Lasīšanas laiks: 8 min
Bieži vien, lai cik dažādos laika posmos iemūžināta viena un tā pati ainava, tā ļoti bieži tiek fotografēta līdzīgā rakursā. Klasiskie skati ir gan Turaidai, gan Mazsalacai un Valmierai – mums uzreiz nāk prātā kāda konkrēta ainava. Vienmēr ir kāds marķieris – māja, konkrēts ceļa līkums, dižkoki, ļoti bieži – baznīcas torņi. Un tādus pašus skatus uzņem vēl joprojām, arī mūsdienās. Par fotogrāfiju aizsākumiem Vidzemē, bēniņos atrodamo dārgumu kultūrvēsturisko vērtību un filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ieliktajiem latvieša ainavu kodiem stāsta Valmieras muzeja Krājuma nodaļas vadītāja Indra Vīlistere.
Kad fotogrāfija parādās Vidzemē?
Par pašiem aizsākumiem varētu uzskatīt apmēram 1855. gadu. Saprotams, ka sākotnēji fotografēties nebija lēti, taču, salīdzinot ar gleznotu portretu – krietni lētāk. Tiem, kas tās varēja atļauties, kādas 10 fotogrāfijas visas dzīves laikā varbūt arī sanāca.
Un kā ar ainavu iemūžināšanu?
Fotogrāfiem obligāti bija jāprot arī meistarīgi pietušēt bildes – kaut ko izcelt, kaut ko nomaskēt, tāpēc liela daļa tā laika fotogrāfu prata arī ļoti skaisti zīmēt. Ja portreti bija bizness, tad pieņemu, ka ainavas šiem meistariem tomēr bija vairāk viņu pašu māksliniecisko interešu apliecinājums. Un nedomāju, ka šobrīd ir savādāk – arī tagad ainavu fotogrāfi jūtas kā gleznotāji. Jo fotogrāfijā, ja vien tā tiek profesionāli uzņemta, redzamas mākslinieciskas ambīcijas, valda tie paši principi, kas jāievēro arī gleznojot. Šobrīd knipsē katrs, kam nav slinkums, tomēr bieži vien nesanāk tāpat kā profesionālim, kaut arī uzņem kadru no tās pašas vietas. Viena lieta ir fotoaparāts, pavisam cita – mācēt ar to darboties un šo to saprast.
Bet kas, Jūsuprāt, ir tas, kas aicina fotografēt tieši ainavas?
Tā ir fiksācija, tas paliek. Arī šī brīža fotogrāfi sarunās atklāj, ka fotografēt ainavu, tas ir kas vairāk. Tā nav tikai konkrētas vietas nofotografēšana, sak` – es te biju! Kaut kas tajā ainavā ir savādāks, var atstāt ko paliekošu citiem un var arī ko netveramu paņemt sev.
Tad sanāk, ka fotogrāfijai tomēr varam piešķirt kultūrvēsturisku nozīmi?
Gribot, negribot – jā! Vai toreiz tie, kas uzņēma fotogrāfiju tā domāja, mēs nekad neuzzināsim, bet man šķiet, ka jā. Vēl jau jāatgādina, ka fotogrāfija ienāca 19.gs vidū, taču pirms tam bija ne mazums zīmējumu, kuros tika atspoguļotas šīs pašas ainavas. Diemžēl ļoti maz kas no tā visa ir saglabājies, taču noteikti bija vietas, kuras tika uzgleznotas neskaitāmas reizes. Smalkajām jaunkundzēm bija jāmācās zīmēt un gleznot. Protams, kurai sanāca labāk, kurai sliktāk.
Latvijā izcils ainavu fiksētājs ir Johans Kristofs Broce (18.gs.) – viņu patiešām interesēja tieši ainava, cilvēki nē. Viņa darbi ir izcili! Bagātības glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Vidzemes pusē ir ļoti daudz vietu, ko iemūžinājusi viņa roka.
Skats uz Amatas ieleju pie Kārļa muižas, akvarelis, 1795 LU Akadēmiskā bibliotēka
Taču pienāca brīdis, kad fotoaparāti arvien vairāk nonāca iedzīvotāju rokās, vai ne?
