Lasīšanas laiks: 6 min
Šogad Mazsalacā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā 25.martā Mazsalacas novada muzejā tiks atklāta izstāde “Svešums mūs nesalauza”, kurā varēs aplūkot fotogrāfijas, dažādus priekšmetus un mēbeles no izsūtīšanas laika. Izstādi ar atmiņām – mantām no savas dzīves Tomskas apgabalā papildina Māras Perses personīgās lietas, ko viņa saglabājusi pēc atgriešanās no izsūtījuma.
Māra tika izsūtīta kopā ar mammu, vectēvu un māsu. Viņa tieši 1949.gada 25.martā svinēja savu septīto dzimšanas dienu. Kad mājās ienākuši zaldāti, mamma uztraukumā neko īsti neesot paņēmusi līdzi. Māra atzīst, ka atceras visu, it kā tas būtu noticis pavisam nesen. “Mēs neticējām, ka vēl kāds atgriezīsies un mūs visus neizšķirs, tāpēc neko līdzi nepaņēmām. Mamma vienīgi bija paņēmusi pierakstu kladīti, kur bija dzejoļi un citas atmiņas. Ešelons, kurā mēs atradāmies, brauca uz priekšu un atpakaļ, kā nāca nakts, tā tas sāka braukt ātri. Pa dienu tas āķējās klāt un atkal āķējās nost, kur sliedes bija brīvas, tur ešelonu palaida. Pa griestiem skrēja utis, kad vilciens apstājās, ņēmām segu un purinājām ārā. Pašā vagona vidū bija krāsniņa, kur jāmet akmeņogles.”
Kā dzīvojāt Tomskas apgabalā?
Sākumā mums nebija gultas, gulējām zemē uz grīdas. Visu taisījām no bērza klucīšiem. Mēs trīs gulējām vienā pusē, tad bija dēlis, galdiņš pa vidu un tad otri trīs. Un tajā pašā istabā bija vistas un vecamtēvam teļš gulēja kājgalī. Otrai ģimenei kājgalī bija sivēns.
Kopā mēs dzīvojām astoņi cilvēki vienā istabā, bet nekad neviens nesastrīdējās.
Vēlāk, kad dabūjām drēbes, tad likām iekšā zāli un gulējām uz zāles matračiem. Spilveni mums arī nebija, iekšā bija siens. Mamma strādāja par slaucēju, un tur vietējie brīnījās, kā var gan cūkas kopt, gan teļus dīrāt, tāpēc viņa par to saņēma diplomu. Vecaistēvs arī strādāja pie lopiem, un mums abām ar māsu bija jāiet palīgā ganīt aitas govis, cūkas un teļus. Lai baudītu ziemas priekus, mums nebija ragaviņas, mēs paši uztaisījām – ielikām sienu vai salmus lielā bļodā, uzlējām virsū ūdeni, lai sasalst un ielikām iekšā striķi. Visi kalni bija pilni ar tādām ragavām.
Bieži visu, kas bija nepieciešams veda ar buļļiem, jo zirgu bija maz. Savukārt buļļi bija nepaklausīgi – ja viņi gribēja ieiet upē, viņi uzreiz arī uz turieni aizgāja.
Pirmajās nedēļās ar ēdiena sagādāšanu gāja diezgan smagi – bija jāzog no kolhoza. Mamma nesa pienu – kaklā bija uzkārts termofors, kas paslēpts jakā.
Otra meitene, kas strādāja pie graudiem, salika bikses zeķēs un bēra biksēs graudus. Raušus, ko fermā deva govīm, ēdam, jo tie bija bezgala garšīgi. Vēlāk jau paši sākam saimniekot, stādījām kartupeļus zemē, ko iedeva saimniece. Nezāles tur neauga, bija laba melnzeme. Vienam vīrietim no Ķoņiem bija līdzi dzirnaviņas, un viņš samala graudus, un tad ar tiem dalījāmies savā starpā. Par darba dienām maksāja ar graudiem un lopiem.
Vēstules uz mājām sūtījām trīsstūrīšos, starpā rakstījām ar pienu. Uzraksta vēstuli: “Man iet labi” un apakšā ar pienu uzraksta: “Atsūtiet ātri zāles!” Tad, kad piens nožūst, uzliek virsū pelnus, pārbīda pāri un izlasa.
Reiz iestājos pionieros, jo solīja, ka dabūšot baltmaizi ēst un redzēt jūru, bet nedrīkstēja mājās nevienam teikt. Taču māsa bija kaut kādas palaidnības izdarījusi, un es teicu, ka pateikšu mammai. Saku: “Mammu, ja zinātu, ko māsa izdarījusi!” Un māsa saka: “Mammu, ja tu zinātu, ka Māra iestājās pionieros!” Otrā dienā es aizgāju uz skolu un kaklauta man vairāk nav. Teicu skolotājai, ka gludināju un kaut kas notika. Bet zvērestu es vēl šodien atceros.
