Lasīšanas laiks: 5 min
Spilgta gaisma, eiforija, visaptveroša mīlestība, sarunas ar sen mirušiem tuviniekiem – tie ir daži aspekti, kas saistās ar t.s. tuvās nāves pieredzi. Taču vai patiešām šī parādība ir tik paranormāla, par kādu to bieži uzskatām?
Tuvās nāves pieredzi bieži apraksta kā dziļi mistisku, pārpasaulīgu, garīga rakstura notikumu, kur izplūst robežas starp telpu, laiku un normālām uztveres spējām.
Iespējams, mums vienkārši vienu reizi par visām reizēm vajadzētu nodalīt smadzenes no prāta. Jo patiesībā tuvās nāves pieredze ir prāta darbība vai psiholoģiskās konstrukcijas, kas ataino mūsu cerības.
Tieši šim fenomenam ir veltīts raidījums “Atgriešanās no mirušajiem”, kas televīzijas kanālā “National Geographic” būs skatāms svētdien, 14.augustā.
Izrādās, tuvās nāves pieredzes gadījumos psiholoģiskie un fizioloģiskie faktori ir cieši saistīti ar kultūras un sociālajiem faktoriem. Piemēram, 40 gadīgs vīrietis no Nebraskas stāsta par par mirdzošu, bārdainu balto vīrieti, kurš ved viņu cauri vārtiem, kas inkrustēti ar pērlēm. Havaju salu iedzīvotāji un Mapuče Dienvidamerikā biežāk redzot vulkāniskas ainavas, bet savukārt tibetieši- īpatnēju gaismu, kas rada iespaidu par reinkarnāciju.
Lūk, ko zinātnieki saka par četrām parādībām, kas raksturo tuvās nāves pieredzi.
Atrašanās ārpus ķermeņa
Atrašanās ārpus ķermeņa parasti ir daļa no tuvās nāves pieredzes un reizēm tā ir arī iespēja redzēt savu ķermeni no augšas. Lai gan šķiet, ka šie stāsti vairāk saistās ar paralēlo pasauli, tomēr neirozinātniekiuzskata, ka tā var notikt ne tikai gadījumos ar tuvās nāves pieredzi un to var izskaidrot ar neirozinātnes atziņām.
Ar iziešanu ārpus ķermeņa un istabas aplūkošanu no augšas var nākties saskarties miega paralīzes laikā, kuru kaut reizi savas dzīves laikā ir piedzīvojuši vismaz 40% cilvēku. Miega paralīze rodas ātrā (seklā) miega fāzē gadījumos, ja cilvēks joprojām ir ātrā miega fāzē, taču prāts daļēji jau ir pamodies. Šajā miega fāzē smadzenes faktiski paralizē ķermeni, lai novērstu tā līdzdarbošanos sapņos. Smadzenes, vēl ticot, ka cilvēks ir aizmidzis, turpina paralizēt ķermeni, pakļaujot cilvēku šausminošiem, burtiski atmodinošiem murgiem.
Savukārt citi zinātnieki ir pierādījuši, ka mākslīgi stimulējot labo paura – deniņu mezglu, atrašanos ārpus ķermeņa var izraisīt mākslīgi. Paura – deniņu mezgls ir tā smadzeņu daļa, kas savāc informāciju no talamusa, kas regulē apziņu, miegu un možumu, limbiskās sistēmas, kas iesaistīta emociju, uzvedības, motivācijas un ilgtermiņa atmiņas procesos, un sajūtām.
Tikšanās ar nāvi
Tikšanās vai sarunas ar nāvi ir vēl viens aspekts, ko bieži min saistībā ar tuvās nāves pieredzi un to var daļēji skaidrot ar cerībām. Mūsu kultūras kodā ir neskaitāmi stāsti par nokļūšanu debesīs un satikšanos ar sen mirušiem radiniekiem, kuri mūs nepacietīgi gaida.
