Lasīšanas laiks: < 1 min
Basketbola kluba “Vidzemes Augstskola” galvenajam trenerim, Robertam Zeilem, šis gads, nenoliedzami, ir bijis sasniegumiem bagāts. Par to liecina ne tikai veiksmīgi aizvadītā sezona gan augstskolas komandā, gan jaunatnes līgā, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas absolvēšana, bet arī izcīnītais Baltijas kauss ar Latvijas izlases U-14 kadetiem. Tieši šajā gadā sasniegtais un piedzīvotais trenerim ir licis saprast, ka visa pamatā ir motivācija un smags darbs gan ar sevi, gan treniņos. Tāpēc viņš tic, ja spēlētāji būs motivēti, vēlēsies smagi strādāt un pilnveidoties, sasniegumi atnāks paši no sevis.
Valmierā trenējat vairākas komandas - Valmieras sporta skolas audzēkņus un basketbola klubu “Vidzemes Augstskola”. Kā ir strādāt ar katru no komandām, un kā tās atšķiras?
Patīk strādāt ar abiem, jo abos saskaries ar pilnīgi ko citu – citiem mērķiem. Par rezultātu, protams, var cīnīties, taču bērniem ne vienmēr tas ir pats galvenais, un bērniem ir jāmāca no pašiem pamatiem līdz pat augšai. Lielajiem puišiem viss jau ir jāmāk, papildus vēl jāmācās taktiskās lietas, jo viņi atrodas jau “lielajā sportā”, kur var pārbaudīt savus spēkus un sacensties jau nopietnākā līmenī. Atkal ar bērniem ir tas pats – ko tu vari izdarīt, ko izaudzināt. Viens mērķis varbūt tur ir rezultāti, kas gan man pašam nav tik liels mērķis. Galvenais, lai kolektīvs ir foršs, lai viss izveidojas, lai visi grib trenēties un varbūt pat tāds lielāks mērķis ir, lai no puišiem izaug gan noderīgs spēlētājs Latvijas izlasei, gan tepat augstskolas komandai. Vispār – lai izaugtu par labiem cilvēkiem, jo tas jau ir pats galvenais. Lai ir tā, ka pēc tam ir prieks satikt uz ielas un apvaicāties par to, kā iet pa dzīvi.
Bet abi divi man patīk. Varbūt tagad ir tas, ka ir abi divi un ir daudz. Brīžiem liekas, ka spēka nepietiek.
Darbs aizvadītajā sezonā bijis daudz, vai atlika laiks sev pašam?
Principā, no jaunatnes līgas trenēju trīs grupas – 2000, 2001 un 2004 gadi, ar kuriem šogad ieguvām divas trešās un vienu ceturto vietu Latvijā. Ar 2000. gadu piedalījāmies EYBL sacensībās, kur posmi bija Polijā, Lietuvā, Igaunijā un Latvijā – tur ieguvām ceļazīmi uz superfinālu Polijā. Ar BK “Vidzemes Augstskola” sezona ilga no septembra beigām līdz aprīlim. Komanda piedalījās gan Latvijas basketbola līgas 2.dīvīzijā, gan Studentu basketbola līgā. Jūnijā tika dota iespēja trenēt Latvijas izlases U-14 puišus, ar kuriem Baltijas Kausā izcīnījām uzvaru. Ja tā visu sarēķina, tad sākot no pagājušās sezonas sākuma līdz pat Baltijas kausam, brīvas ir bijušas tikai piecas nedēļas nogales.
Jūnijā Rīgā notika Baltijas Kauss, kur piedalījās Baltijas valstu U-14 izlases. Ko Jūs varat pastāstīt par darbu Latvijas izlasē, kāda ir sajūta būt Latvijas izlases trenerim?