Tomēr tas notika salīdzinoši vēlu. Man gribētos teikt, kādi 20.gadsimta 20.-30.gadi. Tad parādās mazi, ērti pārnēsājami fotoaparāti, ar kuriem tiek uzņemtas nu jau arī sadzīviskas fotogrāfijas. Un tomēr, tas joprojām nav lēti. Lielākoties ar šo vaļasprieku nodarbojas vīriešu kārtas pārstāvji un nereti tie skolojas kā mācekļi pie fotomeistariem. Strādā, mācās fotografēt, retušēt – sakrāj naudu, lai var nopirkt paši savu aparātu un sākt uzņemt savus kadrus. Bieži vien arī šie cilvēki vēlāk atver paši savas darbnīcas. Pakāpeniski fotogrāfija arvien vairāk kļūst ierasta lieta.
Gribētos ticēt, ka kaut kur visi šie uzņemtie attēli glabājas. Nav noslēpums, ka nereti tie ir māju bēniņi, klētis. Kā pārliecināt cilvēkus, lai nemet to visu ārā? Ka tā ir patiesa vērtība? Un, ja patiešām, nevajag – ko labāk ar to visu darīt, tā vietā, lai vienkārši sadedzinātu?
Es gribētu teikt, ka albumi un fotogrāfijas neaizņem diez ko daudz vietas, nav jau kuļmašīna – kāpēc gan nepaglabāt. Tā noteikti ir vērtība, un to noteikti vajag glabāt – un nekad tas nav pārlieku lielos apjomos, tik viena kā neliela kastīte vai mazs albums. Toreiz nefotografēja kā tagad – kur vajag un kur nevajag. Kāpēc aicinu pašiem glabāt? Muzejos daudz kas jau ir, daudz kā vēl nav, tomēr man šķiet, ka cilvēkiem vajadzētu pašiem vairāk iesaistīties kopējas nācijas informācijas uzkrāšanā un glabāšanā. Nav visu glabāšanas darbu jāuzkrauj valsts iestādēm – arhīviem, muzejiem, bibliotēkām. Protams, mūsu pienākumos ir šīs vērtības glabāt, tomēr arī mūsu iespējas ir ierobežotas. Ja ikviens savas vērtības glabātu pie sevis, savās mājās – mēs noteikti saglabātu vairāk. Ja vien mēs apzinātos, ka tā patiešām ir vērtība. Būtībā tā taču ir kāda noteikta laika fiksācija.
Un nekad vairs nebūs tieši tā.
Jā, bieži vien daudz kas patiešām ir mainījies. Piemēram, mums ir attēli, kuros redzama Salacas upe ar koka laivām tās krastos – visa upe pilna, tā arī stāvēja, nebija jāuztraucas, ka rīt atnāksi un laivas vairs nebūs. Vai arī slitas, pie kurām piesiet zirgu, braucot uz krogu, pienotavu, baznīcu. Tagad tās aizvieto automašīnu stāvlaukumi. Neko tādu mēs nekur vairs neredzēsim.
Bet kāpēc mums jāzina, kā bija agrāk? Tagad taču ir moderni nekavēties pagātnē, bet koncentrēties uz tagadni vai nākotni!
Zinu, bet man ir sajūta, ka mēs visu gribam noplicināt. Mēs visu vienkāršojam, degradējam, aizvācam. Un pēc tam paši tajā vienkāršotajā vidē izjūtam diskomfortu. Kaut kas trūkst. Mums laikam izpratne par ainavu ir jau ģenētikā nostiprināta. Vecrīga – tas ir skaisti, pareizi? Purvciems ir īpašs ar ēku izvietojumu – no putna lidojuma arī skaista ģeometrija. Tomēr uz zemes kaut kā starp šīm mājām jūtams diskomforts. Skatoties uz ainavu, jābūt zināmam romantikas piesitienam. Streiča “Limuzīns Jāņu nakts krāsās” mums lieliska parāda ainavas, kas mūs aizkustina kā latviešus, tajās ielikts kods – ar tām mēs identificējam Latviju un sevi. Mēs sevi neidentificējam ar karti. Ko tad mēs visi asociējam ar vārdu dzimtene? Gar acīm taču nozib kāds ainavas skats, vai tad nē?