Zināms, ka cilvēki, kas slimo ar Pārkinsona un Alcheimera slimībām, bieži redz spilgtas halucinācijas, kurās darbojas spokiem līdzīgi tēli, tostarp miruši tuvinieki savās mājās. Šie stāsti bieži saistās ar palidotomiju, ko reizēm izmanto neiroķirurģiskajās manipulācijās, ārstējot slimniekus. Halucinācijas rada dopamīna disfunkcijas, kā zināms, šis hormons ir iesaistīts smadzeņu atbildes reakcijās.
Patiesībā ir pārsteidzoši, ka halucināciju nav vairāk, nekā to ir patlaban. Smadzenes nemanāmi un iespējami ātri piepilda jebkuru plaisu, kas rodas mūsu uztverē. Piemēram, visiem redzes laukā ir “aklā zona” vietā, kur redzes nervs savienojas ar tīkleni. Tur mēs nevaram redzēt neko, taču mēs to nezinām, jo mūsu smadzenes vienkārši aizpilda tukšās vietas. Taču ja tās saņem neprecīzu informāciju, tās aizpilda tukšumu ar gobliniem vai vampīriem. Ja acs mākula deģenerējas, tad rodas kļūdas redzes lauka centrā, un cilvēki bieži ziņo par spokiem un halucinācijām. Tas varētu būt saistīts ar smadzeņu centieniem radīt jēgu neironu “troksnī”, kuru rada bojājumi vai tikai daļēji saņemta informācija.
Citiem vārdiem sakot, smadzeņu halucinācijas laikā, kad tās saņem neparastus vai neatbilstošus signālus, nav nekāds pārsteigums.
Tādēļ īpaši interesanti šķiet tuvās nāves pieredzes gadījumi, kad cilvēki sarunājas ar kādu nepazīstamu, mirušu personu un pēc laika tiek uzzināts, ka tas bijis iepriekš nezināms, bioloģiskais radinieks – tēvs, māte, vectēvs, māsa, u.t.t.
Eiforija
Bieži vien par tuvās nāves pieredzi tiek stāstīts kā par eiforisku un svētlaimīgu gadījumu. Pirmajā mirklī tas varētu šķist paradoksāli, ievērojot tuvās nāves pieredzes apstākļus. Tomēr ir atklāts, ka vairākas narkotiskas vielas rada vizuālos un emocionālos aspektus, kas ir ļoti, ļoti līdzīgi tuvās nāves pieredzei.
Piemēram, ketamīns, ko izmanto kā apreibinošu vielu un anestēzijā, var radīt halucinācijas, atrašanos ārpus ķermeņa, eiforiju, u.c.Ketamīns iedarbojas uz N-metil-D-aspartāta (NMDA) receptoriem, tiem pašiem, uz kuriem iedarbojas citas narkotiskās vielas, piemēram, amfetamīns.
Ja ir liels stress vai šoks, tad smadzenes kā atbildes reakciju pastiprina dopamīna un dabīgo opioīduizdalīšanos. Lai gan mēs precīzi nezinām, kāpēc tā notiek, nav šaubu, ka tas palīdz ārkārtēju briesmu gadījumos, jo smadzenes kādu laiku var būt mierīgas un klusas pat spēcīgu emociju gadījumos.
Gaismas tunelis
Iespējams, viszināmākā tuvās nāves pieredzes izpausme ir sajūta, ka cilvēks tiek ievilkts tunelī, kura galā spīd spilgta gaisma.Daži pētnieki uzskata, ka šo parādību var izskaidrot ar tīklenes išēmiju (skābekļa trūkumu pie tīklenes).
Ja tīklene nesaņem skābekli, perifērā redze lēnām samazinās un cilvēks redz tikai to, kas atrodas redzes lauka centrā. Vīzija par tuneli ir simptoms ārkārtējām bailēm un skābekļa zudumam, kas abi bieži vērojami miršanas laikā.
Neapšaubāmi, tuvās nāves pieredze ir sarežģīta parādība ar daudziem darbības mehānismiem. Skābekļa trūkums iespaido smadzeņu vizuālās sistēmas un tās cīnās, lai gūtu jēgu no dīvainām emocijām, radot narkotiku iedarbībai līdzīgas reakcijas un daudzās kultūrās bāzētas cerības. Būt tuvu nāvei (vai domāt, ka esat tuvu nāvei) ir unikāla fizioloģiskā un emocionālā pieredze.
