Lasīšanas laiks: 5 min
Pirms 45 gadiem, 1971.gadā, Valmierā svinīgi atklāja 4.vidusskolu. Par skolas pirmo direktoru kļuva Vidulis Vīksne. Šodien mēs šo skolu pazīstam kā Valmieras Pārgaujas ģimnāziju, kas 3.septembrī, skolas jubilejas salidojumā, kopā pulcēs vairāku paaudžu absolventus un viņu skolotājus.
Skola savos 45 gados ir iemantojusi vairākas tradīcijas. Vecāko paaudžu absolventi noteikti atcerēsies “Horoskopu balli”, 1.aprīļa pārģērbšanos, skolas deju konkursu “Valmieras rudens”, kā arī autoapmācību leģendāra skolotāja Pāvela Toča vadībā. Tāpat Pārgaujas ģimnāzija tajā laikā bija vienīgā skola, kurā varēja apgūt militāro apmācību. Par skolas neatņemamu sastāvdaļu kļuvušas Žetonvakara izrādes, kurās nereti var pamanīt un atklāt jaunus aktieru talantus.
Viena no Pārgaujas ģimnāzijas izlaiduma klašu tradīcijām savulaik bija pēdējā peldēšanas stunda, kad baseinā ar visām drēbēm “lidoja” peldēšanas skolotāji. Tas bija nerakstīts likums, pret kuru paši skolotāji nemaz neiebilda. Tāpat skolai ir arī savi “gariņi”, kuri, piemēram, virina 43.kabineta durvis vai pastaigājas pa aktu zāli.
Agita Zariņa skolas direktores amatā nostrādājusi jau desmit gadus. Agita ģimnāziju pazīst visos līmeņos – viņa ir šīs skolas absolvente, skolotāja un direktore. Kad viņa sāka strādāt skolā, daļa kolēģu bija viņas kādreizējie skolotāji:
“Sākumā bija mazliet dīvaini. Bet man nebija sevi jāpierāda, kolēģi zināja, kas es esmu un ko varu. Protams, viņi ik pa laikam man atgādināja par maniem skolas laiku niķiem. Pašos pirmajos darba mēnešos man ārkārtīgi pietrūka mana klase. Likās, ka viņi visi tūlīt parādīsies aiz stūra. Bet neparādījās, turpmāk es te biju viena.”
Agita norāda: “Manai paaudzei ir ļoti paveicies, jo mēs esam dzīvojuši divos ļoti atšķirīgos laikos. Padomju laika skola un šī laika skola ir divas dažādas lietas. Tam laikam bija raksturīgas kolektīvas lietas – bija darba nometnes “Lotoss”, kad Brenguļos visa klase vasarā ravējām bietes. Tur dzīvojām un strādājām veselu mēnesi. Tāpat rudenī bija jāpalīdz kolhozos. Šādi pasākumi klases ārkārtīgi saliedēja.”
Agita norāda, ka mūsdienu jaunieši ir savstarpēji ļoti draudzīgi. “Viņi nedala cilvēkus klasēs. Protams, konkurence starp klasēm pastāv, taču kādam labākais draugs mācās citā klasē, un viņu draudzību tas neietekmē.
Padomju laikos likās dīvaini, ja vienā solā sēdēja puisis un meitene. Tagad tas ir normāli. Man ļoti patīk mūsdienu jaunatne, esmu sajūsmā. Skolotāja profesija vispār neļauj novecot,”
atzīmē skolas direktore.
Viņa piekrīt, ka ikviens skolēns vislabāk atceras tieši tos prasīgos un stingros skolotājus. Arī nedarbu ir pastrādāts tik daudz, ka tos publiski labāk neizpaust: “Es dažreiz skolēniem izstāstu, kādus nedarbus darīju savos skolas gados, bet ar noteikumu, kas tas netiks tālāk stāstīts. Skolēniem ir jāsaprot, ka skolas dzīvi veido viņi paši. Dažreiz domāju – ja es savam bērnam izstāstītu visu, ko vidusskolā esmu darījusi, es kā mamma nebūtu priecīga, ja viņš tā rīkotos. Bet no otras puses man pat gribētos, lai mūsdienu bērni vairāk pievērstos tiem nedarbiem, jo tieši ar to jaunība ir skaista.
