Lasīšanas laiks: 3 min
Katru reizi, sastopot politiski represēto vīru kora “Baltie bērzi” kungus, var sajusties kā citā pasaulē. “Katrā sīkumā ir jūtama viņu cieņa un īpašā attieksme pret sievieti. Kā no zelta uzvedības grāmatas, tikai viņiem tas ir dabiski,” stāsta diriģente Inga Zirne. “Ap viņiem virmo īpaša aura,” papildina koncertmeistare Inese Reinfelde.
Inga ar vīriem ir kopā no 1995.gada, Inese – no 2007.gada. “Nekad iepriekš nebiju strādājusi ar vīru kori, nesen biju nosvinējusi 30.jubileju, tas viss likās ļoti nopietni, bet puisīši paši mani uzmeklēja un pateica, kur un cikos pirmais mēģinājums,” atceras Inga. Savukārt Inesei ienākšana kolektīvā sākās ar kora braucienu uz Sibīriju, kad toreizējā koncertmeistare Līga nevarēja tikt līdzi. “Omskā izkāpām no lidmašīnas, sešas stundas līdz Tarai bija jābrauc caur bezgalīgiem līdzenumiem. It kā pa jokam likām Inesītei dziedāt, bija mums kārtīgs dziesmu maratons,” smejas Inga.
Kolektīvā ir dažādas tradīcijas, piemēram, dzimšanas dienu atzīmēšana. Turklāt katram jubilāram tiek veltīta nedalīta uzmanība, mēģinājumā sveicot tikai vienu gaviļnieku, tāpēc februārī, kad ir visvairāk koristu – jubilāru, svinības ir gandrīz katrā tikšanās reizē. “Protams, Ziemassvētkos un 8.martā mūs sveic. Mums ir īpašās glāzes ar mūsu vārdiem. Katru reizi dzērienmeistars tās rūpīgi izsaiņo, bet pēc tam atkal satin salvetēs un noglabā drošībā. Nekad mums nav jāizmanto plastmasas glāzes,” stāsta Inese.
Vienu reizi it kā starp citu izsakoties, ka garšo lašmaizītes, tās tiek gatavotas pirms katra kora izbrauciena.
“Puisīši zina mūsu vājību uz lašmaizītēm. Tikko Valmieras baznīcu torņi vairs nav redzami, tā viņi sāk mūs cienāt. Kā nojaušam, viņiem ir sastādīts grafiks, kuram kārta smērēt maizītes. Tāpat arī autobusā mums ir savas vietas, tā teikt, VIP loža, neviens tur neuzdrīkstas iesēsties. Domājam, kādreiz taču mēs pašas varam izkāpt no autobusu, bet nē, puisīši vienmēr izkāpj pirmie un jau gaida, lai padotu roku. Un kā tad mēs varam vienam dot roku, bet otram nē?”
stāsta Inga. Tāpat kungi palīdz nest somu, uzvilkt mēteli. “Mūs lutina nepārtraukti, ne tikai svētkos, tā tiešām ir ļoti īpaša sajūta, mēs to ļoti novērtējam,” papildina Inese. Pēc koncerta vīri ar ziediem pateicas savām dāmām. Ja viņām sanāk aizkavēties, pie galda vienmēr ir rezervētas vietas, neviens nesāk svinības un vēl daudz līdzīgu situāciju.
“Viņi nekad nav dusmīgi, bet kāri tver katru vārdu, bezgalīga cieņa un mīļums. Protams, viņiem ir arī humora dzirkstelītes, bet tie vienmēr ir labestīgi joki, paši pēc tam skatās un smaida, ko tad mēs atbildēsim,”
smejas Inese.
“Saprotams, reizēm ir grūti ar repertuāru, bet to visu liek aizmirst viņu pretmīlestība un bezgalīgā cieņa. Apbrīnojama ir arī viņu vīrišķīgā stāja. Tas ar cieņpilnu attieksmi pret sievieti iet roku rokā. Piemēram, kad redzu, ka pirms koncerta ir uztraukums, saku puisīšiem, ka nedrīkst nobīties, atbilde skan: “Būs, maestro!” Un, ja vīri ir devuši vārdu, tas tiek turēts. Kopā ar viņiem ir viegli justies kā sievietēm, cerams, ka tas mūsdienu sabiedrībā neizzudīs un arī jaunieši tā izturēsies pret savām dāmām.”
Inga un Inese stāsta, ka, sākot darbu ar vīriem, bijusi sajūta, ka var iepazīt to mīļumu, kāds ir vectēviem pret mazbērniem.
“Viņi tā neizturas tāpēc, ka to prasa labas manieres, viņiem tas ir dabiski. Tas arī būtu novēlējums vīriešiem – lai cieņpilna attieksme un rūpes pret savām sievietēm ir dabiska izturēšanās, nevis tikai īpašos gadījumos vai tāpēc, ka tā prasa normas. Kā puisīši attiecas pret savām kundzēm, tā arī pret mums. Un cik gadus jau viņi ir kopā, bet nekas attieksmē pret sievu nemainās! Tur tiešām ir ko mācīties. Tas ir īstais zelta džentlmeņu kodekss,”
stāsta Inga un Inese.