Jauka! (smejas) Tas bija liels pagodinājums, ka mani uzaicināja būt par izlases treneri. Teikšu tā, ka tas bija diezgan necerēti. Varbūt klusībā pie sevis domāju, ka kaut kad varētu tikt
pirmajā izlasē par trenera asistentu. Tiekot uzreiz par galveno treneri, bija diezgan liels pārsteigums. Pats trenera darbs īstenībā bija ļoti labs. Ļoti liels prieks par to. Varbūt ne tikai tāpēc, ka mēs ieguvām Baltijas kausu, bet arī kolektīva dēļ – gan Artūrs Visockis, kas bija mans palīgs, gan Ivars Ikstens, kas mums nāca palīgā. Mums bija ļoti labs treneru kolektīvs.
Ja godīgi runājam, tad gribētu tādā strādāt. Šeit, augstskolas komandā un ar mazajiem, es kā treneris esmu viens. Kādreiz, kad kaut kur netiku, mani aizstāja Sandis Bukšs, BK “ViA” menedžeris, vai kāds cits, kas to varētu izdarīt, jo diemžēl nav tāds kolēģis uz pilnu slodzi, kas varētu man palīdzēt. Esot izlasē bija ar ko diskutēt, plānot un domāt. Saskanēja arī visa tā filozofija un domu gaita. Uz treniņu atnāk 20 Latvijas labākie U14 puiši, un ir tā, ka tu dod un viņi ļoti ātri ņem pretī, ātri mācās, jo viņi visi ir labākie. Viņi spēj to visu paņemt un tev rada iespēju vieglāk strādāt, daudz vieglāk realizēt savas idejas un tas jau uzreiz dod to gandarījumu. Bija lieliski, kaut gan laiks bija īss. Mums netika dots ilgs laiks, bet, nu, pirmā pieredze, manuprāt, ir ļoti laba. Uzvarējām Baltijas kausu, par ko arī vislielākais prieks, neskatoties uz to, ka ļoti labi divi, trīs centra spēlētāji bija guvuši traumas.
Pēc sekmīgi aizvadītas sezonas, kāds ir Jūsu skatījums uz nākamo sezonu gan ar jauniešu komandām, gan ar Vidzemes Augstskolas komandu? Vai ir izvirzīti kādi konkrēti mērķi?
Kā jau es teicu – kaut kādi mērķi jau galvā, protams, ir. Varbūt tas galvenais mērķis ir ar Vidzemes Augstskolas komandu - tikt pie motivētiem spēlētājiem, kas šeit nāk paši, nevis tāpēc, ka viņiem kāds to liek. Principā tas ir tas, ko esmu šovasar sapratis. Labāk astoņi motivēti, nevis 14, no kuriem seši nav motivēti un tad viņi arī tos astoņus velk uz leju. Tad jau nestrādā nekas, ja tev ir nemotivēti cilvēki. Tu vari bīdīt jebkādu taktiku un viņi vienkārši nestrādās un tas bojā gan komandas mikroklimatu, gan attiecības, gan visu pārējo. Ar tiem mazajiem vairāk ir tā, ka jāvēro kā viņi attīstās un vai to dara pareizi. Vai strādā tas, ko mēs darām. Un, ja tas viss notiek, tad tas rezultāts atnāk pats no sevis. To, ko viņi iemācās, to viņi arī izdara. Ja viņi strādā, viņi visu izdara. Protams, viss ir arī atkarīgs no tā, kādi bērni ir atnākuši – cik viņi ir azartiski un, vai ir tā vēlme kaut ko iemācīties. Ne jau visi vienmēr to gribēs darīt. Būs puiši, kas gribēs darīt, un būs tādi, kuriem vecāki liek kaut ko darīt un iet. Rezultātu var dabūt no tādiem, kas paši iet un grib. Par mērķiem – noteikti kaut kas līdzīgs, kas šogad.-Tiekties, mēģināt visu izdarīt labāk, kvalitatīvāk. Šogad arī ir absolvēta Latvijas Sporta Pedagoģijas Akadēmija, tāpēc ir nedaudz mierīgāka sirds, var gan vairāk un kvalitatīvāk pagatavoties treniņiem, gan plānot visu gadu kopumā. Tas jau vien dos klāt kaut kādus procentus tam, ka viss izskatīsies labāk. Kā saka – darba netrūks.
