Lasīšanas laiks: 8 min
Mazsalaciešu acu prieks, pilsētas seja un vieta kopīgām sanākšanām.
Mazsalacas miestiņa dibināšanās laikā, teju vienlaicīgi ar tādām ēkām, kā pagastmāja, Dauguļa aptieka un vairākām privātmājām tika uzcelts arī Saviesīgās biedrības nams. Reiņa Cukura hronika atklāj, ka 1867.gadā šo namu licis uzbūvēt muižkungs Vilhelms Ramans, un sākotnēji ēka saukusies par Torņa namu, vēlāk par izrīkojumu namu. Nams bija visai pamatīgs – tas aizņēma Baznīcas un Rūjienas ielas stūri, izkārtojies visa tagadējā Saieta laukuma plašumā. Uz Baznīcas un Rūjienas ielas stūra slējās grezns tornītis, kurā sākotnēji bijis pasts, vēlāk iekārtota bibliotēka. Saieta namā atradusies plaša svinību zāle, virs tās – telpas kino rādīšanai. Pa kreisi no vestibila bijusi ēstuve, kas piederējusi Oinasam. Namā izīrētas telpas veikalam, kā arī bijušas vairākas palīgtelpas. Ēkai bijis arī iekšpagalms un zirgu novietne. Vēl mazsalacieši atceras, ka ēka bieži bijusi drēgna un ne īpaši omulīga, jo lielās platības silti sakurināt nav bijis iespējams.
Saviesīgās biedrības laiki
1888.gadā Mazsalacā nodibināja labdarības biedrību, kas darbojās Torņa nama ēkā, attīstot ļoti rosīgu darbību. Labdarības biedrība rīkoja teātra izrādes, koncertus, priekšlasījumus un atvēra plašu bibliotēku. Biedrība pastāvēja līdz 1899.gadam, kad tās vietā pilsētiņā nodibināja Saviesīgo biedrību, kura darbojās uz līdzīgiem principiem kā Labdarības biedrība. Domājams, ka no šī brīža ēka top saukta par Saviesīgās biedrības namu, jeb īsāk – Biedrības namu.
1936.gadā laikraksts “Rūjienas vēstnesis” ziņo par Saviesīgās biedrības nama valdes budžeta plāniem, kas “…sabalansēti uz 6100 latiem. Prāvāka summa izdevumos paredzēta biedrības nama remontiem – 900 Ls. Šo summu izlietos nama jumta labošanai un ērtākas dāmu istabas iekārtošanai. Izgatavos arī jaunas dekorācijas un remontēs skatuvi, kam paredzēti 500 Ls. Nav aizmirsta arī bibliotēka – jaunu grāmatu iegādei izlietos 200 Ls. Pēc tam nodomāts bruģēt nama sētu, tur ierīkota iebraucamā vieta. Šim darbam budžetā sola 200 Ls. Ieņēmumos – biļetes atlikums sola 3500 Ls, namā atrodas izīrēta veikala telpas – 480 Ls, telpu iznomāšana sarīkojumiem – 500 Ls. Jaunais budžets atkal lieku reizi pierāda, kādu vērtīgu darbu veic šī organizācija un kā viņa aizvien enerģiskāk rīkojas, lai mazsalaciešiem nebūtu jākaunas par nepiemērotām sarīkojumu telpām (Rūjienas vēstnesis Nr.217, 21.01.1936.g)”. Neskatoties uz apņēmīgo nākotnes redzējumu, Saviesīgā biedrība namu apsaimnieko tikai vēl vienu gadu, līdz 1937.gadam.
Aizsargu biedrības gādībā
Latvijas valdības laikā pagastos par kārtību un drošību gādā policijas vecākie un jaunākie kārtībnieki, kā arī aizsargi. Pagasta aizsargu nodaļa dibināta 1919.gada 16.augustā, un šo organizāciju materiāli atbalsta pagasta vadība.
1937.gadā Mazsalacas Saviesīgās biedrības valde namu nodod Aizsargu biedrībai, lai tā ar apkārtējo pašvaldību un organizāciju atbalstu celtu jaunu, modernu un tā laika prasībām atbilstošu sarīkojumu namu. Ierosmi nama remontam devis Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš savā braucienā pa Ziemeļvidzemi, redzēdams nepieciešamās vajadzības, ēkas remontam ziedoja 1000 latus.
Plašos atjaunošanas darbus uzsāka jau 1938.gada pavasarī, remontējot ēku gan no ārpuses, gan iekšpuses. Griestus, sienas un skatuvi izkrāsoja pēc mākslinieka Treilona meta. Remontu izdevumu summa sasniedza 1000 latus. Šo naudu, atskaitot Valsts prezidenta ziedoto, iekrājusi pati Mazsalacas aizsargu nodaļa.
