Lasīšanas laiks: 3 min
Sestā bija varen piesātināta diena. Viss sākās ar ekskursiju pa savām piektās dienas naktsmājām – Gārsenes pili. Šeit ļoti ilgu laiku bijusi skola, bet šobrīd notiek pasākumi, semināri un ir iespēja nakšņot par 8 eiro. Lieliska iespēja ikvienam!
Tālāk mani ceļi veda uz Sventes muižu, kurā pieejama karatehnikas izstāde. Gan tanki, gan bruņumašīnas, gan lielgabali – visu var apskatīt, aptaustīt, tik braukt nekur neļauj. Pēc muižas klāt bija Daugavpils, kur mani sagaidīja Latgales plānošanas reģiona censonis Oskars Ruģickis. Viņš bija saplānojis nelielu, izglītojošu pastaigu pa pilsētu, kas noslēdzās Šmakovkas muzejā. Tajā speciāli man izstāstīja īso variantu par to, kas un kā notiek. Interesants ir fakts, ka muzejs ir pašvaldības iestāde, kas stāsta par un dod degustēt šmakovku. Attēlos neliels ieskats. Daugavpilī izstaigāju arī milzonīgo cietoksni, kas pārsteidza ar savu platību.
Pēc Daugavpils bija laiks īsi paviesoties Ēģiptē, mazā ciematā pie Lietuvas robežas un doties tālāk uz Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas robežu krustpunktu, kur tad nu gāja vaļā lieta, ko nosaucu par “Neveiksmīgie 12 metri”. Braucot uz šo punktu atkal iekūlos vietā, kur bija 400 metri jābrauc atpakaļgaitā un jāmet riņķī mašīna, jo aizaugušā meža ceļā pēkšņi uzradās nestabilu baļķu tiltiņš un dubļu jūra – neriskēju.
Bet tad nu par 12 neveiksmes metriem. Aizdevos līdz vietai, kur atstāt auto – māja ar jauku saimnieci, kas veda lopus kūtī. Tālāk devos ar kājām aptuveni 1 km. Pienākot pie robežpunkta redzu lentu, uzraksts “Stāt. Robeža”, bet domāju nedaudz palīst apakšā un paiet pāris metrus, lai labāka bilde sanāk ar visiem trim robežstabiem. Vēl mirkli pastāvēju uz robežas, pārdomājot dzīvi un devos atpakaļ, ievērojot, ka vienā vietā pie koka neliela kamera. Aizdodoties pie mājas pie kuras stāv auto, saimniecei zvana telefons, un viņa sniedz to man – robežsardze gribot zināt kas es tāds, un vai man ir speciālā atļauja atrasties pierobežā. Saku atļauja ir, jo tādu tiešām nokārtoju. Viņi jautā vai zem lentas līdu? Līdu gan, mazu gabaliņu. Viņi saka, lai gaidot, tūlīt būs klāt. Gaidīju 15 minūtes un bija klāt ar.
Paldies Valsts robežsardzei, ka tik zibenīgi noreaģējāt uz manām muļķībām. Atbrauca sakarīgs puisis, es jautāju vai bieži tādi gadījumi, šis saka, ka ik pa laikam. Izrādās šiem 12 metriem no dzeltenās “Stāt!” lentas līdz robežai nekādas atļaujas nelīdz. Rakstīju paskaidrojumu, aizpildīju dokumentus, nākamnedēļ būs administratīvais sods – brīdinājums vai arī līdz 350 eiro. Es tiešām negribēju nekādas muļķības šajā Latvijas apceļošanā savārīt, bet nu bez piedzīvojumiem jau laikam nekur.
Kārtojot papīrus paskrēja daudz laika. Tā vien bija kā meklēt naktsmītni, kas derētu vakaram un palēnām caur Sileni, Salienu un Krāslavu nokļūt motelī, kur mani sagaidīja dikti jauka dāma, kas bez jautāšanas pārgāja uz “TU” un smaidot izrādīja karalisko, mākslas piepildīto istabu.
Rīt palēnām jāatgriežas Vidzemē, lai jau svētdien atgrieztos Valmierā.
