Lasīšanas laiks: 5 min
Pagājušajā nedēļā Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātvidusskolas – attīstības centra audzēkņi apmeklēja Eiropas Parlamentu (EP) un tikās ar EP deputātu Arti Pabriku. Pēc sarunas ar jauniešiem Artis Pabriks arī “Valmieras Ziņām” sniedza skatījumu par to, kā esošie terorisma draudi ietekmējuši dienaskārtības jautājumus parlamentā, kā būtu jārīkojas Latvijas valdībai un iedzīvotājiem.
Vai esam lielu pārmaiņu priekšā, ir sācies jauns vēstures posms?
Mans personīgais viedoklis ir, ka mūsu pasaules sabiedrība ir lielu pārmaiņu vidū, jo vienlaikus mainās gan sociālās un ekonomiskās struktūras, gan arī klimats. Tas atstāj iespaidu institūciju darbībā un politiskajā kārtībā. Mums jābūt gataviem daudzām un dažādām izmaiņām, nevaram turēties tikai pie esošā, jo viss, kas jau ir, ne vienmēr atbilst tagadējiem izaicinājumiem, nespēj uz tiem atbildēt. Tas nav pats iepriecinošākais scenārijs, bet izmaiņas sabiedrībā vienmēr ir bijušas, tikai šobrīd tās ir salīdzinoši nozīmīgākas par to, ko varbūt dažs bija gaidījis vai cerējis. Nedomāju, ka terorisms ir viens nodalāms fenomens.
Vai Eiropas Parlamentā mainījušies uzsvari pēc terorisma draudiem un uzbrukumiem, kad gāja un joprojām iet bojā cilvēki?
Liela daļa valstu un cilvēku cenšas par briesmām un izaicinājumiem nedomāt, tādā veidā iedarbinot sava veida pašsaglabāšanās instinktu. Tomēr Parīzes notikumi un terorisma draudu pieaugums liek institūcijām un cilvēkiem sasparoties. Šeit lielākais izaicinājums cita starpā ir sabalansēt Eiropas Savienības likumdošanu par ielaušanos privātajā sfērā ar lielāku drošības nodrošinājumu. Ļoti daudz apdraudējumu kļūst reāli, izmantojot modernās tehnoloģijas. Drošības dienestiem ir ne tikai apgrūtinoši to kontrolēt, bet mums nav nekādas informācijas apmaiņas. Ja dzīvojam Šengenas līguma zonā, kur ir virkne valstu, kas savā starpā robežas nekontrolē, tad tas būtu tikai loģiski, ja vismaz tiesībsargājošās institūcijas spētu apmainīties ar informāciju, bet tas nenotiek. Tas nozīmē, ka brīvības ir vairāk par iespēju nodrošināt kārtību un drošību. Ir vajadzīgs balanss, ja arī tas skar mūsu privāto interešu sfēru.
Ko Latvijā iedzīvotāji var darīt, lai uzlabotu drošības situāciju valstī?
Domāju, ka mums ir no jauna jāatrod iekšējā solidaritāte. Latvija 19.gadsimtā bija augoša un plaukstoša sabiedrība, notika strauja ekonomiskā attīstībā 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, demogrāfijas rādītāji bija labā līmenī, radās strēlnieku kustība, bija spēcīga lauksaimnieku kooperācija, kā arī attīstīta nevalstiskā sabiedrība. Lai arī mēs, latvieši, vienmēr esam bijuši individuālisti, tolaik spējām sadarboties. Pašreiz mums šī sadarbība trūkst. Esam kļuvuši par egoistiem, kas domā, ka mums ir tikai brīvības un iespējas, bet par kādu citu cilvēku, par valsti nav jādomā. Uzskatu, ka tas mums ir jāpārvar, ja gribam veiksmīgi turpināt pastāvēt un ar draudiem tikt galā, katram ir vairāk jāpadomā par kopīgo labumu. Tas nozīmē ne tikai drošības pasākumu ievērošanu, bet arī parūpēšanos vienam par otru, tad arī kopumā jutīsimies drošāk. Valsts viena pati ar tās institūcijām nevar garantēt drošību egoistiskai un atsvešinātai sabiedrībai.