1938.gada 12.novembrī nule kā atjaunoto Aizsargu namu iesvētīja vietējais mācītājs A.Skrodelis. Iesvētīšanas svinības izvēršas plašas, un pēc daudzām runām un laba vēlējumiem, aizsargu dramatiskā kopa uzveda četru cēlienu komēdiju “Malu mednieki”.
Nu atjaunotā pilsētas rota arī turpmākos gados godam kalpo visnotaļ saviesīgiem un arī reprezentatīviem mērķiem – tur notiek teātra izrādes, deju vakari, tiek skatīts kino, uzņemti augsti viesi un rīkoti banketi pat vairākiem simtiem cilvēku. Reinis Cukurs Mazsalacas pagasta hronikā apraksta svinības Biedrības namā, kas tika svinētas 1937.gada 9. oktobrī par godu dzelzceļa līnijas atklāšanai Mazsalacā: “…svētki turpinās Saviesīgā biedrībā, kur klāti galdi 400 personām, ar daudz runām un kopīgām dziesmām. “. Vēl Cukura hronikā lasām par 18. novembri, Latvijas valsts 21 gadu pastāvēšanas svētkiem Mazsalacā: “To atzīmē savās svinīgās kopsēdēs pagasta un pilsētas pašvaldību amatpersonas līdz ar aizsargu un organizāciju valžu pārstāvjiem. Pēc tam svētku gājiens dodas uz dievnamu un Varoņu pieminekli. Pēcpusdienā gan pagasta, gan Aizsargu namā sapulcējušies pa radio noklausās Valsts prezidenta vēstījumu tautai”.
Deg, deg!
81 gadu greznais Biedrības nams kā mazpilsētiņas sirds pukstēja vienā ritmā ar tās notikumiem, līdz 1948.gada 17.aprīļa diena namam izrādījās liktenīgā.
Šos notikumus izzinājusi Elga Puķulauka, iztaujājot notikuma laikabiedrus: “Droši vien tikai retais vēl atceras tik dramatisko 1948. gada pavasari, kad ļauns liktenis, jeb pareizāk sakot, ļauni cilvēki, nekrietni izrīkodamies, radīja pārrāvumu kultūras dzīvē. Nevarēdami vienoties par Biedrības nama vadību, nama ēka ļaunprātīgi aizdedzināta. Mazsalacietei Veltai Salmiņai tas ir stāsts par kādu nenotikušu teātra izrādi, uz kuru abi ar vīru jau bija iegādājušies biļetes. Viņa pat atceras, ka tā būtu bijusi jelgavnieku teātra izrāde “Strazds, pavasara putns”. No rīta atvestas un izkrautas dekorācijas, kad atskanējuši saucieni “Deg, deg!” Ugunsnelaime izvērtusies draudīga visai pilsētas koka apbūvei, jo 17.aprīļa diena bijusi vējaina, bet par ugunsgrēka lielumu varam spriest, apjaušot, ka dega koka ēka visas tagadējās baznīcas un Rūjienas ielu stūrī atrodošā skvēriņa apjomā.
Atceros, tētis stāstīja, ka viņš redzējis pašu negadījuma sākumu, kad uguns jumtā parādījās, kā viņš pats teica, cepures lieluma laukumā. Taču tā kā aizdedzināti tikuši bēniņi, uguns ātri izplatījusies, un izvērsusies par lielāko uguns nelaimi visā mūsu pilsētas līdzšinējā vēsturē. Varam vien iedomāties, kā katram tajā brīdī vajadzēja raizēties par sava mājokļa drošību. Tajā laikā biju pirmklasniece, un atceros, ka mūs no skolas (tagadējās Dauguļa aptiekas) uz māju veda tikai tad, kad liesmas lielākoties bija apdzēstas.
Neviens neatceras, vai kāds par šo notikumu būtu saukts pie atbildības, bet, agrāk vai vēlāk, viss kļūst zināms. Atmiņās dalās Velta Salmiņa un Valdis Prauliņš: “Tagad jau par to var runāt, jo visi vaininieki sen miruši”. Konflikts izcēlies starp toreizējo Biedrības nama vadītāju Veinšteinu un kinomehāniķi A. Lustīgo, kuram bijis piedāvāts apvienot savu un Biedrības nama vadītāja amatu. Veinšteinam tas, protams, nepaticis, un kādā strīda reizē viņš pateicis visai zīmīgus vārdus: “Man nebūs, ko nodot, un tev nebūs ko pieņemt”, proti, Biedrības nama vadību. Lai savu nodomu īstenotu, atrasts kāds Maigonis Akmentiņš, kurš bijis tik drosmīgs uzraut sērkociņu… “”
Toreiz bez Biedrības nama Mazsalacā nodegušas vēl divas – Rozīša un Apsīša mājas, kā arī kāds šķūnītis. Daudzviet aizdegušās vietas apdzēstas, piemēram Streiķa kalte (dzirksteles nestas arī pāri upei) un pasta ēka.”
