Lasīšanas laiks: 3 min
Ar valdības lēmumu, ka Latvija nākamo divu gadu laikā tomēr uzņems 250 bēgļu, šķiet, pielikts punkts debatēm – pieņemt vai nepieņemt? Tagad tā vietā ir stājies jautājums, kā šos cilvēkus pieņemt? Naivi domāt, ka šis būs viegli atrisināms uzdevums.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis publiski rosinājis diskusiju par musulmaņu tradicionālo galvassegu aizliegšanu. Šis solis ir ziloņa izpūšana no mušas, jo Latvijā pat ar visiem bēgļiem musulmaņu kopiena nesasniegtu procenta robežas no visas sabiedrības.
Turpretim Francijā, kur publiskās vietās seju aizsedzoša apģērba valkāšana ir aizliegta, šādai diskusijai bija pamats, jo islāma ticībai piederīgo kopiena tomēr ir gana vērā ņemama – kopienas lielums variē no 7 līdz 9 % (CIA World Factbook). Turpretim 2013. gadā Latvijā bija 17 musulmaņu draudzes, kas ir pavisam nedaudz salīdzinot ar 294 luterāņu draudzēm, kas ir visplašāk pārstāvētā reliģija Latvijā, vai kopējo draudžu skaitu valstī – 1 179 (CSB).
2010. gadā starp Eiropas valstīm visvairāk imigrantu bija Vācijā (9,8 miljoni), Francijā (7,1 miljons) un Lielbritānijā (7 miljoni). Šajās valstīs ir visi iemesli runāt par šiem cilvēkiem un domāt, ko ar viņiem un kā iesākt, jo tie veido gana lielu sabiedrības daļu – visās trīs minētajās valstīs imigrantu grupa pārsniedz 10% robežu.
Tiesa arī Latvija nedrīkst šos 250 cilvēkus atstāt novārtā un nogrūst kādā stūrī, lai nelien acīs, bet, salīdzinot situāciju Latvijā un pasaulē, tā vien gribas patvēruma meklētāju situācijas risināšanu saukt par histērisku kā no bēgļu atbalstītāju, tā noliedzēju puses.
Lielākoties strīdi par bēgļiem ir tādēļ, ka ir grūtības saprast atšķirīgo, tāpēc diskusija par galvassegām varētu būt arī noderīga, lai izglītotu cilvēkus.
Tāpat medijos izskanējušas domas, ka patvēruma meklētājus varētu izmitināt latviešu ģimenēs, lai veicinātu šo cilvēku integrāciju – mācītu vietējo kultūru, paražas un latviešu valodu. Ir pašvaldības, kas mēģina rast risinājumus, kā uzņemt šos cilvēkus. Valmieras mērs Jānis Baiks ir paziņojis, ka pilsēta nav spējīga uzņemt patvēruma meklētājus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pat pašiem nav vietas. Ar mājokļu trūkumu valmierieši saskaras jau gadiem.
No citu pašvaldību puses savukārt ir izskanējusi arī doma patvēruma meklētājus izmitināt vecos, pamestos namos. Sak’, divi zaķi ar vienu šāvienu – būs izremontētas telpas, ko pašiem nav bijis iespēju atjaunot, būs izmitināti cilvēki, un ēka nestāvēs tukša. Ir arī uzņēmēji, kuri ir ar mieru patvēruma meklētājiem dot darbu, ko atsakās darīt vietējie.
Politiķi un sabiedrība, ieslīgstot aizspriedumos, steidz izdarīt secinājumus par šiem 250 bēgļiem, nemaz neredzot tos vaigā un necenšoties iedziļināties problēmās, kas lika šiem cilvēkiem pamest savu dzimteni.
Taču tā ir tikai minēšana. Darba grupa, kurai būs jāizdomā, kā rīkoties ar šiem cilvēkiem, vēl tikai top. Kas zina, varbūt bēgļa statusu ieguvušajiem Latvijā vajadzēs uzturēties pavisam neilgu laiku – apstāties, apgriezties apkārt un tad doties uz kādu no ziemeļvalstīm. Droši var teikt, daļa sabiedrības būtu pat ļoti mierā ar šādu scenāriju.
