Lasīšanas laiks: 3 min
Piektdien, 5.augustā, plkst.16 Valmieras muzeja Izstāžu nama Velvju zālē atklās izstādi “Pasaules radīšana. Māls un porcelāns”, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras pilsētas pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Bulmeistare.
Velvju zālē interesentiem būs skatāmi dažāda veida keramikas materiāla – gan sarkanā māla, gan porcelāna – izstrādājumi. Tie muzeja krājumos nonākuši dāvinājuma veidā, kā arī atrasti arheoloģiskajos izrakumos. Jāmin, ka liela daļa dāvināto priekšmetu ir pasaulē pazīstamās valmierietes, spāņu deju dejotājas Martas Alberingas Valmieras muzejam nodotās kolekcijas priekšmeti. Tāpat arī būs aplūkojami 2013.gadā Valmierā veiktajos izrakumos atrastās keramikas lauskas, no kurām dažas šovasar izdevies salīmēt, atjaunojot vairākus gadsimtus senus māla traukus.
Izstādē lielākoties apskatāmi vietējie ražojumi, bet ir arī no tālākām vietām, piemēram, Indijas un Ķīnas, atceļojuši eksemplāri. “Pārsvarā ir 19. un 20. gadsimtā tapuši priekšmeti, kas, ja neskaita dažus izņēmumus, nav jaunāki par 1970.gadiem. Savukārt vecākie priekšmeti ir izrakumos atrastie, vairākus gadsimtus seni. Tomēr izstādes mērķis nebija parādīt māla izstrādājumus dažādos laikos vai ietvert pēc iespējas vairāk ražotāju, bet gan rādīt, kā cilvēks veido savu pasauli, rada sev vajadzīgo. Izstāde ir par māla priekšmetu dažādajām funkcijām,” skaidro Valmieras muzeja Krājuma nodaļas vadītāja Indra Vīlistere.
“Arī dizains ir daudzpusīgs. Ir formas, glazūras izmantošana, ornamenti, gravējumi. Piemēram, šie apmēram no 1905. līdz 1910.gadam tapušie trauki – grūti noticēt, ka tie ir tik seni, jo viegli varam iztēloties tos mūsdienu mākslas salonu plauktos. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka īsta māksla nenoveco,” norāda I.Vīlistere.
Katrs priekšmets ir sava laika liecinieks, atklājot toreizējās iespējas un dzīvesveidu. Piemēram, liela izmēra bļodā, kas tagad sadalījusies divās daļās, bet tādējādi ļaujot saprast, cik biezs trauks bijis, tika mīcīta mīkla maizei vai kliņģerim. Keramiķa Upes, kurš strādājis Limbažu ielas darbnīcā, veidojumi – līdztekus vienkāršiem krāsns podiņiem arī grezni trauki un vāzītes. Podi ievārījuma glabāšanai. “Senāk pēc maizes izcepšanas, kamēr krāsns vēl karsta, brūklenes vai mellenes salika māla podā un krāsnī iekšā. Tā tapa ievārījums, kuru glabāja bez cukura. Pēc tam podam pārsēja vaska papīru. Te var redzēt trauka augšpusē speciālu gropīti, lai var vieglāk aukliņu uzsiet. Šajā pašā podā ievārījumu arī glabāja visu ziemu. Trauku mājās nenesa, bet gāja uz šķūnīti ar mazāku bļodiņu un ar karoti ielika vajadzīgo daudzumu. Pirms ēšanas pielika medu vai cukuru, ja tāds mājās bija. Mums tagad ierastā ievārījuma vārīšana ar cukuru sākās tikai 20.gadsimtā.”
Katram savs ēdiena trauks ir jaunākos laikos radusies nepieciešamība. 20. gadsimta pirmajā pusē un vietām arī pēc kara putru ar aizdaru – taukiem, sviestu vai gaļu – lika lielā bļodā galda vidū, bet katram ēdājam bija sava karote. Savukārt piens bija atsevišķā bļodiņā vai krūzē. Kad dzīves apstākļi uzlabojās, bija iespēja nopirkt katram ģimenes loceklim savus traukus. Par izmaiņām galda kultūrā liecina speciālu trauku parādīšanās. Piemēram, reljefas formas recināmiem ēdieniem. Uz godiem tika aicinātas mācītas saimnieces, kuras sagatavoja svētku maltīti.
Izstādes laikā interesentiem visu gadu būs pieejamas arī izglītojošās programmas, kurās būs iespēja uzzināt vairāk par mālu, veidot no tā dažādus darinājumus, ornamentus, darboties ar plastiku. “Materiāls ir interesants. No sākuma tas ir mīksts un plastisks, pēc apdedzināšanas – izturīgs, bet vienlaicīgi trausls. Porcelāns, vairākkārt apdedzināts augstākā temperatūrā, ir izturīgāks. Māla trauki panes augstu temperatūru, spēj izolēt elektrisko strāvu, vienlaikus spēj būt funkcionāli un dekoratīvi.”
Izstāde būs skatāma līdz nākamā gada Muzeju nakts norisēm.
