Harijs Rokpelnis par iecerēto skolu reorganizāciju: Cerams, ka skolēniem nenāksies samaksāt ar savām sekmēm (2)

Lasīšanas laiks: 4 min

Jau informējām, ka 25.oktobrī, Izglītības un zinātnes ministrija iepazīstināja ar skolu tīkla pētījuma gala ziņojumu, kurā ieteikts reorganizēt Mazsalacas vidusskolu par pamatskolu. 

“Straujās depopulācijas un nepietiekamā vidusskolēnu skaita (34, kas ir vairākkārt zemāks par rekomendēto minimumu) dēļ un arī tāpēc, ka rekomendētajiem kritērijiem atbilstošā Rūjienas vidusskola ir 22 km asfaltēta ceļa attālumā (19 minūtes), labo OCE indeksu (63,9%) nevar uzskatīt par pietiekamu argumentu, lai atbalstītu turpināt uzturēt vidusskolu ekonomiski pilnīgi nepamatotam skolēnu skaitam Mazsalacā, iesakot reorganizēt to par pamatskolu. Attīstības scenārijā tiek pieņemts, ka, neraugoties uz divreiz lielāko attālumu (45 km, 40 minūtes)
10 Mazsalacas vidusskolēni varētu izvēlēties turpināt mācības Valmieras vidusskolās vai ģimnāzijās, bet 24 dotos uz tuvāko Rūjienu,” rakstīts pētījumā.

Mazsalacas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs HARIJS ROKPELNIS portālam “Valmieras Ziņas”, komentējot pētījuma rezultātus, teica: 

“Rodas pārdomas saistībā ar nesen publicēto pētījumu un tā secinājumiem. Ne tikai par rezultātiem, bet arī par procesu, kā šis un citi pētījumi tiek veikti, kas ir pētnieks un kas maksātājs. Taču atbilžu meklēšana uz šiem jautājumiem lai paliek mūsu katra paša ziņā.

Pēc būtības vairumā gadījumu izglītības iestāžu dibinātājs ir pašvaldība, un atbildīga par procesu sākotnēji ir izglītības iestāde, tad pašvaldība. Arī par nepieciešamību reorganizēt vai mainīt struktūru lemj pašvaldība, un tālāk procesu pati arī īsteno.

Pirms gada Mazsalacas novadā izglītības iestādes jau tika reorganizētas un izveidota šī brīža situācijai optimālā struktūra, rēķinoties gan ar skolēnu skaitu, to interesēm un vajadzībām, gan ar apkārtējo novadu un valsts izglītības piedāvājumu.

Lai gan likumā nav definēts, ko nozīmē kvalitatīva izglītība, taču ir noteikts, kas ir izglītība — “sistematizētu zināšanu un prasmju apguves un attieksmju veidošanas process un tā rezultāts. Izglītības process ietver mācību un audzināšanas darbību. Izglītības rezultāts ir personas zināšanu, prasmju un attieksmju kopums.” Šādi raugoties uz izglītības procesu, top skaidrs, ka to veido ne tikai pedagogu un skolēnu mijiedarbība tiešajā mācību darbā, bet arī vide, interešu izglītības, socializēšanās, sporta un kultūras piedāvājums, kas ne vienmēr ietilpināms tikai skolas sienās. Mazsalacas novada gadījumā liela loma bērnu izglītībā ir arī Mazsalacas Mūzikas un mākslas skolai, kā arī Kultūras centram.

Uz jautājumu var skatīties arī caur ekonomikas prizmu. Ir skaidrs, ka lielāku struktūru uzturēt ir efektīvāk, t.i., izmaksas uz vienu apkalpojamo vienību ir zemākas (vismaz teorijā, praktiski piemēri ļauj izdarīt dažādus secinājumus). Tātad teorētiski, vairāku mazu iestāžu vietā izveidojot mazāku skaitu lielākas iestādes, varētu vai nu ietaupīt līdzekļus, vai pārdalīt esošos tā, ka, piemēram, pedagogi saņemtu lielāku atalgojumu. Taču, ja jautājumu apskata plašāk, top skaidrs, ka tā ir resursu pārdale starp tām ģimenēm, kas dzīvo tālāk no izglītības iestādes un pedagogiem, jo itin viss kaut ko maksā.

Skolēnam jāpavada ceļā ilgāks laiks, tātad skolēns samaksā ar savu laiku. Skolēna ģimene vai pašvaldība samaksā par autobusu un samaksā arī par papildus ēšanu ārpus mājas. Cerams, ka skolēniem nenāksies samaksāt ar savām sekmēm, kuru kritums ir neizbēgams, ja mācībām atvēlētais stundu skaits dienā sarūk

(varam spriedelēt, ka iespējams taču arī mācīties autobusā un autoostā. Taču, piemēram, jūs varētu pastrādāt pa ceļam uz darbu?) Kopējais secinājums par to, kura puse iegūst, kura zaudē un cik lielā mērā, nav viennozīmīgs – vismaz ne tik vienkāršs, kā to uzskata pētnieki.

Par attālumu līdz izglītības iestādei vēl jāpiebilst, ka, mērot attālumu no skolas līdz skolai, netiek ņemts vērā fakts, ka bērni skolā nedzīvo.

Uz jau esošajām izglītības iestādēm skolēni brauc līdz pat trīsdesmit kilometriem vienā virzienā, un pierobežas specifika ir tā, ka uz otru pusi mums nav cita lielāka pilsēta un skola, kurā mācības notiktu latviešu valodā. Vēl interesanti, ka, neskatoties uz šķietami nelielo attālumu, pēdējos gados neviens Mazsalacas vidusskolas devītās klases absolvents nav devies vidējo izglītību apgūt Rūjienas vidusskolā. Ja šī taka nav iemīta, vai tā ir jābruģē?

Netiek arī atbildēts uz jautājumu, kā jaunais, kompetencēs balstītais izglītības saturs tiks īstenots klasēs ar trīsdesmit un vairāk skolēniem? Kā tiks nodrošināts, ka klases iekārtojums ir viegli transformējams individuālajam un grupu darbam, un kā pedagogs šādu grupu darbu spēs koordinēt. Pirms pāris mēnešiem sanāksmē Mārupē ministrs Šadurska kungs minēja, ka varot piesaistīt papildus pedagogu lielākām klasēm, piemēram, ar trīsdesmit bērnu klasi strādā divi pedagogi. Diemžēl uz jautājumiem, kā tas atšķiras no divām piecpadsmit bērnu klasēm dažādās skolās un kur ir ekonomiskais izdevīgums, viņš neatbildēja.

Lielākās bažas rada fakts, ka šādu neatbildētu jautājumu vēl ir daudz, un atbilžu no pētniekiem un iniciatīvu virzītājiem nav.

Skaidrs ir tikai viens – Mazsalacas vidusskola uzrādījusi labākos centralizēto eksāmenu rezultātus starp bijušā Valmieras rajona skolām, tajā skaitā apsteidzot arī Valmieras Valsts ģimnāziju.

Mazsalacas vidusskolā ir stabils pedagogu kolektīvs, kas veiksmīgi strādā gan ar skolēniem, kuri sasniedz augstus rezultātus dažādās reģiona un valsts līmeņa olimpiādēs un sacensībās, gan arī ar speciālo izglītības programmu bērniem. Skaidrs, ka vidusskola jebkurā novadā ir kaut kas vairāk par iestādi, un novada iedzīvotāji to apzinās.”