ielu un tikai pēc tam uzstādīt mākslas objektu, taču sanācis ir otrādi. Tikai pagājušajā nedēļā ir noslēgts līgums par Ziloņu ielas pārbūvi. Mērs solīja, ka “Krodera ābele” ielas pārbūves laikā tiks ļoti saudzēta un tai nekas slikts nenotiks.
“Paldies pilsētai, kas atbalstīja šo mākslas objekta ideju un atrada tam ideālu vietu, netālu no teātra, Ziloņu ielā, kur pēc gada taps promenāde ar Teātra laukumu, un, iespējams, ka “Krodera ābele” ir tikai aizsākums nākamajiem mākslas objektiem”, piebilst Rihards Rudāks, viens no Krodera fonda pārstāvjiem, Krodera pirmais Hamlets.
Kamēr skatuves strādnieki nojauca sienas, aiz kurām slēpās “Krodera ābele”, klātesošie varēja baudīt vijolnieka Gidona Grīnberga un Emīla Zilberta muzikālo priekšnesumu. “Priekškaram” krītot, Oļgertam Kroderam un visiem sanākušajiem dziesmu veltīja Valmieras teātra aktrise Ieva Puķe.
