Lasīšanas laiks: 3 min
20 gadus vecā Karīna Fatejeva jau sešus gadus ir florbola spēlētāja. “Pagājušajā sezonā sanāca paņemt pauzi mācību dēļ, bet šogad esmu atsākusi trenēties.” Florbols ir meitenes sapņu piepildījumu vieta.
Bērnībā Karīna nemaz nebija iedomājusies, ka kādreiz varētu nodarboties ar kādu sporta veidu. “Atceros, ka sporta stundās ļoti izcēlos, jo biju ātra, un man visur vienmēr vajadzēja būt pirmajai. Taču doma par kādu konkrētu sporta veidu nebija, jo dejoju tautiskajās dejās,” stāsta Karīna.
Meitenei nekad nav bijis kāds konkrēts sapnis, par ko vēlētos kļūt, jo viņai ļoti ātri un bieži mainījās domas. “Bērnībā vēlējos būt gan policiste, gan skolotāja, gan veterinārārste. Tāds liels, liels sapnis, par ko vēlējos kļūt, nebija.”
Karīnas ģimenē ar florbolu nodarbojās arī māsa, taču mācību dēļ viņai treniņi bija jāpārtrauc. “Manuprāt, māsa pievērsās florbolam manis dēļ.” Meiteni uzrunāja treneris Jānis Dainis, kurš meklēja meitenes, kas nāktu uz treniņiem. “Aizgāju uz dažiem treniņiem pie “lielajām meitenēm”,” stāsta Karīna. Tolaik komandas meiteņu attieksme pret Karīnu nebija pārāk patīkama, tāpēc meitene florbola treniņus pārtrauca. “Pēc laika aizgāju uz zāli ar draudzenēm, kur bija Latvijas izlases spēle.
Sportistes dziedāja valsts himnu Latvijas izlases formās. Tobrīd klusībā pie sevis teicu – es arī tā kādreiz gribētu, tāpēc atsāku trenēties.”
Florbols ir vienīgais sporta veids, kurā Karīna ir trenējusies. “Bez florbola esmu trenējusies vien sētas mačos ar draugiem,” smejas meitene.
Par nepieciešamākajām rakstura īpašībām, kurām jāpiemīt florbola spēlētājai, Karīna atzīst nosvērtību, apņēmību un mērķtiecību. “Ja spēlētājs laukumā nevalda pār savām emocijām, tad diezgan viegli var pieļaut būtiskas kļūdas. Un, tā kā florbols ir komandas sporta veids, spēlētājam ir jāpiemīt komandas garam.
Egoists noteikti neiederētos komandā.”
Visgrūtākais, pēc Karīnas domām, ir samierināties ar zaudētu spēli. “Regulārajā turnīrā tas rūgtums par zaudētu spēli, protams, ir mazāks kā tad, ja jācīnās par vietām. Vistrakāk ir tad, ja tiek zaudēts spēlē par zelta medaļu. Tad gan var noslēgties vismaz uz nedēļu,” atzīst Karīna.
Meitene nesaskaras ar to, ka apkārtējie cilvēki izteiktu negatīvus komentārus, jo viņa ir florbola spēlētāja. “Vienīgais, ko esmu dzirdējusi, ir tas, ko puiši parasti saka – tad jau labāk vērot kā zāle aug, nekā skatīties sieviešu florbolu,” stāsta florboliste.
Arī Karīna ir tikusi pie dažām traumām, spēlējot florbolu. “Kā jau lielai daļai florbolistu, arī mani piemeklēja ceļgala traumas. Par laimi, es tiku galā bez operācijām.” Jauniešu izlases nometnē meitene pārslodzes dēļ satraumēja muguru, tāpēc diezgan bieži saskaras ar muguras sāpēm.
“Spēlējot sāpes nejūtu. Tās parādās pēc treniņiem vai spēlēm, taču arī ne vienmēr.”
Florbols ir piepildījis vienu no Karīnas sapņiem – dziedāt valsts himnu, stāvot Latvijas izlases formā. “Šo sapni piepildīju jauniešu pasaules čempionātā. Nākamais sapnis, ko vēlos un ceru piepildīt, ir piedalīties kādā no pasaules čempionātiem sieviešu izlases sastāvā,” stāsta sportiste. Pašu lielāko sapni meitene neatklāj, jo domā, ka tā ir lielāka iespēja, ka tas piepildīsies.
