Lasīšanas laiks: 4 min
Piektdien, 13.novembrī, Valmieras Valsts ģimnāzijā “Si bemol” dalībnieki ar koncertu atzīmēs pūtēju orķestra desmito dzimšanas dienu. Par gaviļnieka pirmsākumiem, par to, ka cilvēki, kuri spēlē vienas grupas instrumentus, ir ar līdzīgām rakstura iezīmēm, kāpēc kāds no instrumentiem būtu jāspēlē katram, kā, pavērojot orķestri, var veikt darbinieku atlasi, un citām tēmām, kas ietver būšanu orķestrī, portāls “Valmieras Ziņas” sarunājās ar PO “Si bemol” vadītāju Mārtiņu Birni.
Valmieras Valsts ģimnāzijā par mūzikas skolotāju Mārtiņš Birnis pēc toreizējā direktora Jāņa Zemļicka uzaicinājuma sāka strādāt 2004.gadā.
“Pēc kāda laika sāku pierunāt bērnus spēlēt, neliela instrumentu bāze bija. Sākām ar sešiem vai septiņiem entuziastiem, pirmajā koncertā orķestrī bija pieci dalībnieki. Viena no tām, Ronja Burve, atcerējās, ka pirmā sanākšana bija 3.novembrī, tas tad arī pieņemts par dzimšanas dienas datumu. Šodien orķestris ir pašsaprotama vienība. Pirms desmit gadiem, lai cik tas dīvaini izklausītos, mēs mēģinājām gaitenī, citi audzēkņi ar skepsi gāja garām, pat replikas izteica.”
Orķestra dalībnieku skaits turpina augt, arī koncerti ir daudz un dažādi. “Tā kā dalībnieki lielākoties ir skolēni, vasarā – orķestru uzstāšanās pļaujas laikā – mūsu iespējas ir ierobežotas. Tomēr mūsu sezona ir interesanta un raiba: daudz spēlējam basketbola spēlēs, piedalījāmies “Lai top!” televīzijas raidījumā, šovasar dziesmu svētkos iekļuvām finālskatē, iegūstot trešo vietu, kas bija ļoti liels un patīkams pārsteigums, esam spēlējuši pansionātā, dažādos pasākumos, defilē programmu izpildām jau piekto gadu.”
Smieklīgas situācijas un folklorizējušies izteicieni kolektīvā ir ikdiena. Piemēram, pēc dziesmu svētku gājiena, nogurušiem un sasvīdušiem atgriežoties autobusā, kāds puisis noteicis: “Ārprāts, kā es smirdu, bet cik laba sajūta!” Tāpat arī iepriekšējos dziesmu svētkos pirmo reizi kolektīvam bija līdzi jaunais un skaistais vimpelis, kas svarīgākajā tā parādīšanas brīdī – gājienā, atradās autobusā. Palūdzot piedošanu un ar to fotografējoties, labvēlība atgūta, vimpelis orķestrim uzstāšanās reizēs tagad vienmēr ir līdzi.
“Orķestrī mēģinu radīt vidi, kur dzimst līderi. Ir cilvēki, kuri atbild par nošu materiālu, citi palīdz sakārtot saimnieciskās lietas, vēl kāds atbild par formām u.tml. Tas ir komandas darbs, pienākuma apziņa. Protams, visa pamatā ir humors. Ja viņu jociņus vairs nesapratīšu, ja vairs nespēšu pavilkt viņus uz zoba, tas būs signāls, ka kaut kas jāmaina, bet pašlaik esam laba komanda. Ir situācijas, ka kāda pateiktais joks spēj sliktu garastāvokli noņemt vienā mirklī.”
Mārtiņš norāda, ka orķestra pamatā ir psiholoģija, daudz interesantu parādību ir pierādīts. “Noteikti instrumenti piestāv konkrēta rakstura cilvēkiem, esmu pat jaunajiem dalībniekiem instrumentus piemeklējis, apskatot viņu fotogrāfijas, pavērojot rakstura iezīmes, kā arī vadoties pēc savām sajūtām.”
Ir arī pētījumi, kas pierāda, ka cilvēkiem, kuri spēlē vienas grupas instrumentus, novērojamas kopīgas iezīmes:
“To arī pats esmu piedzīvojis. Kad spēlēju profesionālajā pūtēju orķestrī “Rīga”, spilgti izpaudās kopīgās iezīmes. Piemēram, trombonisti bija tādi “nu, gan jau, neiespringsti”, trompetisti – “mēs esam kingi”, mežraga spēlētāji daudz jokoja, pavilka citus uz zoba, klarnetisti ir diezgan atturīgi, nelec pa gaisu, netrako, flautas spēlētāji vienmēr ir mīļi, labprāt parunājas, sitaminstrumentu spēlētāji līdzinās trombonistiem – “jā, priekšniek, sapratām, mierīgi”. Tā ir visīstākā psiholoģija.”
Arī būšanai orķestrī ir pozitīva ietekme cilvēka attīstībā: “Ja vien vecāki spētu to iedomāties – orķestris ikdienā strādā kā psihologs: puisis, kurš sākotnēji nebilda ne vārda, vēlāk teicami iejutās kolektīvā un, izrādās, labi runā. Bērni, kas reizēm ir pilnīgi pa gaisu, spēj koncentrēties.
Orķestris cilvēku sakārto. Mūsu valstī valdība mūziku un instrumentu spēli uztver par izklaidi, savukārt zinātnieki, neirologi, psihologi pierādījuši, ka tieši instrumentu spēle vislabāk trenē prātu, pēc tam ir dziedāšana, dejošana, sports. Nevajag būt profesionālim, vienkārši jāspēlē. Ja vecāki to zinātu, orķestrus gāztu apkārt. Spēlējot instrumentu, galvā ir salūts, viss darbojas, neironi plosās kā dulli.”
Turklāt orķestris ir komanda, kur viens no otra ko gūst, sadarbojoties kopīgam labumam. Piemēram, mierīgāka bērna piesardzība var nedaudz piebremzēt kādu straujāku dalībnieku, savukārt tas vairāk iedrošināt nosvērto. “Orķestris man ir kā laboratorija ar interesantiem procesiem un parādībām.”
Turklāt tas māca arī pacietību un koncentrēšanos.
“Cik bieži sporta spēļu laikā redzam emocijas, piemēram, hokejisti sit nūju pret bortu, apmainās “laipnībām”, bet vai bieži gadās, ka kāds, nespējot valdīt emocijas, koncertā sadauza vijoli vai pēc neveiksmīgas skaņdarba atskaņošanas sulīgi nolamājas?! Tā ir maksimāla koncentrēšanās, sevis savākšana, jo nedrīkst iegāzt citus.”
Mārtiņš norāda, ka instrumentu iemācīties spēlēt var katrs, neskatoties, vai ir muzikālā izglītība vai nav, vai cilvēks ir bērna vecumā vai jau pusmūžā.
“Ļaujot dalībniekiem sadarboties, uzreiz redzamas cilvēka rakstura iezīmes. Uzņēmumam, kurš veic darbinieku atlasi, vajadzētu paskatīties, kā viņš uzvedas orķestrī, kā sadarbojas ar citiem, tur uzreiz viss kļūst skaidrs.”
“Sibemol” jubilejas koncerts notiks šovakar, 13.novembrī, plkst. 18.00 Valmieras Valsts ģimnāzijā.
Lai skan! :)