Gribas izvilkt skolēnu no mājas, lai viņš noliek malā to datoru. Ja skolēns pasaka, ka nevar piedalīties, piemēram, Žetonvakara izrādē, jo viņam ir jāmācās, tad kaut kas nav kārtībā. Protams, ir labi, ka viņš mācās, bet tas dzīvē nav vienīgais, tā var palaist garām labākos skolas gadus un pasākumus. Sociālās iemaņas no grāmatām apgūt nevar.
Piemēram, kad Lāčplēša dienā logos dedzinām svecītes – tieši tajā brīdi, tajā vakarā, rodas patriotisms. To nevar salīdzināt ar izlasītu nodaļu vēstures grāmatā.”
Pirms Agitas skolu vadīja trīs vīrieši, un uz jautājumu, vai bija sevi vairāk jāpierāda, kļūstot par direktori, Agita atbild: “Skolā praktiski viss jau bija, tikai vajadzēja telpai “iepūst dvēseli”. Piešķirt to, ko var piešķirt tikai sieviete – mazliet vairāk krāsu, emociju un skaistuma. Paldies manam kolektīvam, manai komandai. Visas paveiktais ir paveikts tikai pateicoties maniem kolēģiem, kuri man uzticējušies un sekojuši manai idejai. Direktors jau ir tikai karognesējs, ikdienas darbu paveic skolotāji un tehniskie darbinieki.”
Skolai ir trīs galvenās vērtības – radošums, erudīcija un sadarbība: “Visu mūsdienās nevar iemācīties, ir jābūt gana asam prātam, lai saprastu, kur ko atrast, kur atlasīt galveno un kur “nenoslīkt” sīkumos. Bez radošuma mūsdienu vide vairs nevar pastāvēt. Jebkurā profesijā tieši radošums ļauj attīstīties. Tāpat skola nav viena cilvēka organisms, tā ir sadarbība visos līmeņos.”
Sestdien, 3.septembrī, skolā notiks 45 gadu jubilejas salidojums. Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā mācījušies vairāki Valmierā un Latvijā zināmi cilvēki – premjers Māris Kučinskis, Latvijas Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons, Valmieras teātra aktrises Regīna Devīte un Ieva Džindža, Nacionālā teātra aktieris Normunds Bērzs, Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš, dokumentālo filmu režisore Liene Laviņa Kalnaella, basketbola treneris Alvils Kaufmanis, rakstnieks Gundars Ignats, Vidzemes slimnīcas ķirurgs Ventis Beķeris, saimniecības “Vīnkalni” īpašniece Zanda Žentiņa, kempinga “Ezerpriedes” īpašniece Zane Jēgere, Vidzemes Augstskolas docents Visvaldis Valtenbergs, Valmieras muzeja vēsturnieki Liene un Alberts Rokpeļņi, smagatlēts Mārtiņš Krūze, galerijas “Laipa” vadītāja Karlīne Cercina, TV seja Aivis Ceriņš, airēšanas slalomists Krišs Ozols, “Timemachine 1961” izveidotājs Mārcis Bogdanovs, “Radio TEV” ētera balss Rūdolfs Švēde, uzņēmēji Jānis Ločmelis un Roberts Ločmelis, uzņēmējs Agris Bergs, dziedātāja Sabīne Vidriķe, peldētājs Uvis Kalniņš, orientēšanās sportiste Līga Valdmane, BMX braucēji Elvis Puroms un Kristens Krīgers. Vēl nenosaukti ir daudzi, katrs ar savu talantu, savām izcilajām spējām savā nozarē.
Sveicam Valmieras Pārgaujas ģimnāziju 45 gadu jubilejā!