Stāstot Māra rāda lakatu ar grāmatām: “Mēs grāmatas uz skolu tikai tā nesām – lakatā ietītas.”
Kā uzzinājāt, ka var doties atpakaļ uz dzimteni?
Mēs paši pirmie pēc nedaudz vairāk kā sešiem Tomskas apgabalā pavadītiem gadiem, varējām braukt atpakaļ. Atnāca paziņojums, tad bija jāgaida, vai ļaus doties prom no kolhoza, vai gribēs, lai paliek strādāt. Viss, kas bija iegūts īpašumā, bija jāpārdod, lai būtu nauda. Māsa iemācījās spēlēt dažādus mūzikas instrumentus, tāpēc atpakaļceļš bija ļoti muzikāls un dziedošs. Nedaudz bija žēl draudzenes, kas palika tur.
Izstādes “Svešums mūs nesalauza” iekārtošanā muzejā piedalās arī Dainis Rasa, kurš izveidojis karti ar vietām, no kurienes un uz kuriem Krievijas apgabaliem tika izsūtītas ģimenes. Kad 1949. gadā izsūtīja Daiņa ģimeni, viņš vēl bija mammas vēderā. Dainis atceras, ka pus gadu mācījās pirmajā klasē tur. Tad 31.decembrī izbrauca no sādžas, un 7. vai 8. janvārī izkāpa Valmieras stacijā. Viņš atklāj, ka uzreiz nebrauca uz Mazsalacu, jo visiem bija bail, patiesībā neviens negaidīja mājās un nebija jau vairs to māju, kur dzīvot.
Aktīva represēto piemiņas pasākumu organizatore ir arī Guna Daugule, kuru izsūtīja deviņu gadu vecumā. Guna stāsta, ko atceras no šī laika:
“Es dzīvoju laukos netālu no Lubānas ezera un mums bija sava saimniecība. Tēvs pats ar zirgu apstrādāja visu zemi. 25.martā mēs gulējām tik dziļā miegā, ka, piecos no rīta pamostoties, jau zaldāti bija istabā. Mēs sākām ģērbties, mamma tajā uztraukumā skrēja tikai ar vienu zeķi kājās. Bija tāda apmākusies, drūma diena. Mūs aizveda līdz Lubānai ar smago mašīnu, tad uz Gulbeni, kur bija jākāpj vilcienā. Braucām trīs nedēļas, kādreiz mūs pabaroja, lielākās pilsētās varēja ieiet pirtī. Mūs aizveda uz taigu. Mammai bija 38 gadi, viņa lādēja vagonus, cēla smagumus, jo cita darba jau tur nebija. Kopumā mežā daudz cilvēku gāja bojā. Es sāku mācīties vietējā skolā. Par labām sekmēm man uzdāvināja burtnīcu, un tā bija liela vērtība. Pabeidzu skolu un aizgāju uz medicīnas skolu. Skola bija 500 kilometrus no mājām. Tur nomācījos gadu, tad mani vecāki bija atbrīvoti un braucām uz Latviju.
Atbraucot uz Latviju, jutos kā otrās šķiras cilvēks. Nevienam nevarēju stāstīt, ka biju izsūtīta.
Piemēram, ja ar kādu puisi draudzējies un pasaki, ka esi izsūtīts, tad viņš vairs ar tevi nedraudzējas. Nevarēja atrast darbu, jo nebija pieraksta. Mēs nevarējam atgriezties savā pusē, jo bija uzrakstīta ziņa, ka mēs esam nevēlami. Mūsu mājā, kad mūs izveda, ievācās izpildkomitejas priekšsēdētājs ar savu ģimeni. Viņš dzīvoja augšstāvā un apakšstāvu zāģēja malkai. Redzēju, ka ceturtā daļā mājas jau bija sazāģēta. Labi, ka tur pat bija kolhozs un tas saremontēja. Kad beidzu medicīnas skolu, mani atsūtīja uz Aloju. Vēlāk Mazsalacā vajadzēja ātrās palīdzības feldšeri, un tad atnācu dzīvot šeit un man te iepatikās.
Izsūtījums iemācīja ļoti daudz. Tur vajadzēja prast pastāvēt par sevi. Taigā auga zemenes, mēs gājām lasīt, sataisījām avīžu papīra tūtas, iebērām vienu glāzi ogas un gājām uz vilcienu pārdot. Tā es nopelnīju grāmatām un apģērbam, ko nu vispār varēja nopirkt. Kad biju vecāka, tad gājām ar krievu meiteni krāsot grīdas un logus mājām, centāmies nopelnīt.”