Ērgļu un Piebalgas pusē ir daudz līkumainu, putekļainu Vidzemes balto ceļu – tie noteikti ir ļoti tipiski un daudziem asociējas ar Vidzemi! Kas tiem trakajiem līkumiem par iemeslu?
Ceļi iet kā zvēru taka, līkločiem, ievērojot āderu tīklus. Tos uzreiz neņēma un nebūvēja, sākumā tos iestaigāja un iebrauca. Braukšanai, preču pārvadāšanai un karaspēka pārvietošanai pamazām sāka ceļus uzlabot. Taču bija jārespektē zemes īpašumi.
Bet kaut kāds kodiņš tajos līkumainajos ceļos ir – patīk mums tie līkumi. Zaubes pusē ir ļoti skaists ceļš, kur brauc uz Annas muižu – elpa aizraujas apkārt esošās ainavas dēļ. Un nekas dabā nav taisns, ja nu vienīgi horizonts.
Bet ainava mainās, kā lai saglabā to, kas ir kultūrvēsturiski nozīmīgs? Kāpēc ainavas izzūd?
Cilvēks vainīgs. Cilvēkiem patīk izcirst masveidā kokus – skaidrs, ka tas izmaina ainavu. Mūsu domāšana ir īstermiņa. Cilvēkiem vajag automašīnu, māju, dažādas lietas un tas viņiem šķiet ārkārtīgi svarīgi – bet tie visi ir īstermiņa mērķi. Pat māja var būt īstermiņa mērķis.
Taču tajā pašā laikā mēs redzam, ka ainava zudusi tieši tāpēc, ka tā aizaugusi ar krūmiem un kokiem. Daba ņēmusi virsroku, jo cilvēks nav pielicis savu roku. Vai nav tā, ka ainavu cilvēks arī veido?
Arī taisnība. Daudz kas patiešām ir aizaudzis, pazudušas pļavas, palikuši vien krūmi un brikšņi. Laikam jau nevar tā, ka pirkstu neliekam klāt – tomēr, kad to darām, tad vajadzētu zināt, kā to darīt pareizi. Daudz augi izzūd tikai tāpēc, ka mums vairs nav mazo mājsaimniecību ar lopiņiem, kuri ganās pļavās, kurās sienu nenovāc mehanizēti. Lielās saimniecības sēj zālājus, kuros vispār ir tikai atsevišķi augi – kāda tur daudzveidība. Un pēc nopļaušanas pat pļavas krāsa ir atšķirīga. Arī valsts līmenī rūpīgi jāizvērtē, ko mēs definējam par aizsargājamu, kam statusu atceļam. Piemēram, kādu laiku atpakaļ aizsargājamo statusu noņēma stādītajām koku alejām. Lai arī savulaik stādītas, taču tās tagad ir raksturīgas mūsu ainavai! Nekas vairs nekavē tās iznīcināt. Neprātīgo jau netrūkst.
Droši vien ļoti svarīgi būtu vērtības nodot jaunajai paaudzei, bet kā lai ieinteresē šo tehnoloģiju pārņemto paaudzi?
Nezinu, kā tikt ar šo galā. Viņi būtībā ir ļoti informēti, it kā visu zina, visu prot atrast. Heopsa piramīdas, grieķu tempļus zina un apbrīno, taču Latvijā nesaredz neko vērtīgu. Agrāk Latvijas ainavas bija uz izdotajiem žurnālu vākiem – gan fotografēti dabas skati, gan Purvīša un citu mākslinieku darbi. Iespējams, tā bija sava veida tautas masu izglītošana. Varbūt mums vajag ko līdzīgu atkal atkārtot?! Ielikt katrā jaunietī ainavu kodu.
Atgādina, ka vēl līdz 2018. gada 14. februārim interneta vietnē www.ainavudargumi.lv ikviens aicināts piedalīties informācijas papildināšanā par kādu no 50 Latvijas ainavu dārgumiem. Iedzīvotāji aicināti pārlūkot savus fotogrāfiju albumus, kā arī iztaujāt savus radiniekus vai dokumentēt pašu stāstus par piedzīvoto konkrētajā vietā. Ja savus atmiņu stāstus par notikumiem un zīmīgām personībām iedzīvotāji vēlas gatavot rokrakstā, lūgums tos ieskenēt un sūtīt uz elektroniskā pasta adresi ainavudargumi@varam.gov.lv.
