Lasīšanas laiks: 5 min
Par Vidzemes Augstskolas Sociotehnisko sistēmu inženierijas institūta (SSII) jauno direktoru kļuvis OJĀRS BALCERS — rīdzinieks, kurš arī pirmos studiju gadus pavadīja Rīgā, studējot fiziku Latvijas Universitātē. Pēc tam vienu gadu mācījās Anglijā un divus Amerikas Savienotajās Valstīs, kur ieguva maģistra grādu materiālzinātnē. Savukārt, lai aizstāvētu savu doktora disertāciju, atgriezās Latvijas Universitātē. Taču uz Valmieru viņu atveda ģimenes īpašums, kas atrodas Burtniekos.
Kā jūs sākāt pētīt?
Man vienkārši patīk pētīt un iedziļināties. Saprast, kā kas strādā, un apzināties robežas. Vidusskolā es mācījos Rīgas 1. ģimnāzijā un ļoti aizrāvos ar matemātiku. Man paveicās — reizi nedēļā vai reizi divās, neatceros, notika «Profesora Cipariņa klubs», tajā skolēni sanāca kopā un risināja dažādus matemātikas uzdevumus. Protams, piedalījos arī mācību priekšmetu olimpiādēs, taču to gan nevar nosaukt par pētniecību, jo īstu pētniecisko darbu uzsāku Latvijas Universitātē. Pirmie pētniecības darbi bija pavisam teorētiski, vēlāk jau arī praktiskāki. Un ne visi bija veiksmīgi, bija arī tādi, par kuriem bija bailes un šausmas (smejas). Bet jāatzīstas, ka man ļoti patīk strādāt pētnieku komandā, vienam nav tik interesanti, taču, ja ir divi vai trīs, tad ir pavisam labi. Savā laikā Zinātņu akadēmijas institūtā bija regulārie semināri reizi nedēļā. Tajos katrs pastāstīja, kas aktuāls viņa virzienā. Tas bija tāds nedaudz formalizēts pasākums, bet bija labs veids, kā piedabūt cilvēkus strādāt piektdienā (smejas), kā arī uzzināt, kas jauns kolēģiem.
Kā jūs uzzinājāt par vakanci Vidzemes Augstskolā?
Patiesībā iesākumā vajadzēja uzzināt par Vidzemes Augstskolu — bija iznācis braukt garām, kādreiz arī iegriezties. Tad es ieraudzīju sludinājumu, pievērsu uzmanību, aprunājos ar cilvēkiem, ko domā, visi ļoti pozitīvi atsaucās par Vidzemes Augstskolu. Aizsūtīju savu pieteikumu, un pēc formālām sarunām es esmu šeit. Tik tālu esmu bijis bibliotēkā, Cēsu ielā, Tērbatas ielā. Jaunā vietā jau vienmēr jauni cilvēki, tāda vienmēr tā lieta — sapazīties, atcerēties un uzzināt, kurš kurā kabinetā sēž, kurš ko dara — tur vajag mazliet piepūli.
Kādēļ Vidzemes Augstskola?
Galvenokārt sava tēla dēļ. Man liekas, ka Vidzemes Augstskolai ir pozitīvs tēls, tomēr mazliet atšķirīgs no citām augstskolām. Šeit rektors ir jauns, komanda ir jauna, ir ļoti daudzas jaunas sejas. Salīdzinot ar citām augstskolām, kur atsevišķās fakultātēs paaudžu maiņa nav notikusi, Vidzemes Augstskolā ir sajūta, ka paaudžu maiņa tiešām ir notikusi! Un to es saku pozitīvā ziņā.
Ko jūs vēlētos realizēt, mainīt vai uzlabot?
Es ļoti vēlētos, lai mums ir vairāk sekmīgu pētniecības projektu, kas ir konkurētspējīgi, īpaši tādi lielāki pētniecības projekti uz vairākiem gadiem. Tas būtu galvenais mērķis. Un attīstīt to potenciālu, kas jau ir Inženierzinātņu fakultātē un augstskolā.
Vai ir doma vairāk iesaistīt studentus no Inženierzinātņu fakultātes, lai veidotos ne tikai savas jomas speciālisti, bet arī pētnieki?
