Lasīšanas laiks: 3 min
1939. gada 23. augustā Maskavā Padomju Savienība un Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu. Līgumu, kas vēsturē iegājis kā “Molotova – Ribentropa pakts” vai “Staļina – Hitlera pakts”. Pēc iepriekš noslēgtā tirdzniecības līguma abas valstis noslēdza neuzbrukšanas līgumu uz desmit gadiem. Līguma noslēgšana bija pārsteigums praktiski visai pasaulei, jo vienojās divas ideoloģiski naidīgas valstis, vienojās divi diktatori. Interesanti, ka 1939. gada augustā PSRS un Vācijai nebija kopējas sauszemes robežas, tātad tās, neiebrūkot kādā citā valstī, viena otru militāri apdraudēt nevarēja. Nedaudz kariķējot – varam taču noslēgt neuzbrukšanas līgumu ar Venecuēlu! Vēsturiskās taisnības labad – sarunas sākās 23. augustā, bet līgumu parakstīja agri no rīta 24. augustā.
Neuzbrukšanas līgumam bija bēdīgi slavenie slepenie papildprotokoli, kuros abas totalitārās varas vienojās par “ietekmes sfēru” sadali Eiropā. Padomju ietekmes sfērā nonāca Somija, Igaunija, Latvija un Besarābija (mūsdienu Moldova), kā arī daļa Polijas. Vācija ieguva daļu Polijas un Lietuvu. Jāpiebilst, ka sākotnēji vācu puse robežu bija novilkusi pa Daugavu, sadalot Latviju. Staļins savukārt pieprasīja PSRS būtiski svarīgās Liepājas un Ventspils ostas. Šo problēmu atrisināja divu stundu laikā. Jau septembra beigās Vācija “iemainīja” Lietuvu pret papildus teritorijām Polijā. Turklāt formulējumi bija tik nekonkrēti, ka jēdzienu “ietekmes sfēras” katras varēja tulkot kā patīk. Ir lasīts, ka piesakot karu PSRS, Hitlers pārmetis Staļinam, ka tas pārkāpis noslēgto vienošanos, iekļaujot Baltijas valstis PSRS.
Molotova – Ribentropa pakts deva iespēju Vācijai 1939. gada 1. septembrī uzsākt plānoto uzbrukumu Polijai, izvairoties no kara divās frontēs. Septembra otrajā pusē Polijai uzbruka arī Padomju Savienība. Bija sācies Otrais Pasaules karš. Var jau runāt, ka pie kara izraisīšanās līdzvainīgas bija Francija un Lielbritānija, jo tās neko nedarīja, kad bija iespējams Hitleru “nolikt pie vietas”. Var runāt, ka vainīga bija ASV, kura piekopa neitralitātes politiku un īpaši neuztraucās par Eiropas lietām. Tomēr galvenās kara izraisītājas bija PSRS un Vācija. Tieši tādēļ savulaik Padomju Savienība neatzina slepeno papildprotokolu esamību, tieši tādēļ mūsdienu Krievija visiem spēkiem mēģina attaisnot Staļina un Hitlera vienošanos. Citādi taču iznāk, ka paši vainīgi pie kara, kas vēlāk paredzami sākās abu “draugu” starpā un padomju pusei prasīja vairāk nekā 25 miljonus dzīvību. Tā taču pilnīgi citādi izskatīsies būtiskākais sasniegums – uzvara karā.
Ar slepenām lietām bieži vien gadās neparedzētais. Slepenos papildprotokolus Vācijas sūtniecībā Maskavā pārfotografēja kāds vācu ierēdnis, kurš fotofilmiņu iemeta ASV sūtniecības pastkastē. Amerikāņi protokolu saturu visticamāk uzzināja ātrāk, nekā Hitlers ieraudzīja to oriģinālu. Informācija par neuzbrukšanas līgumu un papildprotokoliem ātri vien nonāca pasaules lielāko laikrakstu slejās. Bija skaidrs, ka kārtējo reizi lielvaras iztirgoja mazo valstu neatkarību. Var tikai apbrīnot tā laika Latvijas ārpolitikas dienesta darbiniekus, kuri centās uzzināt līguma detaļas no Vācijas un PSRS sūtņiem. Lai paredzētu to atbildes, nav jābūt gaišreģim.
Mūsdienās daudz runā par tā saukto mediju pratību – spēju atlasīt viltus ziņas no patiesības. Arī tālajā 1939. gadā bija iespējams pilnīgi legāli iegūt apliecinājumu slepeno papildprotokolu esamībai. Pēc Polijas sakāves gan Vācijas, gan PSRS armijas daļas atgāja no ieņemtajām teritorijām uz iepriekš nospraustajām robežām. Vēlāk sekoja vācbaltiešu repatriācija no Baltijas valstīm. Bija skaidrs, kas notiks nedaudz vēlāk – “bāzu līgums”, okupācija un aneksija. Visticamāk, ka no tā tolaik izvairīties nevarēja. Bet bija iespējams sakārtot visu tā, lai par tautas revolūciju un brīvprātīgu pievienošanos “lielajam kaimiņam” mūsdienās nerunātu. To neaizmirsīsim!
No vēstures var un vajag mācīties. Tolaik Latvija bija pasludinājusi neitralitāti un ticēja noslēgtajiem līgumiem. Nācās vilties, turklāt pie varas esošie tautas viedokli neprasīja. Mūsdienās esam NATO dalībvalsts un ļoti ceram, ka vajadzības gadījumā tiksim aizsargāti. Ar piebildi – ja paši pildīsim savas saistības pret partneriem un aizsardzībai tērēsim paredzēto. Ja būsim savas valsts patrioti gan vārdos, gan darbos.
