Lasīšanas laiks: 4 min
Valmieras Pārgaujas ģimnāzija (VPĢ) jau otro gadu ir viena no laureātēm Monreālas Latviešu sabiedriskā centra atbalstītajā un Vītolu fonda organizētajā ekskursiju projekta konkursā “Pētīsim un izzināsim Latvijas vēsturi”.
Konkursa mērķis – izzināt savas valsts vēsturi un tā sasniegšanai noorganizēt izzinošu, pētnieciska rakstura ekskursiju uz dažādiem Latvijas muzejiem, vēstures un kultūras pieminekļiem vai ar vēsturiskiem notikumiem un vēsturiskām personām saistītām vietām, motivēt skolotāju un skolēnu jaunradi izzināt Latvijas vēsturi, veidot izpratni par Latvijas vēsturi kā interesantu un nepieciešamu mācību priekšmetu.
Projekta konkursa noslēguma sarīkojums notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), kur laureātus sveica pārstāvji no Gaismas pils un konkursa organizētāji, rādot prezentāciju par projekta īstenošanu, ekskursijā iepazīstinot ar muzeju un piešķirot finansējumu projekta realizēšanai. Sarīkojuma noslēgumā pusdienas Gaismas pils restorānā “Klīversala”.
Rakstot pieteikumu ekskursiju projektu konkursam, izvēlējos tēmu, ko vēstures mācību stundās apgūst 7.klašu skolēni – Latvija 13.gadsimtā un konkrētāk par Rūsiņu – Tālavas latgaļu zemes Satekles vecāko, seno latgaļu virsaiti, visvaronīgāko no latgaļiem cīņā par savas zemes brīvību no vāciešiem. Latviešu Indriķis Rūsiņu gan nosauc par “drošsirdīgāko no letiem”, gan pieskaita pie katoļu baznīcas ienaidniekiem.
Līdz ar to vienas dienas garumā apmeklējām vietas, kuras uzskatāmas par Rūsiņa un viņa karadraudzes apmešanās vietām – Raunā Tanīsa kalns, pilskalns un Rūsiņa kalns Kvēpenē, pilskalns Nītaurē un Siguldā. Ekskursijas noslēguma objekts bija Satezeles pilskalns Siguldā, kur Rūsiņš krita pils aizstāvēšanā pret vācu krustnešiem.
Ekskursijas laikā, protams, skatījām arī citus objektus, piemēram, Raunā Staburagu –pēcledus laikmeta šūnakmens veidojumu un avotu veidotu saldūdens kaļķiežu atsegumu, Raunas viduslaiku pilsdrupas un alu. Kolektīvam foto izvēlējāmies tēlnieka Kārļa Zemdegas pieminekļa “Koklētājs” fonu, domātu kā brīvības simbolu, ar ideju par šķēpa pārvēršanu koklē un cīņas gara apvienošanu ar dziesmu – Baumaņu Kārļa sacerēto lūgsnu “Dievs, svētī Latviju”.
Ceļā uz Kvēpeni, apstājāmies pie bijušajām ūdensdzirnavām Vaivē, kur 1998.gada lietusgāžu rezultātā izraisītie plūdi pārrāva dzirnavu dambi. Latvijas ģeologu teiktais, ka Latvija ir devona zeme (devons ir ceturtais ģeoloģiskais periods paleozoja ērā), pilnībā redzams, veroties uz sarkanajiem smilšakmens atsegumiem, alām un bijušajiem pagrabiem Vaives upes kreisajā krastā.
To, ka Latvija ir arī augstieņu zeme, var izjust kāpelējot Kvēpenes pilskalnā un Rūsiņa kalnā. Vispār jau Kvēpene ir unikāla vieta, ar īpašu auru, kad šķiet, ka laiks apstājas un dzirdi tik vēja šalkoņu un sajūti meža smaržu, …bet to nevar izstāstīt, tas katram pašam jāizjūt. Varbūt arī tāpēc Rūsiņš to izvēlējās par vietu sev un savai karadraudzei, būvējot pili. Ar Kvēpeni ir asociācijas par ozolu, kas it kā attēlots uz pieclatnieka, varbūt arī mīts, bet, skolēni to ieraudzījuši, uzreiz nodēvēja par pieclatnieka ozolu. Ar Kvēpeni ir asociācijas arī par pasakaino Ķērpīti (Aivars Rijnieks), kurš citā reizē šeit maniem skolēniem vadīja ekskursijas, audzēja kaziņas, aitas un ozolus – Kvēpenes ozola dēlus, kuri tika iestādīti Latvijas augstākajās vietās, piemēram, Pekas kalnā, Dēliņkalnā, Zilajā kalnā, Gaiziņkalnā u.c.
Uzkāpjot Nītaures pilskalnā jeb Vaļņa kalnā, varam pēc nostāsta iedomāties tur augam egli, no kurienes taurētājs vērojis apkārtni un ziņojis par ienaidnieka tuvošanos, bet reiz, kad iesnaudies un taure nokritusi, ieraudzījis ienaidnieku jau pavisam tuvu, varējis tik iekliegties: “Nicht taur”!
Krietni jau dienas otrajā pusē esam Siguldā, kur vispirms pa stāvām trepēm kāpjam Vējupītes virzienā līdz Pētera alai un Kraukļa aizai – abi objekti “apvīti” ar iespaidīgiem vēsturiskiem nostāstiem. Kāpienu Gleznotāju kalnā ierobežo mālainu smilšu noslīdējums un aizliegums doties tālāk, tāpēc kāpjam Satezeles pilskalnā – vietā, kur Rūsiņš beidza savas dzīves gaitas šajā saulē, nodejojam seno latgaļu deju pirms kaujas un dodamies mājās.
Tā kā esmu ģeogrāfijas skolotāja, tad, plānojot skolēnu aktīvo darbību, bez fotografēšanas, kāpelēšanas, klausīšanās un skatīšanās, izveidoju darba lapas, kurās skolēni, izmantojot mērogu un kartogrāfiskus apzīmējumus, visas dienas garumā zīmēja topogrāfisko plānu, tajā atliekot skatītos objektus. Savukārt esot sociālo zinību skolotājas statusā – turpinājums veicināt savas zemes dabas un kultūras vērtību apzināšanu, cienīšanu, saudzēšanu.
Pēc ekskursijas konstatējot, ka nav iztērēts viss piešķirtais finansējums, divu klašu skolēni Valmieras muzejā apmeklēja izglītojošas programmas – “Bruņinieku skola” un “Senā skola”.
Paldies Monreālas Latviešu sabiedriskajam centram un Vītolu fondam par finansiālo atbalstu ekskursijas norisei.