Jūsu skatījums par bēgļu jautājumu, piemēram, Valmierā ir problēma ar dzīvojamās platības trūkumu, kā arī nav skaidra sistēma, kā rīkoties, uzņemot patvēruma meklētājus
Domāju, ka mūsu kapacitāte tiešām ir ierobežota. Situāciju apgrūtina tas, ka Eiropas līmenī trūkst kapacitātes un nespējam šos cilvēkus laikus pārbaudīt. Mums ir jāsaprot, ka neatkarīgi no tā, kā risināsies bēgļu pārdale Eiropas Savienībā, Latvijā, uzsveru, kā pārtikušā un salīdzinoši drošā valstī arvien vairāk būs imigrantu no citām zemēm. Turklāt tas notiks neizbēgami, nemaz nepieminot apokaliptiskus scenārijus, piemēram, režīma maiņu Baltkrievijā, Krievijā vai citviet, kad Latvijā ierastos tūkstošiem patvēruma meklētāju. Ir nepieciešams plāns, kā darboties īstermiņā un ilgtermiņā. Pat Vācijā paredzēts ieviest striktus integrācijas kritērijus. Ja Latvijā runājam par cilvēku ierašanos no valstīm, kas kultūras ziņā mums ir tālas un nepazīstamas, ir jāuzstāda skaidri un strikti kritēriji. Domāju, ka šiem cilvēkiem ir jāmācās tikai latviešu skolās latviešu valodā. Uz viņiem nebūtu jāattiecina grupas kultūras autonomija, jo viņi uzņemti kā indivīdi. Tas nozīmē, ka, lūdzot iespēju būt drošībā, nepārspīlēju sakot, ka patvēruma meklētājiem jākļūst par latviešiem. Manuprāt, viņiem ir jāpiekrīt vērtībām, kas valda Eiropā un pie mums, piemēram, sieviešu un vīriešu līdztiesība. Mēs nevaram paskaidrot ne sev, ne mūsu jaunatnei, mums arī tas nebūtu jādara, kāpēc, piemēram, ar reliģiskiem motīviem noteikts, ka vīrs var valkāt 21.gadsimta drēbes, bet sievai atļauts tikai 10.gadsimta apģērbs. Dzīvojot šeit, Latvijas konstitūcija ir jāatzīst par galveno likumu. Protams, svarīgi arī sekot līdzi, vai tas tiek ievērots. Tam ir jābūt skaidri noteiktam valsts konceptam. Šī problēma augs, normas ir jāpieņem jau tagad.
Par Latvijas iekšpolitiku. Notiek darbs pie jaunas valdības veidošanas. Vai negrasāties kandidēt premjera amatam?
Lai man piedod lasītāji, domāju, ka šis nav mans laiks. Man bija piedāvājums pusotru gadu atpakaļ kļūt par premjeru, dažādu iemeslu dēļ tas nesanāca. Nedomāju, ka šādus piedāvājumus var atkārtot katru gadu. Es neizslēdzu iespēju atgriezties Latvijas politikā, bet ne šajā brīdī. Valdības priekšgalā vēlētos redzēt cilvēku, kuram sabiedrība uzticas, kurš spēj izveidot koalīciju, kurš spēj dot ticību mūsu ekonomiskajai un nacionālajai izaugsmei. Cilvēks, kuram citi gatavi sekot.
Jums ir cieša saikne ar Valmieru, esat bijis Vidzemes Augstskolas pirmais rektors, pasniedzējs
Jā, pilsēta man ļoti patīk, nav tagad sanācis kādu laiku tur būt, tomēr, ja mani aicinās, piemēram, viesos uz augstskolu, labprāt ieradīšos. Jau esmu saņēmis uzaicinājumu no Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas, ceru to apmeklēt nākamā gada pirmajos mēnešos.