Pameta mācības, lai dzēstu
Jānis Valentinovičs:
– Kad kultūras nams 1947.gadā dega, es gāju vidusskolā, kura tolaik atradās Valtenbergu muižā. Pēc pusdienām es ar biedru, puisi no Staiceles, iegājām 3. stāvā muižas zālē, un logi tur iznāk taisni uz pilsētas pusi. Skatāmies – liesmas, pilsētā deg! Neatprasījušies, mēs skrējām lejā, biedram bija velosipēds, es – uz bagāžnieka, un prom uz pilsētu. Tanī brīdī jumts jau bija liesmās. Ilgu laiku palīdzējām iznest grāmatas no Saieta nama tornīša. Diemžēl nekāda lielā palīdzība no Mazsalacas ugunsdzēsējiem netika saņemta – izšķirošajā brīdī motors negāja vaļā, šļūtenes bija cauras, un ar ūdeni dzēst sāka tikai tad, kad sagaidīja brigādi no Rīgas. Sākumā Rīgas ugunsdzēsēji aizritināja šļūteni līdz bijušā Pajūgu kluba dīķim – tur ūdens vienā mirklī tika izsūknēts tā, ka dīķī peldošās karūsas palikas sausumā spirinoties.
Degšana sākās tajā stūrī virs zāles, kur atradās kino. Oficiālais ugunsgrēka iemesls bija aizdegušās kinolentas, kas tajā laikā patiešām bija ļoti ugunsnedrošas – atlika tikai lentai ejošā aparātā iestrēgt, kad tūliņ tā uzliesmoja. Kā nu tur patiesībā bija, tas lai ir uz katra toreiz iesaistītā paša sirdsapziņas.
Tajā dienā pūta ļoti stiprs ziemeļu vējš, un liesmas nesa uz upes pusi. Pāri ielai, kur tagad bijušais Mego veikals, atradās koka divstāvu ēka, kas aizdegās ļoti drīz pēc tam, kad liesmas bija pārņēmušas Saieta namu. Liesmas no Saieta nama un pāri ielai degošās ēkas izveidoja tādu kā tuneli, kam cauri vairs nevarēja ne iziet, ne izbraukt. Vējš liesmas nesa uz Dauguļa aptiekas nama pusi. Pusceļā aizdegās kāds šķūnītis, kurā atradās degvielas kannas, izraisot vairākus sprādzienus. Tālāk liesmas pārsviedās uz doktorātu – namu, kas bija piederējis ārstam, vācietim Kīgleram (Kuegler). Māja atradās iepretim Dauguļu aptiekai, tikai mazliet attālāk no ceļa un sakarā ar kara laiku, tur bija iekārtotas dažas skolas klases. Vienu brīdi mēs no šīs ēkas nesām ārā skolēnu solus. Diemžēl ēkai jau dega viss jumts, tāpēc to vairs nebija iespējams saglābt. Interesanti, ka liesmas nesa arī pāri Dauguļu aptiekai, bet šis nams neaizdegās, jo vienīgais Mazsalacā ir apjumts ar īsto, dabīgo šīferi, kas ir iegūts Vācijā, Šīfera kalnos. Dauguļu aptiekas jumts no karstuma pilnīgi sprēgāja, bet nedega! Pēc tam ātri bija jāskrien lejā uz pastu (tagadējā Rīgas iela 15), jo, kur uz tā jumta nokrita dzirkstele, tur sāka kūpēt. Mēs, divi puiši, visu laiku no akas nesām ūdeni un laistījām jumtu, lai tas nenodeg. Arī tekstilfabrikas jumtu vīri tāpat laistīja un sargāja, un par laimi arī nosargāja.
Interesanti, ka ļoti spēcīgā vēja dēļ nenodega citas Saieta namam tuvu stāvošās ēkas, kā piemēram Rezgaļu nams, jeb mūsdienās – kultūras centra zāle, kas tolaik bija nepabeigta – ar dēlīšiem apsists šķūnis. Tas, tuvu uguns avotam atrazdamies, sprēgāja, bet nedega, jo vējš karstumu un liesmas nesa uz pretējo pusi. Apbrīnojamā kārtā nosargāja arī ēku, kas atradās uz Baznīcas ielas, cieši blakus Saieta namam. Cilvēki esot veidojuši dzīvo ķēdi līdz akai, no kuras smelts ūdens nama dzēšanai.
Pēc ugunsnelaimes seku likvidēšanas šajā vietā ierīkots laukums. Padomju gados tā vidū atradās piemineklis ar Augusta Kirhenšteina krūšutēlu.
2015.gadā laukumam tika dots Saieta laukuma vārds un to atjaunoja ar ELFLA fonda un Mazsalacas novada pašvaldības atbalstu, pārbruģējot celiņus un laukumu, ierīkojot laternas un jaukus košumkrūmu un augu stādījumus ikvienam pilsētniekam un pilsētiņas viesim par godu.