Jā, mēs ļoti gribētu iesaistīt pētniecības darbā studentus — ne tikai doktorantūras un maģistra, bet arī bakalaura un koledžas. Tas būtu ļoti apsveicami. Tomēr arī pašiem studentiem ir nepieciešams izrādīt iniciatīvu, jo pētniecība ir tāds darbs, kur ir abpusēja sadarbība. Ir jābūt kaut nelielai interesei par konkrēto virzienu. Tas pat patiesībā būtu viens no svarīgākajiem mērķiem, to esmu redzējis citās augstskolās — īsto pētniecību, spēcīgo pētniecību veic tieši maģistrantūras, doktorantūras un pēcdoktorantūras pētnieki — tie ir tie īstie pētnieki, kas dod visvairāk pienesuma, tai skaitā raksta publikācijas, savukārt tie, kuriem vairāk pieredzes, raksta projekta pieteikumus un dara vairāk tādu akadēmisku darbu.
Kā ir bijis agrāk? Kā jums šķiet, kā būs šeit — līdzīgi vai citādāk?
Tur, kur esmu bijis, kā likums ir ļoti spēcīgas, patstāvīgas pētniecības grupas. Tajā grupā ir varbūt divi trīs pēcdoktorantāras pētnieki, tā saucamie posdoki. Manuprāt, tā būtu ļoti laba pieeja, ja būtu iespējams veidot šādas spēcīgas grupas. Tur nav nepieciešams garš ieskriešanās laiks, jo uzreiz zini, ko darīt. Tev apkārt ir kolēģi un studenti, arī posdoki, kas strādā kopā. Protams, tad jau ir arī vadītājs. Viņš zina, kurā virzienā iet, seko dažādām grantu un administratīvajām lietām. Sauksim to par «vadītājs pārskata laukumu». Gan studentiem, gan pēcdoktorantūras studentiem ir relatīva brīvība tajā, ko viņi pēta un kā viņi pēta, kā liek savu laiku iekšā darbā. Respektīvi, cilvēks tiešām var pētīt — viņam nav jādomā par dienišķo maizi, jo ir stipendijas. Protams, ne visiem, bet ļoti daudziem ir stipendijas. Tā nav liela nauda, bet ir pietiekama, lai cilvēks tiešām varētu veltīt laiku pētniecībai. Un tad arī ir rezultāti — publikācijas, projektu pieteikumi. Redzēsim, kā sanāks!
Kas ir svarīgi, lai pētniecība noritētu?
Pētniecībā ļoti svarīgs ir rezultāts, lai tas būtu sasniegts — lai ir iespējams publicēt, lai tas ir gan pienesums, gan kaut kas jauns. To ir grūti izdarīt, it sevišķi mūsdienās — mēs konkurējam gan par studentu, gan pētnieku laiku. Ir daudz dažādu pienākumu, ari citi projekti, akadēmiskie pienākumi, studijas. Laika ir tik, cik ir, un tas ir pats lielākais konkurents. Es atceros, gan kad izstrādāju savu diplomdarbu, gan arī tajos gados, kurus pavadīju, ārzemēs studējot, tas laiks bija mierīgs — man bija uzdevums, un es pats domāju, kā tās lietas darīt, kā sakārtot laiku — tagad strādāšu ar tādu vai tādu aparām vai lasīšu grāmatu. Man bija laiks iedziļināties. Ceru, ka arī tagad cilvēkiem būs laiks, citādi nebūs labu rezultātu.
Kas jums šobrīd ir aktuāli pētniecības jomā?
Ir viens projekts, pie kura strādāju kopā ar Kasparu Osi un Ievu Ginteri, tas paredzēts 2018. gadam. Tur ari būs divi studenti — viens students jau ir atrasts, otru meklējam. Skatīsimies tādu interesantu lietu — kā attīstās 5G tehnoloģijas. Mums jau ir neliels projekts sadarbībā ar Valmieras pilsētas pašvaldību, un tad mēs skatīsimies, ko ar 5G tehnoloģiju var izdarīt vai nevar izdarīt konkrētā vietā. Mēs ceram sagatavot arī lielāku pētniecības projektu. Bet kaut kur jau vajag sākt, lai ir no kā atsperties.
Vidzemes Augstskolas Sociotehnisko sistēmu inženierijas institūts ir dibināts 2006. gadā, un tā pētījumu virzieni ir loģistikas informācijas sistēmas un radio frekvenču identifikācijas (RFID) tehnoloģijas, biznesa procesu modelēšana, hibrīdas imitāciju modelēšanas sistēmas, kā arī virtuālās un papildinātās realitātes izmantošana apmācībā. Institūts izdod ViA ikgadējo zinātnisko rakstu krājumu «ICTE in Regional Development» (Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronika reģiona attīstībā).
